This Is Not A Love Story

Chapter 33

Abas vēstures ar Hariju man blakus bija tik mierīgas, tomēr tajā pat brīdī tik satraucošas. Viņa plauksta gandrīz nevienu brīdi nepameta manu augšstilbu, izņemot tad, kad mans tēvs nāca apkārt, lai pārbaudītu kā mums veicas ar pāru darbu. Tajā brīdī puiša pirksti zem galda aši savijās ar maniem.

Katrs brīdis, kad viņš man uzsmaidīja, lika manai sirdij sākt jaunu maratonu un taureņiem vēderā uzsākt atkal jaunu deju. Visu interesantāku padarīja fakts, ka mums bija jāuzmanās no pārējo acu skatieniem, kas bija diezgan sarežģīti, jo Viktorijas acis bija fokusētas uz Hariju gandrīz visu laiku.

Es biju izlēmusi, ka par ''līgumu'' es Harijam jautāt nedrīkstu. Iespējams tāpēc, ka viņš man neko nestāstīs. Tomēr lielāka manis daļa bija pārliecināta, ka es viņam nejautāšu tikai tāpēc, ka negribu, lai sāpīgo patiesību man pastāstītu viņš pats. Noteikti bija jābūt vēl kādam cilvēkam, kas par to zinātu. Protams, izņemot Viktoriju. Tāpēc tad, kad ieraudzīju Luisu skolas gaitenī, manas kājas automātiski veda mani pie puiša.

"Luis!" spraucoties cauri pārējiem skolēniem, kas devās uz nākamajām stundām, izsaucu, liekot puisim pagriezties, lai redzētu kurš viņu sauc. Un ieraudzījis, ka tā esmu es, viņa lūpas savilkās vieglā, draudzīgā smaidā.

"Pazudusī atgriežas?" ievilcis mani siltā apskāvienā, puisis iesmējās, liekot man saraukt pieri.

"Es nebiju pazudusi, par ko tu runā?"

"Kur tu biji piektdien?" manus vaigus apciemoja tur sen nebijis sārtums, tikai atceroties, ka visu piektdienas pēcpusdienu un vakaru, es pavadīju Harija apskāvienos. "Starp, citu paldies, ka atbildēji uz ziņām."

Es nezināju vai man tagad vajadzēja atvainoties, bet tā kā viņš neizskatījās pārāk aizvainots, un es biju meklējusi viņu pavisam citā jautājuma, tad domu par atvainošanos izmetu no galvas.

Es taču nebiju vainīga, ka mans prāts bija tā pārņemts ar Hariju un visu, kas bija noticis, ka es fiziski nespēju paņemt rokās telefonu, lai atbildēju uz ziņām. Es nevarēju pat paēst, pagulēt vai padomāt, kur nu vēl uztraukties par neatbildētiem zvaniem vai ziņām.

"Ko tu zini par Harija līgumu ar Viktoriju? Es zinu, ka jūs vairs nerunājat, bet es vienkārši iedomājos, ka tu varētu kaut ko zināt, jo jūsu vecāki ir pazīstami un nu tu zini. Man jau īsti tas neinteresē, bet es vienkārši-"

"Es sapratu, Mel."Luiss pasmējās par manu nesakarīgo jautājumu, kurā es centos nepateikt pārāk daudz, bet tajā par brīdī nepateikt par maz, kas izrādījās sarežģītāk, kā es biju domājusi. "Par to līgumu es zinu katru sīkumu." viņš pasmaidīja.

"Kādā veidā?"

"Tu jau zini, ka katram līgumam vajag vēl kādu personu, kas to padarītu par oficiālu, vai ne?" piekrītoši pamāju ar galvu, kaut gan nebiju pārliecināta, ka tā ir patiesība. "Tad nu es biju tā persona, kas palīdzēja šim līgumam kļūt oficiālam."

Varbūt skolas pārpildītais gaitenis nebija īstā vieta, kur runāt par šo tēmu, bet tagad es vairs nevarēju atlikt sarunu uz vēlāku laiku, man tagad un tepat bija jāuzzina visi sīkumi.

"Bet kas tas ir pa līgumu? Kāda ir tā būtība?" nemanot kā, es biju piegājusi Luisam pavisam tuvu, lai dzirdētu katru vārdu. Man bija bail palaist garām pat zilbi, kas varētu mainīt lietas būtību, un tagad es beidzot biju tik tuvu, lai uzzinātu patiesību, tāpēc es nedrīkstēju palaist garām sīkumus.

"Harija vecāku uzņēmums bija tuvu bankrotam, tāpēc Viktorija izdomāja, ka varētu pierunāt savus vecākus, noslēgt līgumu, kas Harijam neļautu viņu pamest, ja viņas vecāki aizdotu Harija vecākiem pamatīgu summu."

Es nezināju kāda pašlaik bija mana sejas izteiksme. Protams, man nebija nekāda sakara ar tiesvedības jomu, bet man nelikās, ka šāds līgums vispār var tikt noslēgts. Katram taču ir brīvas tiesības izvēlēties ar ko viņš satiekas.

Tomēr tagad es sapratu, ko Harijs domāja ar to, ka viņa vecākiem interesē tikai nauda. Tas bija šausmīgi. Un Luiss to pieļāva?!

"Un tu to tā vienkārši atļāvi?"

"Es to līgumu parakstīju ar lielāko prieku, Mel." puisis vēlreiz man uzsmaidīja, viņš tik tiešām, ar sevi lepojās. "Viņš to bija pelnījis."

Man vairs nebija ko teikt. Viss mans vārdu krājums bija kā izslaucīts no atmiņas. Es vienkārši nespēju noticēt, ka Luiss būtu uz kaut ko tādu spējīgs. Viņi ar Hariju taču bija draugi kopš bērnības, un lai arī cik liels muļķis Harijs reizēm nebūtu, viņš nebija pelnījis šādu attieksmi no drauga puses. Es nezināju, ko darīt. Es varēju stāvēt skolēnu pārpildītā gaitenī un vienkārši pateikt Luisam visu, ko domāju par viņu, vai no sākuma parunāt ar Hariju.

"Es domāju, ka arī tu mam piekrītisi, Melānij. Harijs ir pelnījis visu, kas ar viņu notiek."

Šoreiz, nevēloties liekus strīdus ar Luisu, es izvēlējos otro variantu. "Man jāiet uz stundu." es zināju, ka Harijs mani spēs nomierināt tik tālu, lai es Luisam neuzdauzītu abas acis un nepateiktu visu, ko pašlaik par viņu domāju. Un tie nebija skaisti vārdi.

Man patiešām tagad bija jāiet uz stundu, bet es pat nevarēju iedomāties, ka mierīgi sēdēšu stundās pēc šādu jaunumu uzzināšanas. Man vajadzēja runāt ar Hariju. Tagad.

Kam : Harijs

Kur tu esi? Mums vajag parunāt.

Bija tik neciešami, ka es viņam vienkārši nevarēju pazvanīt, jo dzirdēt puiša balsi būtu daudz patīkamāk, nekā minēt ar kādām emocijām viņš atbild uz manām ziņām. Varbūt es viņam jau biju apnikusi? Varbūt Viktorija viņam tomēr kaut ko nozīmē, un viņš ar mani tikai spēlējas?

No : Harijs

Viktorija izvēlas kleitu ballei, pēc tam varu viņu izmest un braukt pie tevis. Kas noticis, Mel?

Puisis šoreiz atbildēja neiedomājami ātri, liekot man mazliet nomierināties. Varbūt viņš tomēr man saka, to ko jūt un domā. Kaut gan es par to nekad nebūšu simtprocentīgi pārliecināta.

Kam : Harijs

Tiekamies pie manis.

Nosūtījusi ziņu, uzreiz pagriezos, lai dotos ārā no skolas. Mani pilnīgi un galīgi neinteresēja, ka es jau atkal varētu nopelnīt pēcstundas, jo neapmeklēju dažas mācību stundas, bet šoreiz man bija vienalga. Es negribēju gaidīt ne sekundi ilgāk pirms runāju ar Hariju. Un nevis es negribēju, bet gan nevarēju.

Manā galvā bija pamatīgs juceklis. Es negribēju ticēt, ka Luiss būtu uz ko tādu spējīgs. Viņš taču vienmēr ir bijis tik jauks pret mani un pārējiem saviem draugiem. Nevarēja būt, ka tikai tāpēc, ka Harijs bija sāpinājis mani, Luiss būtu draugam uzgriezis muguru uz visiem laikiem, jo es taču biju pavisam nenozīmīga persona viņu dzīvēs.

Telefons manā plaukstā novibrēja vēlreiz.

No : Harijs

Es mīlu Tevi.

Čau, mani mīļie, jaukie lasītāji. Izsakam domas, nospiežam zvaigznīti un visas pārējās foršās lietas. Paaaldies! :))