This Is Not A Love Story

Chapter 39

14.februāris

Šai dienai būtu jābūt pašai labākajai, kādu vien es esmu savā dzīvē piedzīvojusi. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, man pirmo reizi bija kāds, ar kuru kopā pavadīt šo dienu. Otrkārt, Harijs bija apsolījis līdz šai dienai tikt vaļā no Viktorijas. Treškārt, es varēju doties uz skolas balli, nebaidoties par to, ka man visu vakaru būs jāsēž vienai tumšā stūrī, baidoties, ka kāds mani varētu ieraudzīt.

Bet tā vietā, lai šodien justos bezgala laimīga, mans rīts sākās ar manevrēšanu cauri neskaitāmajām kastēm, kur bija saliktas visas man piederošās mantas, ko biju ieguvusi savā īpašumā šo septiņpadsmit gadu laikā. Un es nebiju laimīga.

Tomēr, lai cik slikti es arī nejustos, man šovakar bija tikai viens mērķis - padarīt Harija vakaru par vislabāko skolas balli, ko viņš jebkad bija piedzīvojis. Un kaut gan es nezināju, kā es to izdarīšu, es biju gatava pildīt savu apņemšanos līdz galam.

Es cerēju, ka Luiss viņam nav izstāstījis, ka pārvācos, jo es tik tiešām gribēju izbaudīt šo vakaru pilnībā, man taču vajadzēja vismaz kaut kādas pozitīvas atmiņas no šīs pilsētiņas. Un pat ja šis vakars neizdosies tik labs, kā plānots, man būs labas atmiņas no pēdējiem šeit pavadītajiem mēnešiem.
Pašlaik es vienkārši sēdēju savā gultā un lūkojos uz tukšo istabu sev pretim. Istaba, protams, nebija pilnīgi tukša. Gar sienām bija sakrāmētas kastes, kuras rīt agri no rīta tiks savāktas lielā kravas mašīnā, kas uzsāks savu ceļu uz Edinburgu. Es nezināju kā justies, zināju tikai to, ka tas ļoti sāp. Un nejau manis pašas dēļ. Man atlika tikai iedomāties, kas notiks ar Hariju, kad viņš to uzzinās.

Es iedomājos sevi viņa vietā. Ja nu es pati pamostos pavisam parastā sestdienā, un ieplānotu viņu pārsteigt, bet, kad tiktu līdz viņa mājai, durvis būtu slēgtas. Tad es, protams, pazvanītu viņam, bet numurs vairs neeksistētu. Kā es tad justos?

Pulkstenis manā telefonā radīja trīs pēcpusdienā, un es jau biju ieveidojusi matus uzlikusi pietiekami daudz kosmētikas, lai justos skaista. Vienīgais, kas bija atlicis, bija uzvilkt melno kleitu, kas vientuļi karājās manā skapī.

Harijs : Nevaru sagaidīt, kad tevi redzēšu. Mīlu tevi. xx

Ievilku dziļu elpu, atgādinot sev, ka kosmētikas uzlikšana man prasīja pietiekami daudz laika, lai viena īsziņa to spētu izjaukt, ļaujot asarām to sabojāt.

Melānija : Man vēl šis tas jāizdara, tad varēsi man braukt pakaļ.

Es zināju, kas man ir jaizdara. Baltā lapa, pildspalva un aploksne jau visu dienu stāvēja uz mana tukšā rakstāmgalda, bet līdz ko es apsēdos, lai rakstītu, visi vārdi izlidoja no mana prāta, liekot man tukši blenzt uz lapu sev priekšā. It kā bija tik daudz ko teikt, bet es nevarēju atrast pareizos vārdus. Varbūt nemaz nebija tādu pareizo vārdu, un jebkas, ko es uzrakstīšu, tik un tā viņu sāpinās.

Mans telefons novibrēja vēlreiz un es pasniedzos, lai izlasītu saņemto ziņu.

Harijs : Tu aizmirsi kaut ko pierakstīt. ;)

Es pasmaidīju, ātri parlasot savu iepriekš nosūtīto ziņu, uzreiz saprotot par ko viņš runā.

Melānija : Mīlu tevi! Xx

Šajā brīdī es pavisam izslēdzu telefona skaņu, lai mani nekas netraucētu. Tagad bija pēdējais laiks, lai es uzrakstītu vēstuli, ko viņš rīt izlasīs.

***

Notraucu asaras, atstājot melnus nospiedumus uz savām plaukstām. Bija pavisam muļķīgi pat iedomāties par to, ka es būšu spējīga uzrakstīt visu, ko jūtu, nenobirdinot nevienu asaru. Pie velna, šķita, ka esmu izraudājusi gada normu, bet lai kā es censtos neraudāt, asaras turpināja ritēt par maniem vaigiem. Dažas nokrita uz lapas, sajaucoties ar tinti un padarot burtus gandrīz neizšķiramus, bet man vairs nebija laika pārrakstīt. Harijs redzēs, cik grūti man to bija izdarīt.