This Is Not A Love Story

Chapter 14

Pirmdiena.

Diena no kuras es mazliet baidījos, vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmais no tiem bija pēc stundām gaidāmā vēstures privātstunda, kurai es nebiju gatava ne morāli, ne fiziski, lai arī cik tas dīvaini neliktos.

Fiziski es nebiju gatava aizvilkt savu ķermeni uz skolu, lai atkal satiktos ar Hariju. Es nevarēju to izdarīt, jo jau vakar ignorēt viņu bija pārsteidzoši grūti, kaut gan es puisi satiku tikai uz desmit minūtēm, tad kā būs šodien, kad atradīsimies vienā telpā vairākas stundas? Es zinu - neiespējami.

- Mela, izbraucam pēc desmit minūtēm. - tēta balss man paziņoja.

Šī bija viena no dienām, kad viss, ko es gribēju bija iekāpt atpakaļ gultā un izlikties, ka problēmas neeksistē. Bet es tā nedrīkstēju, tāpēc ievilku kājas vienkāršās džinsa biksēs un pārvilku pāri galvai gaiši rozā džemperi un pa ceļam uz virtuvi savācu matus augstā, nekārtīgā astē.

- Tev šodien ir privātstunda ar Hariju, vai ne? - brīdī, kad jau liku mutē otro karoti brokastu pārslu, tētis ierunājās. Man nebija vajadzīgs atgādinājums par notikumu, kuru es šodien gaidīju vismazāk, paldies, tēt.

Pamāju ar galvu, turpinot ēst brokastis, bet likās, ka šodien tētim ir ļoti labs garastāvoklis, tāpēc viņš ir sagribējis runāt pie brokastu galda. - Cik tālu jūs esat tikuši? -

Nē, tēt, tikai ne šodien.

- Tikai līdz 1916.gada sākumam. -

Kādu brīdi tētis klusēja, mierīgi malkodams savu rīta kafiju. - Tad jau Harijs labi nokārtos eksāmenu. - es īsti nesapratu vai tas bija jautājums, vai vienkāršs secinājums, tāpēc neatbildēju, izlikdamās, ka mana brokastu bļoda ir daudz interesantāka par šo sarunu.

Kad vairs nevarēju izturēt blenšanu ēdienā, es piecēlos no galda, lai uzskrietu pēc somas un dotos vilkt kurpes, kamēr tētis savāca savas mantas no kabineta.

***

Skolā es kā jau parasti biju daudz agrāk nekā būtu nepieciešams, tāpēc man nebija daudz izvēles iespēju kā tikai sēdēt pie kabineta, kurā notiks mācību stunda.

Šodien pirmā stunda bija angļu valoda, tāpēc man nebija jākāpj nekur augstāk par pirmo stāvu. Apsēdos uz soliņa, kas bija blakus mācību pārzines kabinetam, un izņēmu vēstures grāmatu, lai ātri pārskatītu par ko tieši man šodien Harijam jāmāca.

Es biju plānojusi ļoti ātri pastāstīt, kas viņam jāizdara un pateikt, ka šodien jābeidz ātrāk, jo man ir plāni. Jā, tieši tā es arī darīšu.

- Melānij, vai tu varētu mazliet izpalīdzēt? - mācību pārzine, atvērusi sava kabineta durvis un ieraudzījusi mani sēžot netālu, viegli pasmaidīja. Savukārt es piekrītoši pamāju ar galvu un savācu savas mantas, lai sekotu sievietei kabinetā.

- Sem? - manās lūpās uzreiz parādījās smaids, kad ieraudzīju sev jau pazīstamo puisi sēžam pie galda ar stundu sarakstu rokās. Un es uzreiz sapratu, kas man būs jādara.

- Vai tu varētu Semam mazliet izrādīt skolu? - sapratusi, ka mēs viens otru jau pazīstam, sieviete nemaz nenoņēmās ar iepazīstināšanu un uzreiz ķērās pie lietas.

- Jā, protams. - uzsmaidīju abiem, un pagaidīju kamēr puisis uzmetīs savu mugursomu plecā. - Es nezināju, ka tu šeit mācīsies. - kad Sems aiz sevis bija aizvēris durvis, es ierunājos.

- Tu nemaz neprasīji. - puiša lūpās parādījās viltīgs smaids, un es atļāvos viņam iebakstīt sānā, pēkšņi sajuzdamās laimīga, ka ir atradies kaut kas tāds, kas man palīdzēs novērst domas no Harija.

- Kas tev pirmā stunda? -

- Angļu valoda? - tas izklausījās vairāk pēc jautājuma, tāpēc es izņēmu sarakstu no puiša rokām, lai pārliecinātos par viņa vārdu pareizumu.

- Tad droši sēdies šeit.- norādīju uz soliņu, kur biju sēdējusi pirms tam. Arī puisis nolika savu somu un apsēdās. Dažas sekundes valdīja mazliet neērts klusums, un man jau atkal nebija ne jausmas, ko vajadzētu vai varētu teikt šajā situācijā.

- Kā pavadīji brīvdienas? - biju pateicīga, ka vismaz viņam nav komunikācijas problēmu un viņš ir spējīgs izdomāt jautājumus ar ko uzturēt sarunu.

Smagi nopūtos. - Pat nejautā. -

Ak dievs, Melānij. Laikam arī šis bija iemesls kāpēc man nebija draugu. Es nemācēju atbildēt uz vienkāršiem cilvēku jautājumiem.

- Es jau pajautāju. - viņš iesmējās, likdams man novērst skatienu no jauniešiem, kas ar katru minūti arvien vairāk piepildīja skolas telpas.

- Manas brīvdienas bija briesmīgi depresīvas. - skumji uzsmaidīju, tikai atceroties sestdienas nakti, kad biju iemigusi raudot.

- Izklausās līdzīgi manām. - Sems novilka, ieinteresēdams mani. Tomēr es neuzdrošinājos uzdot jautājumus, kaut arī gribēju zināt vairāk, man nelikās, ka tas būtu korekti. - Mana meitene mani pameta. - puisis laikam saprata, ka gribu zināt iemeslu viņa sliktajai nedēļas nogalei.

- Man ļoti žēl. - es nezināju kā izturēties un ko teikt. Vai apskaut viņu būtu laba ideja? Vai tomēr nē? Izlēmu par labu vieglam, draudzīgam apskāvienam, tāpēc apliku rokas ap puiša kaklu, kas bija diezgan neveikli, ņemot vērā, ka viņš sēdēja man blakus.

- Viss kārtībā, gan jau pārdzīvošu. - puisim nācās runāt mazliet skaļāk kā iepriekš, jo arī pie angļu valodas kabineta bija saradušies jaunieši, kas gatavojoties stundai skaļi sarunājās viens ar otru.

- Zubrīte atradusi sev kādu draugu? - Viktorijas neciešamā balss pārtrauca mūsu sarunu, nesaprotamu iemeslu dēļ likdama man nosarkt.

Daži klases biedri, kas bija dzirdējuši viņas teikto, skaļi iesmējās un pat aplaudēja. Turpretim es novērsu skatienu no meitenes, jau pieradusi pie ņirgāšanās, bet šoreiz man bija kauns, nevis par to, ko viņa teica, bet gan par to, ka to dzirdēja Sems. - Sen jau bija laiks. - meitene turpināja savu uzvaras gājienu, un es pat nedomāju to pārtraukt, man nebija drosmes.

- Zubrīt, tu raudi? - viņa pacēla manu zodu augstāk, lai varētu ieskatīties manā sejā un tas bija brīdis, kad viņas roka tika burtiski pasista nost. Es pacēlu galvu, lai redzētu, ka Sems ir piecēlies kājās un tagad stāv pretim Viktorijai ar dusmās zvērojošām acīm.

- Sem, nevajag. - arī es piecēlos kājās, turēdama blondā puiša apakšdelmu, lai vismaz kaut cik varētu viņu nomierināt, kaut gan pat nezināju vai tas izdosies.

Pārējie jaunieši bija ap mums izveidojuši pusapli, un tikai noskatījās šajā izrādē, skaļi smejoties, izsaucot dažādus saucienus un daži pat atļāvās izvilkt telefonus. Man palika pretīgi.

- Mazajai Melānijai bail, ka viņas princim notiks kaut kas slikts? - meitenes balsī skaidri varēja saklausīt izsmieklu, kas bija vēl skaidrāks redzot kā viņa pastiepa apakšlūpu uz priekšu, attēlojot mazu bērnu.

- Es to nokārtošu. - Sema brūnās acis pievērsās man, liekot manam vēderam satraukumā sagriezties. Es negribēju, lai manas vainas dēļ ar viņu atgadītos kaut kas slikts. Puisim nebija nekādas daļas gar to, kas tagad notika, viņš vispār nevienu šeit vēl nepazina.

Pastiepos pirkstgalos, meklēdama kādu, kas atnāktu palīgā, lai dabūtu Viktoriju prom no mums, vai vismaz novērstu viņas uzmanību. Bet neviena šeit nebija. Neviena, izņemot baru jauniešus, kas atbalstīja melnmates katru vārdu, izsaucot to trīsreiz skaļāk.

- Tu taču zini, ka tev neviens neglābs, tizlene. - šajā brīdī es jauniešu barā ieraudzīju Hariju. Viņš vienkārši stāvēja un noskatījās kā Viktorija mani pazemoja. Ko gan viņš citu varētu darīt? Nu ne jau aizvērt meitenes muti. Protams, to viņš nedarītu, jo kuras gultā tad viņš varētu pavadīt nākamo nakti?

- Nāc, nav vērts. - paņēmu manu un Sema somu, pēc tam aizvilkdama puisi prom no bariņa, kas tagad skaļi uzgavilēja Viktorijai.

Ejot prom, es atskatījos, ko uzreiz arī nožēloju, jo manas acis uzreiz satikās ar Harija skatienu. Nezināmu iemeslu dēļ, manu skatienu aizmigloja asaras, un čirkainais puisis uzreiz novērsās, likdams manām simpātijām pret viņu izgaist ar katru sekundi ātrāk.