This Is Not A Love Story

Chapter 29

Vēl kādu brīdi tā vienkārši nostāvēju sastingusi, cenšoties saprast ko Džī Džī bija domājusi ar vārdu 'līgums' , kas Harijam jānoslēdz ar Viktoriju. Man tas nepavisam neizklausījās kā kaut kas ierasts divu cilvēku attiecībās. Un arī fakts, ka es nekad agrāk nebiju pieredzējusi Hariju esot kopā ar kādu meiteni ilgāk par divām nedēļām, padarīja mani ziņkārīgu.

Protams, es nevarēju vienkārši aiziet pie Harija un pajautāt kas notiek, jo tā vairs īsti nebija mana darīšana, un patiesībā nekad nav arī bijusi. Tomēr lai kā es arī negribētu to atzīt, puisis man kaut ko nozīmēja, dažbrīd likās, ka viņš man nozīmē pārāk daudz, tāpēc es nevarēju vienkārši sēdēt rokas klēpī salikusi un ļaut Viktorijai iznīcināt viņa dzīvi.

Kaut gan es nesapratu kāpēc Viktorija man saistījās ar kaut ko negatīvu? Varbūt viņa tieši pretēji - cenšas uzlabot Harija dzīvi kā vien var? Taču, lai kā es censtos meiteni kaut kā attaisnot, vai izdomāt citu aizbildinājumu šim dīvainajam līgumam, es to nevarēju izdarīt.

"Melānij, kas viņa bija?" Sema balss iztraucēja manas domas, kamēr es vēl aizvien stāvēju skatoties uz durvīm, pa kurām jau pirms kāda laika bija izgājusi Harija vecmāmiņa.

"Džī Džī, Harija vecmāmiņa." paskatījos uz puisi, kas mazliet apjucis skatījās man pretī. Es zināju, ka visa tikko notikusī saruna viņam ir pilnīgi vienaldzīga. "Tu dzirdēji ko viņa teica? Par līgumu?" mans prāts vairs nemaz nenesās uz strādāšanu. Tagad es gribēju sekot vecajai sievietei, lai uzzinātu kaut ko vairāk.

Sems neko neteica, tikai piekrītoši pamāja ar galvu, norādot, ka dzirdēja viņas teikto. "Kā tu domā par ko tas ir?" Sems pašlaik nebija tas cilvēks ar ko es gribētu runāt, jo viņš par Hariju nezināja itin neko.

"Es nezinu, Mel." viņš nopūtās, veltot man līdzjūtīgu skatienu. "Un ja godīgi, tad man tiešām vienalga." pamāju ar galvu, norādot, ka saprotu, kāpēc viņam šis jautājums varētu likties mazsvarīgs.

Sems bija mans draugs un viņš bija noskatījies kā Harijs mani neskaitāmas reizes sāpina, tāpēc es nenosodīju viņu par intereses trūkumu. Man vajadzēja parunāt ar Luisu, bet es zināju, ka tagad nevaru pamest veikaliņu, jo darba diena ne tuvu nav pie beigām.

"Es varu ātri piezvanīt?" izņēmusi telefonu no bikšu kabatas, es paskatījos uz puisi. Viņš man pamāja ar galvu, un es vairs negaidot ne sekundi ilgāk izskrēju no veikaliņa, jo tā iekšpusē nebija nevienas vietas, kur uzturēt personīgu sarunu.

Mani pirksti haotiski meklēja Luisa numuru starp visiem pārējiem numuriem, ko pēdējā laikā biju saglabājusi. Mana popularitāte šajā pilsētā auga ar katru dienu, nemaz nejautājot man vai to vēlos vai nē. Man tik tiešām nebija vēlēšanās iet pa ielu un sasveicināties ar katru pretimnācēju, tikai tāpēc, ka mēs vienu reizi sēdējām pie viena galdiņa ēdot pusdienas. Mani interesēja tikai īsta, patiesa draudzība, ko atrast nebija viegli, bet man patika izaicinājumi.

"Luiss? Tu vari runāt?" tikko puisis bija atbildējis uz zvanu, es iesāku runāt. Man likās, ka nav pat laika pagaidīt, kamēr viņš apstiprinās, ka manī vispār klausās.

"Mel, patiesībā tagad nav piemērots brīdis, bet es tev pārzvanīšu, labi?" puisis ātri nomurmināja otrā klausules galā un atvienoja zvanu.

"Labi." teicu, aizvien turot telefonu pie auss, kaut zināju, ka Luiss mani vairs nedzird. Biju cerējusi, ka pēc sarunas ar draugu, būšu ieguvusi kādas atbildes uz sev svarīgajiem jautājumiem, bet tagad man jautājumu bija radies divreiz vairāk.

"Viss kārtībā?" Sema balss lika man pacelt skatienu no grīdas, lai ieskatītos viņam acīs. Ar šo vienu skatienu viņam pietika, lai saprastu, ka nekas nav labi. "Mel, varbūt ej? Es aizslēgšu." viņš man uzsmaidīja līdzjūtīgu smaidu, un es biju gatava vai bučot viņa kājas par šādu ierosinājumu.