This Is Not A Love Story

Chapter 28

Mans tētis nebija uzzinājis par manu īso viesošanos policijas iecirknī, pilnībā pateicoties Harijam, un es tiešām biju viņam pateicīga, bet nekādā gadījumā netaisījos izrādīt kādu īpašu pateicību viņam par to.

Kopš iegriešanās cietumā bija pagājis jau krietns laiciņš, bet mans garastāvoklis aizvien nebija atgriezies. Pat ja es centos izskatīties laimīga pārējo puišu klātbūtnē, es zināju, ka viņi nojauš, ka ar mani kaut kas nav labi. Arī tētis bija ievērojis manu dīvaino uzvedību, bet neko neteica. Es zināju, ka viņš nezin kā tikt galā ar šādām situācijām. Viņš nebija no tiem vecākiem, kas apsēdās blakus un izrunāja visas problēmas, jo viņš vienkārši to neprata. Viņam labāk padevās risināt problēmas skolā, ar bērniem, kas nebija viņa paša, jo tad nav jānoskatās uz sekām gadījumā, ja iedots nepareizs padoms.

Nedēļas gāja uz priekšu pārāk lēni, bet reizē arī pārāk ātri. Bija tik grūti izturēt Harija klātbūtni privātstundās, kad es centos ar visiem spēkiem turēties pretim kārdinājumam iesist viņam ar krēslu, un pēc tam skūpstīt puisi līdz bezsamaņai. Bet es to nedrīkstēju darīt, jo Viktorija bija nostājusies mūsu starpā un likās, ka viņa tur ir uz palikšanu.

Katru dienu skolā es viņus redzēju abus kopā, pilnīgi likās, ka meitene neatkāpjas no Harija ne soli, tikai, lai varētu sāpināt mani vēl vairāk. Ar savu racionālo spriestspēju, es zināju, ka man vajadzētu aizmirst puisi un doties tālāk uz priekšu, jo patiesībā man nemaz nebija nekas ko aizmirst. Protams, viņš bija licis man justies īpašai kaut uz dažām dienām, bet tā viņš bija darījis ar neskaitāmi daudz meitenēm, tāpēc man nevajadzēja justies sāpinātai, kad viņš man atzinās jūtās pret Viktoriju. Bet es biju un neko nevarēju sev padarīt.

Tomēr no šīs sarežģītās situācijas arī es biju ieguvēja. Biju ieguvusi draugus, kas par mani patiesībā rūpējās un uztraucās, tieši to, ko es biju vēlējusies neskaitāmās dzimšanas dienās, pūšot svecītes. Tas beidzot bija piepildījies, liekot manai sirdij pildīties vismaz ar kaut kādu siltumu.

- "Tad beidzot tu smaidi!" - atskanēja Sema balss, pirms viņš ievilka mani siltā, draudzīgā apskāvienā.

Sems bija vēl viens iemesls manam priekam, jo mēs kopā pavadījām arvien vairāk laika. Es biju paspējusi iepazīties ar viņa mammu, kas bija sieviete vidējos gados, ar izcilu humora izjūtu. Es tiešām nesapratu, kur viņa tēvam bija prāts, pametot viņu, jaunas meitenes dēļ.

- "Kur tu tik ilgi biji?" - biju pie puiša mašīnas gaidījusi ilgāk kā parasti, vērojot skolas biedrus izejam no skolas. Bija mazliet dīvaini, ka liela daļa no viņiem, tagad man uzsmaidīja un viegli pamāja ar galvu, sasveicinoties. Tas bija tikai tāpēc, ka es arvien vairāk laika pavadīju ar bijušo Harija bariņu. - "Lūdzu saki, ka neskrēji pakaļ tai karsējai." - iesmējos, iekāpjot puiša mašīnā. Kopš Semu pameta viņa iepriekšējā draudzene, puisis daudz vairāk uzmanības pievērsa šīs skolas meitenēm, cenšoties dabūt jebkuru, kas uz viņu paskatījās. Un katru reizi, kad viņam tas neizdevās, es atkal varēju smieties.

- "Aizveries, Evansa." - viņš viegli iegrūda savu dūri man plecā, likdams manā sejā parādīties smaidam. Es jau viņam biju teikusi, ka ar to karsējmeiteni nekas neizdosies, it īpaši tāpēc, ka viņa siekalojās ap Luisu.

Izbraucot no skolas stāvvietas, es netīši ievēroju skatu, ko nebiju redzējusi nedēļām ilgi. Luiss runāja ar Hariju un Harijs bija viens, vismaz es nekur apkārt neredzēju Viktorijas kaitinošos ogļu melnos matus.

Skaļi nopūtos, lai aizdzītu uzmācīgās domas, kuras pārņēma simts un viens jautājums par redzēto situāciju. Es labprāt būtu izkāpusi no mašīnas un aizgājusi noskaidrot, kas tur notiek, bet, pirmkārt, mēs jau kavējām mūsu maiņu saldējumveikaliņā, un otrkārt, es nedrīkstēju vienkārši iejaukties citu sarunās, tas nebija pieklājīgi.

- "Es negribu būt negatīvi noskaņota, bet nedomāju, ka tu atradīsi sev meiteni uz Valentīndienas balli." - iesmējos, liekot blondajam puisim sev blakus skaļi nopūsties.

Balle tuvojās vēja ātrumā, un es vēl nebiju izlēmusi vai vēlos iet. Šis bija pirmais gads, kad man būtu vismaz kāds ar ko ballē pavadīt laiku, bet es zināju, ka spēlēs Harija grupa, un es nedomāju, ka būtu spējīga vairāk kā divas stundas skatīties uz puisi, un pie tam vēl dzirdēt viņa balsi. Tās būtu mokas.

- "Varbūt es vienkārši paņemšu tevi." - viņš parāva uz augšu vienu no savām uzacīm, izaicinoši paskatoties uz mani, pirms atkal pievērsa uzmanību ceļam sev priekšā.

- "Tātad es esmu tikai rezerves plāns?" -

- "Tā varētu teikt." -

- "Idiots." - nomurmināju zem deguna, liekot puisim smieties. Es zināju, ka visa šī saruna ir joks. - "Varbūt es nemaz neiešu." -

- "Tev ir jānāk." - Sema balss tonis lika man uz viņu paskatīties. - "Ar ko es dejošu, kad visas pārējās būs mani atraidījušas?" - viņš jau atkal apstiprināja, ka es esmu tikai kā rezerves plāns, bet dīvainā kārtā, es biju ar to apmierināta.

Es gribēju, lai draugs atrod sev kādu meiteni, savādāk viņš tiešām likās izmisis.

Arvien smaidot iegājām veikaliņā, kur mūs jau gaidīja priekšnieks, kas neizskatījās īsti apmierināts ar mūsu kavēšanos, liekot Semam izdomāt melus par pēcstundām no kurām viņš bija aizbēdzis, lai vispār ierastos darbā, kamēr es stāvēju blakus, sienot savu priekšautu un viegli smejoties.

Pēcpusdiena gāja ātri, kopā ar Semu laiks vienmēr gāja ātri. Ik pa brīdim ienāca kāds klients, liekot mums abiem pārtraukt vienam otra apsmiešanu, kas bija grūtāk nekā es jebkad varētu iedomāties. Sems bija vien no tiem cilvēkiem, ar ko esot kopā es vienkārši nevarēju nesmaidīt. Pat ja mans garastāvoklis bija zem nulles, man atlika tikai paskatīties uz puisi, kas lielāko daļu savas dzīves centās apspiest smieklu šalti, un arī es varēju smieties.

Noskanēja durvju zvaniņš, liekot man piecelties kājās. Uz brīdi es sastingu savā vietā, bet kad sieviete uzsmaidīja man, es nevarēju neatbildēt ar siltu smaidu. Pa veikaliņa durvīm, apkrāvusies ar vairākiem maisiem ienāca Džī Džī, Harija vecmāmiņa.

- "Vienmēr prieks redzēt pazīstamas sejas". - sieviete nolika savu maisus vēl nepārtraukusi smaidīt. - "Kā tev iet?" -

- "Ne pārāk labi, bet ne pārāk slikti." - atbildēju, izlemjot sievietei nemelot. Kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ, es viņai uzticējos. - "Un jums?" -

- "Ko tad mēs runāsim par mani." - viņa pievērsa skatienu šodienas īpašajiem piedāvājumiem. - "Kad tu atkal mani apciemosi? Es sestdien gatavojos cept šokolādes cepumus." -

Es negribēju būt cietsirdīga un atklāt sievietei, ka manas un Harija attiecības nav tik labas, lai es tāpat vien iegrieztos viņa mājā. - "Gan jau kādreiz iebraukšu pie jums." - pasmaidīju, cenšoties neizrādīt, ka ierasties tajā mājā man būtu grūtāk kā elpot zem ūdens.

Vēl kādu laiku parunājos ar Džī Džī tāpat par visu un neko, ļaujot Semam apkalpot klientus, kas ienāca pa durvīm, kamēr mēs abas sēdējām pie viena no galdiņiem. Kad abas bijām apēdušas pa saldējumam, viņai bija laiks doties tālāk, tāpēc viņa paņēma smagos saiņus atpakaļ rokās.

- "Vai tad Harijs nevarēja jums atbraukt pakaļ, lai jums nav jāstiepj visi smagie maisi?" - no manas mutes izskanēja jautājums, pirms es vispār biju izlēmusi, ka gribu to pateikt skaļi. Mana balss izklausījās pārmetumu pilna, tāpēc es to centos nomaskēt ar smiekliem, kas pavadīja manu jautājumu.

Džī Džī man uzsmaidīja, ignorējot pārmetumu pilno toni manā balsī. - "Tā ragana taču aizvilka viņu parakstīt to muļķa līgumu." - ragana?

No pagājušās reizes, kad es biju satikusi Harija vecmāmiņu atcerējos, ka tieši Viktorija bija nopelnījusi šo titulu. - "Es nezinu ko viņi visi grib no tā mana Harija." - pēdējais, ko es redzēju bija viņas skumjais smaids, kad viņa izgāja pa veikaliņa durvīm, atstājot mani pilnīgā nesaprašanā.