This Is Not A Love Story

Chapter 6

Izgāju no veikaliņa, aiz sevis aizslēdzot tā durvis. Un pašlaik vienīgā mašīna, ko redzēju mazajā stāvlaukumā bija melns, spīdīgs Range Rover, kas noteikti maksāja vairāk kā mana dzīve kopumā. Domās es cīnījos pati ar sevi, cenšoties saprast vai kāpt mašīnā vai nē. Bija pārāk daudz argumentu par, bet tik pat daudz es varēju izdomāt arī pret.

'Gaidīšu tevi mašīnā', kā tad, Stails. Es nebūšu tā meitene, kuru viņš varēs izrīkot pēc savām iegribām. Es netaisījos pievienoties tiem desmitiem meiteņu, kam ir bijusi Harija uzmanība pirms manis.

Ar paceltu galvu pagāju garām puisim mašīnā un sāku ceļu mājup. Nogriezos pa kreisi uz lielās ielas, un jau pēc mirkļa man blakus atradās tā pati mašīna. Man nemaz prātā neienāca apstāties, turpināju ceļu taisni uz priekšu, tāpēc Harijs atvēra mašīnas logu un pielāgoja tās ātrumu manu soļu ritmam, kas viņam izdevās ātrāk kā es būtu domājusi. Man vienmēr biha šķitis, ka kaut kas tāds ir iespējams tikai romantiskās komēdijās.

- Vai tu, lūdzu, iekāpsi mašīnā? - viņš jautāja, ar smaidu lūpās. Kaut arī es uz viņu noskatījos, viņa smaidu varēja dzirdēt.

- Nē. - pašpārliecināti uzsmaidīju un paātrināju soli. Dzirdēju puisi nopūšamies un tas man lika sajusties vēl labāk. Ja es tagad neatrastos pilsētiņas centrā, es būtu sev kārtīgi aplaudējusi par Harija Stailsa ignorēšanu.

- Kāp iekšā. - vienā mirklī Harija balss bija pārvērtusies no jautras un draiskulīgas uz stingru un uzstājīgu.

Šajā brīdī man vairs pat neienāca prātā pretoties puisim, tāpēc apgāju apkārt mašīnai un iekāpu pasažieru puses sēdeklī. Atrodoties mazajā telpā, varēja vēl spēcīgāk sajust smaržu, ko biju jutusi, kad pirmo reizi atrados Harijam blakus. Atšķirība bija tāda, ka šoreiz es apmēram varēju saprast, ko tieši jūtu. Tas bija kā sajaukums starp nežēlīgi dārgu odekolonu, piparmētru košļenēm un ... ziepēm?

Iesmējos par savu domu, bet tad atcerējos, ka atrodos kopā ar kādu citu, tāpēc momentā iekodu sev lūpā, lai apslāpētu smieklus.

- Kas ir tik smieklīgs? - Harijs tomēr bija dzirdējis manu īso aizmiršanos.

Es nemaz nepaskatījos uz puisi, turpināju blenzt ārā pa sānu logu, it kā būtu šajā pilsētā pirmo reizi, kaut patiesībā būtu varējusi to izstaigāt ar aizsietām acīm. Zināju, ka viņš gaida atbildi, bet es pat nedomāju to viņam sniegt.

- Tu tiešām ar mani nerunāsi? - šoreiz paskatījos uz puisi, un paraustīju plecus. - Beidz uzvesties kā mazs bērns. -

- Nesaki ko man darīt. - dzirdēju sevi sakām, pirms vispār biju apdomājusi, ka gribu kaut ko atbildēt. Likās, ka es nebiju vienīgā, kuru pārsteidza mana atbilde. Nekad nebūtu iedomājusies, ka viens mans teikums liks Harijam aizvērties.

Tālākais ceļš līdz manai mājai pagāja klusumā, es ik pa brīdim atļāvos uzmest īsu skatienu puisim man blakus. Patiesību sakot, ar šo īso mirkli arī pietika, lai es arvien vairāk aizrautos. Man patika skatīties kā Harijs sarauc pieri, kad vēro citas mašīnas pirms pagrieziena veikšanas, vai kā viņa roku muskuļi mazliet sasprindzinās, kad puisis regulē mašīnas ātrumkloķi.

MELĀNIJA EVANSA, beidz !

Es jau atkal biju gatava pateikties visu mitoloģiju dieviem, kad nonācām pie manas mājas. Tomēr skats, ko redzēju mani nedaudz pārsteidza. Mājas pagalmā bija vairāk automašīnu kā parasti.

- Pagaidi mašīnā, es paskatīšos, kas tur notiek. - nomurmināju pirms izlēcu no mašīnas uz aizcirtu durvis. Ieskrēju mājā uzreiz saklausot vairākas balsis, kuras biju dzirdējusi jau iepriekš. Precīzāk - dzirdu katru darba dienu.