This Is Not A Love Story

Chapter 34

Sēdēju pie virtuves galda, mežģot savus pirkstus un skatoties sienas pulkstenī, kas neizsakāmi lēni kustējās uz priekšu, rādot man, kā vienai sekundei seko nākamā. Man nebija ne jausmas cik ilgi es šeit biju sēdējusi, jo manas domas kavējās pie sarunas ar Luisu skolas gaitenī. Es nespēju noticēt, ka viņš patiešām būtu Harijam ko tādu nodarījis.

Visticamāk, tā bija Viktorijas vaina, viņa noteikti viņu piespieda, jo es neredzēju nevienu citu iespēju kā Luiss varētu savam labākajām, draugam nolemt šādu likteni.

Varbūt, ka es biju pārāk dramatiska, bet ko gan man citu bija darīt, kad puisis, ko mīlu ir ar oficiālu līgumu piesaistīts citai meitenei. Un pats sliktākais bija tas, ka man bija tikai septiņpadsmit gadu, un neviens mani neņemtu par pilnu, ja es sāktu rīkoties, visi mani uzskatītu par prātu zaudējušu pusaudzi, kam uz acīm ir rozā brilles.

Man, protams, nebija argumentu pret to, ka man uz acīm bija rozā brilles, bet es zināju, ka neesmu vienkārši apmāta ar Hariju kāda pavisam stulba iemesla dēļ. Es viņu mīlēju un viņš mīlēja mani, un mums vienkārši bija jābūt kopā, cita varianta nevar būt.

Kad pie durvīm atskanēja klauvējiens, es biju kājās ātrāk kā es jebkad būtu varējusi iedomāties sevi kustamies. Es zināju, ka klauvētājs ir Harijs, es to vienkārši jutu ar katru savas būtības daļiņu, ka mani aiz durvīm sagaidīs puiša elpu aizraujoši skaistās acis, brīnišķīgais smaids, un lūpas pār kurām katrs vārds, ko viņš teica, līdzinājās zīdainam pieskārienam.

"Mel, kas noticis?" atverot durvis, puisis uzreiz mani ievilka apskāvienā, tik ātri, ka es pat nepaspēju noreaģēt un paskatīties uz viņa seju. Un tas bija pamatīgs zaudējums.

Pasmaidīju manam vaigam atrodoties piespiestam pie Harija krūtīm, jo es biju pārāk īsa, lai apskaujot puisi uzliktu savu galvu uz viņa pleca. "Man arī prieks tevi redzēt."

Es dzirdēju Hariju mazliet iesmejamies, kamēr viņš lēnām stūma mani iekšā pa durvīm, joprojām neatlaidis mūsu apskāvienu. "Smieklīgā." arī es pasmaidīju. Kad Harijs bija ar mani, visas problēmas šķita vismaz piecreiz mazākas.

Viņš aizstūma mani līdz virtuvei, neatlaižot savas rokas no manas muguras. Un pat ja viņš būtu atlaidis, tad es zināju, ka manas rokas paliktu stingri apvītas ap puiša muguru. Es nebiju gatava viņu laist vaļā. Un pat tad, kad viņš mani uzcēla uz virtuves letes, lai mūsu sejas būtu vienā līmenī, manas rokas atrada ceļu ap Harija kaklu. Es gribēju viņu tuvu sev katru sekundi no savas dzīves. Un es nezināju pa kuru laiku mana vajadzība pēc puiša bija tik ļoti pieaugusi.

"Varbūt tagad tu vari man pastāstīt kas noticis?" uzlicis plaukstas uz maniem gurniem, liedzot man daudz kustēties, Harijs vaicāja, pievērsis man savu pētošo skatienu, kam garām nepaskrietu pat mazākā emociju maiņa manā sejā.

Ievilku apakšlūpu starp zobiem, domājot kā viņam pateikt to, ka zinu par līgumu. Pie tam es biju to uzzinājusi no kāda cita, nevis no viņa paša. "Es zinu par tavu līgumu ar Viktoriju." šajā brīdī man bija kauns, ka es informāciju biju uzzinājusi no Luisa, nevis jautājusi Harijam pašam, kā tas būtu pareizāk. Mana dzīve ir izgāšanās.

"Mel-"

"Bet ne par to es gribu runāt." man nebija vēlmes klausīties kā viņš attaisnojas manā priekšā tikai tāpēc, ka viņa vecāki ir ievārījuši pamatīgu putru. "Mani vairāk interesē tas, kā Luiss tika tur iejaukts."

"Es pats viņam pajautāju."

"Ko?" puiša skatiens vēstīja, ka viņš šajā faktā nesaskata neko īpašu. It kā labākajam draugam būtu pienākums parakstīt līgumu, kas liek Harijam palikt kopā ar Viktoriju. "Kāpēc?"

"Jo es zināju, ka viņš piekritīs to izdarīt."

"Kāpēc?" es atkārtoju savu jautājumu, cenzdamās saprast puiša domu gājienu.

Harijs tagad neskatījās man acīs, un es nevarēju izturēt, ka viņa skatiens ir pievērsts kaut kam citam, izņemot mani. Tāpēc es atlaidu savu tvērienu ap puiša kaklu un ar plaukstu pacēlu viņa zodu, liekot viņam skatīties man acīs. Tagad Harija acīs es redzēju sāpes."Tāpēc, ka viņš mani ienīst."

"Tā ir mana vaina."

"Nav gan, Mel." viņš man uzsmaidīja skumju smaidu pirms turpināja. "Es esmu pie visa vainīgs. Luiss tikai centās tevi aizstāvēt un pasargāt no tāda idiota kā es. Bet liekas, ka viņam nesanāca, jo es nedomāju tevi tagad laist vaļā."

Manā vēderā atkal lidoja tauriņi, kad Harijs savu pieri atspieda pret manu, ļaujot viņa elpai dejot pret manām lūpām, kamēr viņš elpoja. "Tad nelaid."

"Nekad?" Harija lūpas lēnām vilkās arvien platākā smaidā.

"Nekad." arī es smaidīju, kamēr viņš lēnām pieveica tos dažus centimetrus, kas šķīra mūsu lūpas, lai mani atkal noskūpstītu, un es nevarēju iedomāties labāku sajūtu par šo, kad puiša maigās lūpās lēni apņēma manas. Un šis skūpsts manī apslāpēja visas bažas, izņemot tikai vienu.

"Es tikai nezinu cik ilgi varēšu izturēt skatoties kā Viktorija tev pieskaras." izteicu savas domas skaļi, puiša pierei joprojām esot cieši piespiestai pie manas.

"Pacieties līdz Valentīndienas ballei. Līdz tam brīdim es būšu izdomājis kā to pateikt gan viņai, gan vecākiem, lai šis līgums tiktu lauzts."

Es piekrītoši pamāju ar galvu, esot gatava gaidīt tik ilgi. Tas patiesībā nemaz nebija tik ilgi, jo šodien kalendārs vēstīja, ka ir 30.janvāris. Un man pirms balles vēl ir daudz kas darāms, kā jau visām meitenēm - kleita, kurpes, mati...tā varētu turpināt mūžīgi. Cerams, ka tas novērsīs manu uzmanību no Harija, kaut gan tas bija maz ticams. Jo Harijs ir...Harijs.

Es nevarēju beigt skatīties uz Hariju. Viņš bija viss, ko es varētu vēlēties, pat vairāk. Es nebiju viņu pelnījusi, bet arī netaisījos no viņa tagad atteikties. Nespēju noticēt, ka viņš patiešām tagad stāv manā priekšā un plāno brīdi kad viņš pateiks Viktorijai, ka es esmu tā, kas viņam ir svarīga, nevis viņa. Es esmu tā, kas viņām ir svarīga. Pat tikai iedomājoties to, manu ķermeni pārņēma zosāda un lūpas savilkās smaidā.

"Esi gatavs vēsturei?" atcerēdamās patieso iemeslu kāpēc viņam vajadzētu būt šeit, es pajautāju, plati smaidot.

Vēsture jau sen vairs nebija galvenais sarunu temats mūsu starpā, bet es arī nedrīkstēju padoties un vairs viņam to nemācīt. Harijam bija jānoliek pusgada eksāmens, kura datumu tētis bija pārlicis dažas nedēļas tālāk, lai dotu mums vairāk laika. Labi, ka viņš nenojauta, ka šo laiku, ko mums vajadzētu izmantot, lai mācītos, mēs dažreiz pavadām, lai vienkārši skūpstoties pavārtītos pa gultu. Es zināju, ka tagad klāt nāks vēl centieni viens otram izstāstīt cik ļoti viens otru mīlam.

"Man vēl tev jāatriebjas par šī rīta vēsturi." Harijs iešķībi pasmaidīja, paskatoties uz svārkiem, kas man aizvien bija mugurā. Arī es uzreiz atcerējos kā biju viņu kaitinājusi, velkot tos mazliet augstāk, nekā vajadzētu.

Viegli pagrūdu puisi tālāk, lai pati varētu nolēkt no letes. Tad sagrābu viņa plaukstu un atpakaļgaitā ejot, vilku viņu uz trepju pusi. "Joprojām nevaru sagaidīt." manās lūpās parādījās viltīgs smaids, kad es sāku vilkt Hariju augšā pa trepēm, jo es zināju, ka vēstures mācīšanos mēs atliksim tik ilgi, cik vien būs iespējams.

čau, neaizmirstam zvaigznīti, protams ja patika. 😊