This Is Not A Love Story

Chapter 19

Es īsti nezināju cik ilgu laiku Harija lūpas bija pavadījušas uz manām līdz es sapratu cik tas ir nepareizi. Un kaut gan es apzinājos, ka tas ir nepareizi, es nevarēju pārstāt atbildēt skūpstam. Tieši tik ļoti aptīta ap viņa pirkstiņu es biju, un sliktākais tajā visā bija tas, ka mēs nemaz nebijām attiecībās, tās bija tikai vienpusējas simpātijas, kam nekad nebūs atbildes.

- "Ko tu dari?" - Harijs nočukstēja, kad manas rokas beidzot izdarīja kaut kādu spiedienu uz viņa krūškurvja, cenšoties pagrūst viņu nost no manis. - "Mel..." - viņa balss bija tik pilna emociju, ka es to varēju sajust pat fiziski.

- "Ko es daru?" - saraustīti elpojot atbildēju. - "It kā es būtu tā, kas tevi ievilka tumšā bunkurā un... "- manas domas skrēja pārāk ātri, nevienai īsti nesasniedzot galu, kad sākās jau nākamā.

Tumsā, kas mūs ieskāva, gandrīz neko nevarēja saskatīt, bet tā kā manas acis bija jau mazliet ar to apradušas, es varēju saskatīt puiša sejas vaibstus. Pašlaik viņš...smaidīja?

- "Un?" - viņš iejautājās novietojot vienu no savām plaukstām uz mana vidukļa, bet otru atspiežot pret sienu, kaut kur netālu no manas galvas. - "Un ko es izdarīju, Melānij?" -

Šajā brīdī es sajutos kā piektklasniece, kas spēlē 'Patiesību un risku' , kam tikko uzdots jautājums par simpātiju, jo es nosarku. Paldies Dievam, ka šeit bija tumšs. - "Tu pats zini, ko izdarīji." - nomurmināju, cerot, ka Harijs to nedzirdēs, bet tā kā ārpus telpas ātri vien palika klusāks, es zināju, ka viņš dzirdēja. Par to liecināja īsie smiekli, kas atskanēja dažus desmitus centimetru no manas sejas.

- "Es gribu, lai tu to pasaki skaļi." - kaut arī es puisi kārtīgi neredzēju, es biju gatava derēt, ka viņa lūpās ir iezadzies rotaļīgais smīns, kas tur ir diezgan bieži.

- "Un tas, ko es gribu." - iesāku, cenšoties noturēt savu balsi skaļāku par čukstu. - "Ir, lai tu man paskaidro, kāpēc tu to dari." -

Šoreiz no Harija puses neskanēja kāds dzēlīgs komentārs vai nevajadzīga replika. Tā vietā puisis vienkārši apklusa. Kādu brīdi man likās, ka viņš nemaz nav dzirdējis manu jautājumu un gaida, kad es pateikšu skaļi to, ka viņš mani noskūpstīja. Bet es nedomāju pārtraukt klusumu.

Šķita, ka tumsa man dod pārliecību par sevi, jo šoreiz es nevarēju redzēt puiša acis, kas parasti noved manas domas un veselo saprātu no pareizā ceļa. Kaut gan vispār fakts, ka Harijs Stails stāvēja man pretī, tik tuvu, ka es varēju sajust viņa ķermeņa siltumu, padarīja mani traku. Traku tādā veidā, kādā es nevarēju sevi iedomāties, vismaz tuvākos dažus gadus ne.

Es pieķēru sevi pie domas, ka labprāt sabojātu viņa kreklu, liekot visām mazajām podziņām pajukt katrai uz savu pusi. Bet es nedrīkstēju par viņu tā domāt, tomēr mana fantāzija plūda vēl tālāk, iedomājoties mūs ar Hariju darām to pašu, ko šeit darīja pārītis pirms mums.

Harija skaļā nopūta izrāva mani no domām par viņa perfekti uztrenēto augumu, blakus man...darot interesantas lietas. - "Mel, es...es nezinu kāpēc to daru." - viņš atkāpās no manis, pie reizes paņemot sev līdz siltumu, ko sniedza viņa ķermenis. Es gandrīz izlaidu neapmierinātības pilnu skaņu, un parāvu puisi atpakaļ, tomēr savaldījos, kas bija diezgan grūti. - "Tu ar mani kaut ko dari, bet es nevaru saprast ko tieši." -

ES ar viņu kaut ko daru? Kā būtu ar tām visām reizēm, kad es zaudēju spēju runāt tikai tāpēc, ka viņš netīšām mani nosauc par 'savu meiteni' , 'mazo', 'savu Melāniju'? Tieši viņš ir tas, kurš ar mani kaut ko dara.

Es nemaz neesmu spējīga nodarīt viņam kaut ko, es esmu tikai Melānija, meitene, kuru viņš ignorēja vienpadsmit gadus, un būtu to darījis arī turpmāk, ja mans tēvs nebūtu iedomājies par vēstures privātstundām.

- "Ko tu ar to gribi teikt?" - no vienas puses man it kā viņa doma bija pipnīgi skaidra, tomēr mans prāts nevēlējās to pieņemt par patiesību, jo tas vienkārši nebija iespējams.

- "Es gribu zināt vai tu jūties tāpat." -

Nu ko, Melānij, visu vai neko.

- "Nē." - dabūju pār lūpām, aizžmiedzot acis, jau atkal pateicīga, ka telpā bija tumšs. - "Es nejūtos tāpat." - man šķita, ka pasakot šos vārdus, es likšu šai dīvainajai spēlei starp mums beigties.

Tātad neko.

- "Tas labi." - dzirdēju viņa balsi, kas tagad skanēja daudz klusāk kā iepriekš. Es sajutos vainīga, bet kas izdarīts, izdarīts. Būtu vēl sliktāk, ja es tagad pateiktu, ka tomēr jūtos tāpat. - "Tev nav vajadzīgs tāds puisis kā es. Tu esi pelnījusi kādu, kas spēs tevi novērtēt." -

Es gribēju viņam piekrist, bet kāda manis daļa kliedza, lai pieeju viņam tuvāk un cenšos ieskaidrot, ka tieši viņš ir tas, kuru man vajag. Bet es biju pārāk gļēva, lai to izdarītu. Viņam ir Viktorija, kas ir viņā iemīlējusies līdz ausīm, un es zinu, ka nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad arī viņš viņu iemīlēs.
Vai arī pametīs un atradīs nākamo meiteni, kas būs kā apmāta ar viņu.

- "Piedod." - tas bija viss, ko es varēju pateikt, pirms izgāju pa mazās telpas durvīm un skriešus devos atpakaļ uz stundu, kas jau bija sākusies.

----
čau, mani foršie lasītāji. Būtu ļoti jauki, ja jūs nospiestu to mazo zvaigznīti. Protams, tikai tad, ja patika daļiņa. 😊
paaaldies!