This Is Not A Love Story

Chapter 12

Pēc ilgas sēdēšanas uz grīdas un blenšanas sienā, es aizvien nesapratu, kas bija noticis. Nezināju vai ir pagājušas divas vai piecdesmit divas minūtes, bet lai arī cik ilgs laiks būtu pagājis, es aizvien varēju sajust Harija lūpu pieskārienus manai ādai un viņa karsto elpu uz mana kakla. Es nespēju noticēt tam, cik liela vara puisim ir pār mani, kaut gan es viņu gandrīz pat nepazinu, tas bija biedējoši, bet tajā pat laikā aizraujoši. Lēni pārvilku pirkstus pār lūpām, un uzreiz aizdomājos kāda būtu sajūta, ja manu pirkstu vietā būtu Harija lūpas. Tikai doma vien lika skudriņām pārņemt manu ķermeni, un manam prātam pēc tā sākt ilgoties.

- Tu paēdi vakariņas? - tēta galva parādījās durvju šķirbā un es piekrītoši pamāju ar galvu, uzreiz nodevīgi paskatīdamās uz pilno šķīvi, kas stāvēja uz galda malas. - Mel, viss labi? - dzirdēju tēta balsī norūpējušos noti un jau atkal pamāju ar galvu, liekot viņam atvērt durvis līdz galam un ienākt istabā. - Tu slikti jūties? - es gribēju vēlreiz vienkārši papurināt galvu, bet tad sapratu, ka tas liktu tētim uztraukties. Es viņu sapratu, jo kā gan viņam justies, ienākot manā istaba un redzot, ka es sēžu uz grīdas.

- Ar mani viss kārtībā, tēt. - labi, kuru es tagad centos apmānīt. Ar mani nekas nebija kārtībā. Kāpēc Harijs liek man tā justies? - Es tikai centos atrast grāmatu, kas bija aizkritusi aiz gultas. - es biju sliktākā mele, kādu var atrast un jau atkal par to pārliecinājos. Pēc tēta sejas izteiksmes es sapratu, ka viņš it nemaz man netic, bet neko neteikdams viņš izgāja no manas istabas, atstājot mani vienu ar savām domām.

Kaut kas zem gultas tomēr piesaistīja manu uzmanību un pēc īsa brīža es savās rokās turēju Harija džemperi, kas man vakarnakt bija mugurā. Tas aizvien bija klāts ar dubļu pleķiem, tāpēc pirmā doma manā prātā bija ielikt to veļas kastē, bet tad es sapratu, ka izzudīs džempera smarža, un ar to es nevarēju samierināties, tāpēc salocīju audumu tā, lai traipi būtu iekšpusē un noliku to blakus savam spilvenam.

Pēc tam es sāku bezmērķīgi klaiņot pa savu istabu, un kad istaba man palika par mazu, es uzrāvu mugurā vējjaku un uzvilku kedas, lai dotos pastaigā, Tas bija vienīgais, ko es varēju iedomāties, jo šī bija reize, kad man patiešām vajadzēja izvēdināt galvu, vārdu savienojuma vistiešākajā nozīmē. Kaut gan es zināju, ka man vajadzētu pateikt tētim, kur dodos, bet es jau atkal sajutu mazu adrenalīna devu, un klusi izslīdēju pa mājas durvīm, aiz sevis tās aizvērdama ar vieglu klikšķi.

Ceļš mani aizveda uz parku, kur šodien jau biju pabijusi kopā ar Semu. Man atlika tikai vēl vienu reizi pārstaigāt tiltiņu, lai atcerētos puiša stāstīto par viņa dzīvi Mančestrā, liekot man nevilšus pasmaidīt. Manas domas no atmiņām par Sema stāstiem jau atkal aizklīda līdz Harijam, un man gribējās sevi ienīst par to. Bija grūti domāt par viņu un saprast, ka puisis ar mani tikai spēlējas. Es biju viegls mērķis. Biju tieši tāda meitene, kādas Harijs bija iecienījis izmantot - naivas un nepieredzējušas. Un Harijs bija tāds puisis, no kura tēvi savas meitas gribēja paglābt, bet šoreiz laikam es esmu iekritusi. Nopūtos, tikai iedomājoties cik bezcerīgā situācijā esmu nonākusi un vienīgā izeja no tās ir beigt domāt par Hariju, bet man šķita, ka esmu jau pārāk dziļi šajā purvā, lai no tā tik viegli tiktu laukā.

- Melānij? - dzirdēju pazīstamu balsi, bet nepagriezos, lai uzsāktu sarunu ar puisi. Man šodien nebija noskaņojuma, tāpēc vienkārši turpināju ceļu, izliekoties, ka nemaz nedzirdēju viņu mani saucam, un cerēju, ka viņš padomās, ka tā tomēr neesmu es. - Pagaidi. - manas cerības izrādījās veltas, kad Luisa roka pieskārās manam plecam, liekot man uzreiz apstāties.

- Sveiks. - nomurmināju, ievelkot rokas dziļāk vējjakas kabatās. - Kaut ko gribēji? -

- Kur tu ej? - puiša roka vēl aizvien atradās uz mana pleca, liedzot man kustēties tālāk, kaut gan patiesībā man nemaz nebija mērķa uz kuru doties, tāpēc par atbildi vienkārši paraustīju plecus.

- Nekur. - vēl nomurmināju, drošības pēc.

- Kāda sakritība, es arī eju tieši turpat. - viņš jautrā balsī iesaucās. - Tad jau varam iet kopā. - zināju, ka mani iebildumi būs velti, tāpēc vienkārši sāku kustēties uz priekšu.

Tā kā ārā jau bija tumšs, es ik pa brīdim aizķēros aiz kādas no veco ozolu saknēm, jo manas domas bija aizpeldējušas pilnīgi citā dimensijā. Arī Luiss klusēja, kas bija diezgan neierasti viņam, jo parasti tieši viņš bija tas, kuru skolas gaiteņos varēja dzirdēt jau pa gabalu. Man likās, ka es staigāju jau gadiem ilgi, kaut gan atrados ārā ne vairāk par stundu, bet manas kājas jau bija nogurušas, tāpēc atradusi pirmo soliņu, es neko nesakot apsēdos.

- Labi, kas ar jums abiem noticis? - neizturējis manu klusēšanu, puisis smagi apsēdās uz soliņa man blakus un salicis elkoņus uz ceļgaliem, pieliecās man tuvāk. Tumsā es nevarēju redzēt viņa seju, bet biju gatava derēt, ka tajā atspoguļojās jautājuma pilna izteiksme. Tomēr viņa jautājumā mani piesaistīja, kas cits.

- Mums abiem? - es knapi dzirdēju savu balsi, tāpēc pat nebiju pārliecināta via puisis dzirdēja manu jautājumu.

Viņš neapmierināti nopūtās, nespēdams izturēt manu lēno saprašanu. - Tev un Harijam. -

- Kāpēc tu man par viņu jautā? - pat negribot mana ieinteresētība šajā sarunā tikai pieauga, un viss, kas Luisam bija jāizdara, bija jāpiemin Harijs. Jā, es tik tiešām esmu šajā purvā pārāk dziļi.

- Pirmkārt, viņš mums nepastāstījā kā nogādāja tevi mājās. Otrkārt, mūs visus ļoti interesē zilumi. - viņš īsi iesmējās, bet sapratis, ka man šī saruna nemaz neliekas smieklīga, puisis ievilka elpu. - Un, treškārt, viņš aiztriecās pie... - viņš pēkšņi apklusa.

- Pie? - mana zemapziņa kliedza, ka nevēlos uzzināt atbildi uz šo jautājumu, jo tas mani tikai sāpinās, bet pat neieklausoties tajā, jautājums jau bija izteikts skaļi, un tur vairs neko nevarēja mainīt.

- Pie Viktorijas. - tagad Luiss bija tas, kura balsi knapi varēja sadzirdēt.

Kaut gan viņš mani neredzēja, es lēni pamāju ar galvu, ļaujot karstai asarai noripot pār manu vaigu. Es taču zināju, ka Harijs ar mani tikai spēlējas, tad kāpēc tas tik ļoti sāp? Noslaucīju nākamo asaru, kas jau bija paspējusi atrast ceļu pār manu vaigu un piecēlos kājās.

- Man jāiet mājās. - uzsāku ceļu cik lieliem soļiem vien varēju.

- Mel, pagaidi! - tā kā nebiju spējīga kustēties vēl ātrāk, tad Luiss mani jau pavisam drīz panāca. - Tev viss kārtība? -

- Jā, viss labi. - atbildēju, pieliekot visu savu spēku, lai mana balss nedrebētu. - Tiksimies skolā. - šoreiz Luiss man vairs nesekoja, tomēr neskatoties uz to pēc dažiem metriem es sāku skriet, naivi cerot, ka gar ausīm svilpojošais vējš izdzesīs notikušo sarunu no manas atmiņas.