This Is Not A Love Story

Chapter 32

Apsēdos pie virtuves galda, kamēr tētis man taisīja brokastis. Pulkstenis bija 7.30 pirmdienas rītā un es jutos neizsakāmi satraukta par šo dienu. Bet tas nebija tas nepatīkamais satraukums, kas vārās vēderā un liek kājām un rokām trīcēt. Šis satraukums bija viens no tiem patīkamajiem satraukumiem kad sirds dauzās ātrāk un vēderā dejo tauriņi, jo nevari kaut ko sagaidīt Un šodien es nevarēju sagaidīt, kad satikšu Hariju. Vai precīzāk, tikai ieraudzīšu, jo biju gatava derēt, ka Viktorija neatkāpsies no puiša ne soli. Bet dīvainā kārtā, man tas šķita pietiekami.

Tajā pat brīdī, kad tētis man priekšā nolika dažas vafeles ar augļiem, atskanēja mans īsziņas signāls, un es momentā aizmirsu par savu rūcošo vēderu, uzreiz pievēršot nedalītu uzmanību telefona ekrānam, kur rēgojās Harija vārds.

No : Harijs

Nevaru sagaidīt, kad tevi beidzot redzēšu. Brīvdienas bez tevis vilkās pārāk ilgi.

Manā sejā parādījās plats smaids, tikai skatoties uz tiem dažiem vārdiem, ko saņēmu. Un tagad es vēl vairāk nevarēju sagaidīt, kad viņu satikšu. Es zināju, ka vairs nevarēšu gulēt viņa apskāvienos, skūpstīt viņu, kad iegribas, vai pat pavisam nejauši viņam pieskarties, bet tagad mani bija pārņēmis kaut kāds dīvains miers, un pat domas par Viktoriju to neizjauca.

Kam : Harijs

Es arī nevaru sagaidīt, kad varēšu paskatīties uz tevi no attāluma. Lūdzu, izskaties labi, lai varu pasiekaloties.

Tikai tad, kad biju nospiedusī 'sūtīt', es sapratu par kādu muļķi sevi tikko uztaisīju. Šis bija viens no brīžiem, kad es gribēju mest telefonu pret sienu, bet tam vairs īsti nebija jēgas, jo nosūtītā ziņa jau bija Harija telefonā, tāpēc es vienkārši sēdēju, skatoties telefona ekrānā nožēlojot savu eksistenci.

"Ko tu tā smaidi?" tētis, ienākdams atpakaļ virtuvē, jautāja. Es knapi paguvu noslēpt telefonu, lai viņš neredzētu, ko es daru.

"Laba diena." jutu telefonu atkal novibrējam, tāpēc lēnām izvilku to no galda apakšas, kur to turēju klēpī, lai redzētu Harija atbildi, ko patiesībā nemaz negribēju uzzināt.

No : Harijs

Neaizmirsti, ka man šovakar pie tevis ir privātstunda. Un ir ļoti iespējams, ka es esmu izlasījis daudz vairāk kā nepieciešams, varbūt tad varēsim atvēlēt laiku kam citam, piemēram, lai pasiekalotos. ;)

Es jutu sevi nosarkstam, kad izlasīju saņemto īsziņu, tāpēc aizgriezos prom no tēta, kamēr ēdu vēl pēdējo vafeli, lai pēc tam uzskrietu uz istabu un treniņbikšu vietā uzvilktu svārkus un blūzi.

"Tev šodien pirmās divas stundas ir pie manis, ceru, ka redzēji izmaiņas." pa ceļam uz skolu tētis man paziņoja, likdams sirdij pukstēt straujāk. Man atlika tikai lūgties visiem dieviem, ka Harijs ieradīsies uz šīm stundām, kurās viņš joprojām bija mans sola biedrs.

Kam : Harijs

Lūdzu, nāc uz pirmajām divām vēsturēm. .

Es zināju, ka nesagaidīšu atbildi no viņa, jo pašlaik Harijs bija kopā ar Viktoriju. Puisis man pats bija stāstījis, ka viņam katru rītu ir jābrauc meitenei pakaļ, un katru vakaru jāved mājās no skolas, jo tāda esot vienošanās. Bet man tiešām nevajadzēja neko vairāk par to, lai viņš ziņu vienkārši izlasītu.

"Luiss?" tēta balss pārtrauca manu blenšanu telefona ekrānā.

"Ko?"

"Es jautāju vai Luiss ir tas, kurš tev šorīt tik ļoti liek smaidīt." tētis ar biedējoši mierīgu smaidu lūpās paskatījās uz mani, kamēr noparkojās skolas stāvvietā. "Mel, ja tas ir viņš, droši pasaki. Man pret viņu nav iebildumu."

"Tas nav Luiss." saraucu pieri, jau gatava kāpt ārā no mašīnas.

"Kurš tad?"

Nezināmu iemeslu dēļ šī saruna mani bija nokaitinājusi. "Tu neesi tas cilvēks ar ko es gribētu runāt par šādām lietām. Tam man vajag mammu." aizcirtu mašīnas durvis un devos uz skolas ieeju, jau pēc dažiem soļiem sākdama just vainas apziņu par tēta sāpināšanu.

Tomēr mana vainas apiņa aizpeldēja brīdī, kad es ieraudzīju savu Hariju, kas gan pašlaik stāvēja kopā ar Viktoriju, ļaudams meitenes rokām turēties cieši apliktām ap savu vēderu, bet es meiteni nemaz neredzēju.

Brīdī, kad viņš, it kā nejauši, paskatījās man acīs, izzuda arī pārējā pasaule, un man bija jāsaņem visi savi spēki, lai šajā pat brīdī nemestos viņam ap kaklu, pat nesmaidīt uz viņa pusi bija sasodīti grūti, un kur nu vēl novērst skatienu no viņa.

Kā jau vienmēr, viena no pirmajām ieņēmu savu vietu klasē, kas bija pēdējais sols pie loga. Izvilku grāmatas, retu reizi paskatīdamās uz tēti ar nožēlas pilnu skatienu, bet šķita, ka viņš speciāli neskatās uz mani. Es zināju, ka man vajadzētu viņam atvainoties, bet tagad nebija īstais brīdis, tāpēc atstāju to uz vēlāku, nepacietīgi gaidot brīdi, kad Harijs ienāks klasē.

"Tad beidzot." puisis ieslīdēja krēslā man blakus, uzreiz savīdams mūsu pirkstus zem galda. Es biju noskatījusies kā Viktorijā no viņa atvadās, tikai, lai palaistu viņu pāri visai klasei.

Meitenes darbības lika manas vēderam sagriezties pretīgumā. Tik tiešām likās, ka viņa speciāli skūpsta Harija lūpas tik daudz reizes, cik vien ir iespējams.

Vienīgais, kas šajā situācijā palīdzēja, bija skats kā aizgriežoties no meitenes, puisis uzreiz ar plaukstas virspusi noslauka savas lūpas un sašķoba seju.

"Tomēr ņēmi vērā manu ieteikumu?" pasmaidīju, veikli pārlaižot skatienu viņam no matu galiņiem, līdz ... cik vien tālu es varēju redzēt sēžot pie galda.

Harijs, kā vienmēr, izskatījās ideāli savos melnajos, saplēstajos džinsos, dīvaini rakstainajā kreklā un brūnajos zābakos. Es nespēju noticēt, ka tik ideāls cilvēks ir mans...un Viktorijas, bet tas nebija tik svarīgi. Svarīgi tagad bija tas, ka viņš turēja manu roku un veltīja man visu savu uzmanību tik neuzkrītoši cik vien iespējams.

"Tu šodien manu dzīvi padari grūtu, Evansa." viņš čukstēja, pat neskatīdamies uz mani, bet manu ķermeni tik un tā pārņēma vieglas trīsas. "Ja vien mēs nebūtu pilnā telpā ar cilvēkiem un tavu tēvu," Harijs mazliet iesmējās, pirms pārlaidis ašu skatienu telpai, pievērsa to man, "Nedomāju, ka es spētu savaldīt savas acis un rokas."

Skatoties taisni uz priekšu un izliekoties, ka es ļoti uzmanīgi klausos vielā, ko mans tēvs pašlaik stāstīja, es sakrustojot kājas, 'netīšām', pavilku svārku malu kādu gabaliņu augstāk, liekot Harijam izpūst elpu caur sakostiem zobiem.

"Ups." es nezināju, kas man bija uznācis, bet šis bija jautri. "Tev kaut kas notika?" pavilku svārku malu vēl mazliet augstāk, atklājot puiša skatienam vēl gabaliņu no manām kājām.

"Es tev par šo atriebšos, Evansa." puisis izgrūda caur sakostiem zobiem, joprojām ik pa brītiņam šķielējot zem galda. "Un tu to nožēlosi, tici man." viņš atlaida manu plaukstu, ko bija turējis visu laiku, lai novietotu savu plaukstu uz mana augšstilba, kas bija atklāts viņa skatienam.

"Nevaru sagaidīt, Stails." uzsmaidīju viņam un pievērsu uzmanību tāfelei. Tomēr, lai kā es censtos, es nevarēju koncentrēties uz vielu, es nesapratu par ko mēs šodien runājam, jo puiša plauksta uz manas kājas bija pārņēmusi visu manu uzmanību.

kā jau vienmēr - ļoti novērtēšu, ja nospiedīsi zvaigznīti. :)