This Is Not A Love Story

Chapter 25

Ļoti neapmierināta un ar vēl aizvien sāpošu vaigu iekāpu Harija mašīnā, lai ļautu mani apņemt tai īpašajai smaržai, kas man pašai nemaz nenojaušot, bija man pietrūkusi.

Cenšoties nedomāt par to, ka man patiesībā viņš pietrūkst vairāk kā būtu pieļaujams, es skaļi aizcirtu mašīnas durvis, klusībā cerot, ka kaut ko saplēsīšu.

Puisis izlikās neievērojam to, cik nokaitināta es esmu, kad viņš mierīgi iesēdās vadītāja pusē, un iedarbināja mašīnu. Un es īsti nesapratu vai tiešām mani kaitina tas, ka nedzirdu kādu kaitinošu komentāru no viņa puses par aizcirstajām durvīm. Tā vietā viņš pat nepaskatījās uz mani, kamēr regulēja radio un piesprādzējās.

Viena manis daļa gribēja izlēkt no mašīnas un aizbēgt, kamēr tā vēl nav sākusi kustēties pārāk ātri, bet otra vēlējās sēdēt un klausīties, kas Harijam sakāms, lai tiklīdz mēs būtu pie Luisa, es varētu izskrāpēt viņa zilās acis, par to, ka viņš man patiešām liek klausīties Harijā. Likās, ka šokolādes brūno loku īpašnieks ir iemācījies lasīt domas, jo viņš nesāka runāt tiklīdz nebija aizslēdzis mašīnas durvis un izbraucis uz šosejas, kur varēja palielināt ātrumu.

- "Tātad." - viņš iesāka, pievērsdams manu uzmanību, ko es negribēju viņam veltīt, bet atrodoties tik mazā telpā kā automašīnas salons, man nekas cits neatlika, tāpēc pagriezu galvu, lai paskatītos uz puisi. - "Tu ar mani nerunāsi, labi." - es gribēju viņam aplaudēt par tik ātru secinājuma izdarīšanu, bet samierinājos tikai vieglu galvas mājienu.

- "Es pat nezin ar ko, lai sāk." - puisis nopūtās jau atkal uzmezdams man ašu skatienu, pirms nogriezās pa kreisi.

- "Kāpēc tu esi ar Viktoriju?" - mani tiešām neinteresēja viss viņa dzīvesstāsts, jo tad viņš nepaspētu izstāstīt svarīgāko daļu pirms mēs tiktu līdz Luisa mājai.

- "Tas ir garš stāsts." -

- "Izlaid mani." - man nebija pacietības klausīties viņa muļķīgajos aizbildinājumos.

- "Mel, es..." - protams, ka viņš neapstādināja mašīnu.

- "Harij, man tiešām nav ne laika, ne vēlēšanās klausīties to, ko es negribu dzirdēt." -

Kādu brīdi viņš neko neteica, tikai vadīja mašīnu uz priekšu tālāk tumsā, kas visu ieskāva savos apskāvienos. Tomēr pēc puiša spēcīgā tvēriena ap stūri, kas lika viņa pirkstu kauliņiem iekrāsoties gandrīz baltiem, apakšlūpas, kas atradās tik stingri starp viņa zobiem, ka likās, tā tūlīt tiks pārkosta, es varēju noprast, ka viņš cīnās pats ar savām domām.

Ja es būtu nonākusi šajā situācijā pirms mēneša, tad redzot Hariju šādu, es viņam atļautu man neko nestāstīt, tikai tāpēc, ka viņam bija grūtības man to atklāt. Bet tā Melānija bija kaut kur pazudusi. Man bija tiesības uzzināt, kas viņu saista ar Viktoriju.

- "Es vienkārši nezinu kā tev to pastāstīt." - puiša balss nebija skaļāka par čukstu, bet nezinu kā es to tomēr dzirdēju

Skaļi nopūtos, vairs jau necerot sagaidīt īsto iemeslu. Arī Harijs nerunāja, puisis vairs pat necentās ik pa brīdim man uzmest īsus skatienus. Tas man lika domāt par to, ka viņš nemaz negrib man atklāt kāpēc viņš ir ar Viktoriju, tāpēc, ka viņš man neuzticas.

- "Lūdzu, vienkārši pastāsti." - es gribēju teikt, ka es varbūt ar viņu pat runāšu pēc patiesības uzklausīšanas, ja puisim tas likās tik svarīgi, bet tomēr es nevarēju būt par to pārliecināta, ņemot vērā, ka tas prasa tik lielu piepūli no viņa puses, lai man to pateiktu. - "Es centīšos tevi saprast." - un vairāk neko es viņam nevarēju apsolīt.