This Is Not A Love Story

Chapter 9

Norāpties pa koka zariem bija vieglāk kā es patiesībā biju domājusi. Manuprāt, es varēju lepojoties ar sevi. Paskatījos uz augšu, kur Harijs vēl centās tikt lejā no kāda zara uz citu, un pie sevis klusi iesmējos.

- Palīdzēt? - paķircināju puisi, paceļot roku uz augšu, lai viņš to varētu aizsniegt. Nezinu, kur biju ņēmusi drosmi, lai ar viņu tā sarunātos.

- Aizveries, Evansa. - viņš atcirta, kas man lika iesmieties vēl vairāk, līdz es atcerējos, ka man jābūt klusai, lai nepamodinātu tēvu.

Kaut gan es nemaz nezināju cik skaļi man būtu jāuzvedas, lai pamodinātu kādu, kas atrodas mājas otrajā stāvā. Diezgan nožēlojami, bet šī bija pirmā reize septiņpadsmit gadu laikā, kad es izlavos no mājas. Varbūt tas arī bija labi, ja ņem vērā, ka es nelad neliku tētim par mani uztraukties.

- Neaizķeries aiz kāda zara, Stails. - turpināju ķircināt puisi, atzīšos, tā bija laba sajūta.

Tomēr mana laime beidzās jau pēc dažām sekundēm, kad Harija melnās džinsa biksēs un tumši brūnos zābakos tērptās kājas sasniedza zālāju netālu no manis.

Negaidot ne mirkli ilgāk, viņš pievilka mani tuvāk, liekot lietā kutināšanu. Es biju viens no tiem cilvēkiem uz kuru kutināšana iedarbojās apbrīnojami labi, tāpēc pat aizmirstot, ka esmu ievilkta Harija rokās, es smējos, vienlaicīgi cenšoties atbrīvoties no puiša stingrā tvēriena.

- Beidz! - centos ievilkt elpu. - Mēs pamodināsim manu tēti. - mani smiekli aprāvās brīdī, kad tiku pagriezta un tagad lūkojos puiša acīs, kas atradās ne vairāk kā desmit centimetru attālumā no manām. Es jau atkal neelpoju, mana elpa bija ieķērusies kalkā, un nelikās, ka mans ķermenis vēlētos man palīdzēt elpot, kamēr manas smadzenes bija aizmirsušas kā tas ir jādara.

- To gan mēs negribam, vai ne? - Harijs nočukstēja, ļaujot viņa elpai noglāstīt manu seju, un es biju spējīga tikai noraidoši papurināt ar galvu.

Es pat īsti nepamanīju kā, bet pēc brīža jau bijām pie melnās mašīnas un es tajā iekāpu, vēl aizvien atrodoties brīdī, kad stāvēju viņam tuvāk kā jebkad būtu spējusi sevi iedomāties stāvam.

Pavisam drīz mēs jau atkal atradāmies pie Harija mājas. No ārpuses izskatījās, ka tā ir pavisam tukša, jo mājā nedega neviena pati gaisma.

Viņš taču nebūs mani atvedis pie sevis tāpat vien. Vai ne?

- Kur visi pārējie? - vēl neizkāpdama no mašīnas jautāju, vēl aizvien skatoties uz mājas tumšajiem logiem.

- Garāžā. - puisis atvēra savas puses durvis, bet es vēl nebiju izkustējusies, saprotot cik stulba esmu, domājot, ka viņš mani būs atvedis pie sevis. - Tu taču nedomāji, ka mēs būsim divatā? - jautājumu pavadīja ķircinošs smaids no viņa puses, liekot man justies vēl stulbāk.

- Protams, ka nē. - atbildēju pārāk ātri, lai tas izklausītos patiesi. Viņš tikai nosmīnēja un izkāpa no mašīnas. Es gribēju sevi iepļaukāt. Ar ķieģeli.

Patiešām, pārējie puiši atradās garāžā, kaut gan es viņus neredzēju, viņus varēja dzirdēt jau izkāpjot no mašīnas. Harijs man atvēra durvis un beidzot arī es varēju redzēt pārējos. Garāžas tālākajā stūrī ieraudzīju mūzikas instrumentus, uzreiz saprotot, ka šeit notiek grupas mēģinājumi.

- Melānīīīj! - jau nākamajā brīdī atrados Naiala rokās, pacelta kādu gabalu no zemes un griezta uz riņķi tieši tik daudz reižu, lai liktu manai galvai pamatīgi sagriezties.

- Es neticēju, ka tu tiešām atbrauksi. - Luiss mani saspieda tik stipri, ka es uz dažām sekundēm zaudēju iespēju elpot. - Tu patiešām esi forša. - es pasmējos un piegāju pie Liama, lai sasveicinātos arī ar viņu, bet gan daudz mierīgāk.

- Sēdi. Mēs tev gribējām kaut ko parādīt. - Luiss mani viegli iegrūda dīvānā, kamēr puiši piegāja pie saviem instrumentiem.

Zināju, ka Harijs apbrīnojami labi spēlē ģitāru, bet kad čirkainais puisis piegāja pie mikrofona, es paliku mēma. Patiešām nebiju domājusi, ka kādreiz dzirdēšu viņu dziedam, es nespēju tam noticēt. Ja iepriekš biju mazliet šaubījusies par to, ko puiši man vēlas parādīt, tad tagad jau vairs nevarēju sagaidīt.

Sākoties dziesmas pirmajiem akordiem, es sapratu, ka zinu kas tā par dziesmu.

„I thought I saw a girl brought to life. She was warm, she came around like she was dignified." - vienīgais par ko es varēju iedomāties izdzirdot Hariju dziedam bija, vai mana mute stāv ciet. Tas bija pārāk skaisti, lai būtu īstenība.

Man pat nemanot kā, dziesma jau bija beigusies. Es pielēcu kājās un aplaudēju cik skaļi vien varēju. - Tas bija apbrīnojami! - nevarēju noslēpt savu sajūsmu. Un nemaz negribēju to darīt.

- Mēs gatavojamies Valentīndienas ballei. - Liams man paskaidroja.

Es nevienu reizi nebiju gājusi uz skolas ballēm, jo man tur nebija ko darīt. Mani arī neviens nekad neaicināja un tā kā es biju meitene bez draugiem, tad negribēju aiziet un visu vakaru sēdēt stūrī, skatoties kā pārējie labi pavada laiku.

- Tad jau laikam man būs iemesls aiziet, tikai, lai paklausītos jūs. - pasmaidīju, skatoties cik ļoti viņi paši ir apmierināti ar savu izpildījumu.

- Mel?- Luiss man uzsauca, un es pamanīju viņa rokās alus pudeli. - Dzersi? -

Nezināju vai tā būtu laba ideja. Lai cik tas smieklīgi neizklausītos, es nekad nebiju dzērusi neko stiprāku par sulu, tāpēc nezināju kā alkohols mani ietekmēs.

- Nē, viņa nedzers. - brīdī, kad jau bija gatava atteikties, dzirdēju Harija balsi. Ar to man arī pietika. Ko viņš no sevis iedomājas?! Viņš nav mana auklīte. Kaut gan es aizvien nebiju pārliecināta vai tā ir laba ideja, es biju gatava pierādīt Stailsam, ka pati varu par sevi parūpēties.

- Jā, es dzeršu. - lai Harijs nepaņemtu pudeli no Luisa rokām, es pati piecēlos un aizgāju tai pakaļ.

Iesēdos atpakaļ dīvānā kopā ar savu alus pudeli, kuru nepratu attaisīt, tāpēc tas likās vēl apkaunojošāk. Par laimi, blakus apsēdās Naials, uzreiz attaisīdams arī manu pudeli. Pateicībā mīļi uzsmaidīju puisim.

Pēc pirmās alus pudeles nāca otrā, trešā, tad ceturtā un tālāk es jau biju pazaudējusi skaitu.Šajā brīdī man smieklīgs likās, ikkatrs vārds no puišu puses, un es vairs sevi nekontrolēju. It kā sapratu, kas notiek, bet manam prātam un ķermenim vairs nebija nekādu limitu. Es vēl aizvien atrados tajā pašā dīvānā, kad man blakus apsēdās Harijs.

- Es domāju, ka tev pietiks. - puiša roka sniedzās pēc manas pustukšās pudeles.

- Es domāju, ka pati zinu, ko daru. - iedzēru krietnu malku, gāzētā dzēriena, daļu uzlejot sev virsū, kas man lika smieties. Es biju pilnīgi aizmirsusi, ka man tagad vajadzētu atrasties mājās, un gulēt savā gultā.

- Melānij, pietiek! - Harija balsī vairs nebija ne drusciņas jautrības, kad viņš ar varu izrāva pudeli no mana tvēriena.

- Eu, Stails? - iesaucos, kad redzēju kā mana pudele tiek izmesta miskastē.

Nolēmu pati sevi apkalpot, aizejot pakaļ vēl vienai pudelei, jo man vēl nepoetika. Taču tiklīdz piecēlos kājās, telpa manā priekšā sagriezās un es iekritu atpakaļ dīvānā. Skaļi nopūtusies atspiedu galvu pret dīvāna malu un momentā man uznāca miegs, tāpēc aizvēru acis, jau gatavodamās mierpilnai snaudai.

- Mela! Neguli. - viņš papurināja manu plecu, redzēdams, ka manas acis aizveras. Es neapmierināti noņurdēju, bet acis neatvēru.

Pēc brīža centos iekārtoties savādāk, tāpēc atspiedu galvu pret Harija plecu.

Uzvedies normāli, Melānij! Nedari neko tādu, ko tu nedarītu skaidrā.

Tā kā es nevarēju sakarīgi padomāt, tad pieņēmu, ka es arī skaidrā būtu uzlikusi galvu uz viņa pleca, tā vienkārši bija ērtāk.

- Ak tu, mazā muļķīte. - dzirdēju Harija balsi pie savas auss, bet ignorēju to, miegs šoreiz bija spēcīgāks. - Kā es tevi dabūšu mājās? -

Pa ausu galam dzirdēju pārējos trīs puišus vēl smejamies, bet šī bija tā reize, kad man aizmigt netraucēja it nekas. Pēc brīža jau mani pilnībā pārņēma tumsa.