This Is Not A Love Story

Chapter 7

Es kādu brīdi pasēdēju Harija gultā, līdz sajutos mazliet neērti atrodoties šeit pavisam viena. Es nezināju cik pieklājīgi būtu nokāpt lejā un apskatīt pārējo māju, pie tam es vēl aizvien nezināju vai esmu šeit atstāta viena vai tomēr lejas stāvā ir vēl kāds cits.

Pie velna! Piecēlos no gultas un lēniem soļiem aizgāju līdz istabas durvīm, mazliet tās pavērdama. Mājā valdīja pārsteidzošs klusums, tāpēc es izgāju pa durvīm un ātri vien atradu trepes. Kāpjot lejā, plaukstu turēju uz margām, kas bija nopulētas tik ļoti, ka likās, ka tajās varu ieraudzīt pat savu atspulgu.

Nonākusi mājas pirmajā stāvā, es īsti nezināju uz kuru pusi doties, tāpēc vienkārši lēnām klīdu uz priekšu, līdz nonācu viesistabā, kas bija siltos toņos, ļaujot man justies krietni mājīgāk. Manu skatienu piesaistīja pretējā siena, kas bija noklāta ar bilžu rāmīšiem, ilgāk nedomājot es devos to virzienā.

Kaut arī nebiju pārliecināta, šķita, ka bildes ir sakārtotas secībā, jo pirmajās bildēs es redzēju skaistu sievieti ar tumšiem matiem un brīnišķīgu smaidu, kas rokās tur savu mazuli, bet tālāk šis mazulis jau staigāja pats.

Vēroju bildes, līdz nonācu līdz kādam rāmītim, kurā atradās pagalam smieklīga bilde. Mazais puisēns, kuru es jau biju pieņēmusi kā Hariju, bija uzvilcis krūšturi un nopozējis ar vissmieklīgāko smaidu, kādu es jebkad esmu redzējusi.

- Viņš bija blēņdaris. - man aiz muguras atskanēja balss, liekot man pārsteigumā iekliegties un apšauties apkārt. Savā priekšā ieraudzīju pavecu sievieti, kas turēja rokās virtuves dvieli un mīļi smaidīja uz manu pusi.

- Jūs mani pārbiedējāt. - iesmējos, uzlikdama roku uz sirds, sajūtot cik ātri tā dauzās. - Esmu Melānija, Melānija Evansa. Es palīdzu Harijam ar vēsturi. - kad mana elpošana bija atgriezusies normālā ritmā, es pasniedzu sievietei roku, viņa to maigi paspieda.

- Džī Džī. Viņa vecmāmiņa. -

- Prieks ar jums iepazīties. - pasmaidīju, liekot arī savu sirdspukstu ritmam nomierināties.

- Es tikko izcepu cepumus, nāc paēst. - viņa norādīja uz virtuvi, ar vieglu smaidu lūpās.

- Harijs drīz būs atpakaļ, mums vajadzētu turpināt mācīties. - centos pieklājīgi tikt vaļā no Harija vecmāmiņas, bet nelikās, ka man tas izdosies.

- Es Hariju nekur neredzu. - sieviete paraustīja plecus un ieķērās manā elkonī, ievelkot mani virtuvē, kur smaržoja pēc tikko ceptiem šokolādes cepumiem.

- Smaržo lieliski. - apsēdos uz viena no augstajiem krēsliem pie virtuves letes un skatījos kā sieviete rosās. Viņa izņēma pannu no cepeškrāsns un sameklēja ledusskapī pienu.

- Pagaidi kamēr nogaršosi. - Džī Džī man uzsmaidīja, pasniegdama glāzi piena un šķīvīti ar cepumiem, arī pati sev ielejot pienu un apsēžoties man pretim. - Kur tad Harijs atkal ir? -

- Es nezinu, viņš teica, ka pēc divdesmit minūtēm būs atpakaļ. -

- Nesaprotu kā tik skaistu meiteni var atstāt vienu. - puiša vecmāmiņa nosodoši nogrozīja galvu. - Ceru, ka viņš neaizbrauca pie Viktorijas, tā tik ir ragana. - es iesmējos par komentāru no sievietes puses un iekodos vienā no cepumiem, kas lika manām garšas kārpiņām burtiski uzsprāgt no neaprakstāmās garšas, ko sajutu.

- Ideāli cepumi! - pati pārsteigta iesaucos. - Man vajadzēs recepti. - Džī Džī skaļi iesmējās, liekot arī man pasmaidīt par sievietes smiekliem, kam bija interesanta skaņa.

Mēs turpinājām ēst viņas uzceptos cepumus un runāties, Džī Džī man stāstīja par Harija bērnību, kā viņš iepazinās ar pārējiem puišiem, par to cik nešķirami viņi ir bijuši visu dzīvi, par Harija skolas laiku, pat par puiša vecākiem. Likās, ka tagad es varētu uzrakstīt grāmatu par Hariju Stailsu, izmantojot pat viņa citātus. Mūsu sarunu pārtrauca Harijs, kurš ienācis virtuvē, apstājās kā zemē iemiets.