This Is Not A Love Story

Chapter 17

Harija skatupunkts

Nezinu cik ilgu laiku biju gulējis, bet atverot acis es redzēju tikai tumsu. Kur, pie velna, es esmu? Nākamais, ko sajutu bija vieglas galvas sāpes, pie kā jau biju pieradis tāpēc tas mani īsti vairs netraucēja.

Es zināju, ka nebija laba doma dzert pirmdienas vakarā, ņemot vērā, ka rīt ir skola, bet arī tas mani neinteresēja. Lai gan es aizvien nesapratu, kur esmu, piecēlos gultā sēdus, nedomājot, ka es varētu būt tālāk par savu māju, jo kur gan es citur dzērumā varēju iet?

Fuck.

Dzirdot man blakus vēl kādu, atmiņas par notikumiem pirms dažām stundām atgriezās pie manis, jo šovakar es nebiju izdzēris tik daudz kā parasti. Kaut istabā bija tumšs kā ellē, es zināju, ka blakus man nav Viktorija, jo tādā gadījumā manas drēbes atrastos izmētātas pa visu istabu. Tā vietā es aizvien atrados tajos pašos melnajos džinsos un pelēkajā džemperī, kurā biju izgājis no mājas.

Kāpēc es biju atbraucis pie viņas? Zināju, ka uz šo jautājumu man atbildes nav un nebūs. Ir neiespējami, ka man viņa patiešām patīk, es neesmu viens no tiem puišiem, kas izvēlas attiecības. Man labāk patīk daži nesvarīgi sakari ar dažādām meitenēm, kas ir daudz aizraujošāk. Attiecības vienkārši nav manā gaumē. Es nekad neesmu pratis palikt ar vienu meiteni ilgāk par nedēļu, un Melānija Evansa pilnīgi noteikti nebūs tā meitene, kas mani noturēs pie sevis.

Izvilku no kabatas savu telefonu, kas ļāva istabā parādīties vismaz kaut kādai gaismai, un es beidzot varēju ieraudzīt meiteni sev blakus.

Melānija bija ģērbusies vienkāršā baltā krekliņā, un melnos legingos, meitenes garie mati bija izkaisīti pa visu spilvenu, dažas šķipsnas bija nokritušas arī uz otra spilvena, kuru viņa bija cieši apķērusi, izskatīdamās maza un neaizsargāta. Es nenoturējos un pasniedzos, lai noņemtu dažas matu škipsnas no viņas sejas. Viņa bija tika skaista, un pati nemaz to neapzinājās. Fuck, Harij, aizveries.

Pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri deviņiem, es sapratu, ka man ir laiks iet prom. Es nevarēju vairs ilgāk sēdēt pie Melānijas, viņa ar mani dara kaut ko neizprotamu un es negribu to pieļaut. Izkāpu no gultas, cenšoties viņu nepamodināt. Spīdinot no telefona nākošo gaismu uz durvju pusi, es ar lēniem soļiem devos prom, cenšoties nekam neuzkāpt.

- Harij? - dzirdēju čukstu, uzreiz klusi nolamājoties, lai meitene to nedzird. - Tu jau ej prom? - es labprāt paliktu pie viņas. Nē, nepaliktu gan. Man ir jāiet prom. Mājās, vai pie Viktorijas. Nezinu, bet prom no Melānijas.

- Jā, ir jau diezgan vēls. -

- Tu varēsi pabraukt? - viņas balss skanēja klusi, liekot meitenei izklausīties vēl piemīlīgāk. Es būtu gatavs darīt tik daudz lietu, lai tikai paliktu pie viņas visu nakti. Shit, nē. Es nedrīkstu par to pat domāt.

- Jā, neuztraucies par mani. - es nesapratu, kāpēc viņai vispār interesētu, ko es daru. Tomēr pa šo nedēļu es biju paspējis viņu mazliet iepazīt. Melānija nemaz nebija tik nožēlojama, kā mums visiem bija licies. Viņa bija smieklīga, ar pašcieņu, nepadevās maniem pavedināšanas mēģinājumiem, kas man lika censties tikai vēl vairāk.

Man tagad būtu jāiziet pa durvīm un jāpamet viņas māja, bet es nevarēju pakustēties. Vienīgais, ko es patiešām gribēju bija iekāpt atpakaļ siltajā gultā un pievilkt Melu cik tuvu vien varu.

Kas ar mani notiek?

Nespējot atbildēt uz jautājumu, ko pats uzdevu sev, es tomēr sķērsoju viņas istabu un apsēdos viņas gultā, viegli spīdinot gaismu uz meitenes seju.

Melānijas brūnās acis mani kārtīgi nopētīja, liekot viņai izskatīties pēc maza bērna, kas pirmo reizi ieraudzījis atrakciju parku. - Tu esi pārliecināts? Man nevajag tevi aizvest? Vai pazvanīt kādam, lai tev atbrauc pakaļ? - viņa murmināja, manāmi nokaunējusies pati par saviem vārdiem.

- Nē, maziņā, viss būs labi. - es pieliecos un uzspiedu vieglu buču uz viņas pieres. Tikai saprotot, ko es tikko izdarīju, mans ķermenis reaģēja ātrāk par prātu un es izšāvos no meitenes istabas, bez pienācīga 'Atā'.

Par laimi Melānijas tēvs nebija nekur redzams, tāpēc es ātri izgāju pa mājas durvīm un gandrīz skriešus nokļuvu līdz savai mašīnai, stipri aizcērtot tās durvis. Kāpēc es tā darīju? Es esmu idiots. Kāpēc es dodu viņai kaut kādas cerības, ja pats skaidri zinu, ka starp mums nekas nebūs. Viņa nav manā gaumē. Melānijai ir vajadzīgas attiecības, nevis tāds kretīns kā es , kas viņu izmantos un pametīs vienu. Tieši tāds es esmu, vienmēr esmu bijis.

Pavisam drīz es biju mājās, tomēr Melānija nebija pametusi manu prātu. Tas, cik ļoti viņa man par mani rūpējās, pat tad, ja es biju viņu netīšām sāpinājis. Kaut gan tā bija viņas vaina. Viņa bija vainīga, ka es aizbraucu pie Viktorijas, lai nomierinātu nervus un izvēdinātu galvu, kur viņa pati bija sataisījusi ķīseli.

Es nevarēju aizmirst cik ļoti viņa bija iekarsusi tajā vakarā, kad vedu viņu mājās, pēc tam, kad Mela bija izdzērusi vairāk kā viņai vajadzēja izdzert. 'Tu jauc manu prātu, tu to zini?" viņa bija atkārtojusi vairākas reizes, liekot man tikai pasmīnēt, laimīgam par to, ka mana pavedināšana darbojas. Bet tad, kas viņas siltās plaukstas apvijās ap manu kaklu pēc tam, kad viņa bija lūgusi apstādināt mašīnu, lai viņa varētu pamest savu sēdekli un iekāroties man klēpī pie stūres, tieši viņa bija tā, kas jauca manu prātu. Un kad meitenes lūpas bija uz manām, es vairs nevarēju skaidri padomāt.

Ja es nebūtu viņu apstādinājis, tad mēs būtu nonākuši aizmugurē, lai izdarītu to, ko es parasti daru ar meitenēm. Bet es nespēju to nodarīt Melai, ne jau tad, kad viņa nekontrolēja sevi. Es negribēju, lai viņa to nožēlo. Kaut gan likās, ka viņa neatceras neko no tā vakara, vai arī ļoti labi melo. Kaut gan es zināju, ka Melānija bija pati sliktākā mele, kādu vien var atrast.

Skaļi nopūtos, ieejot virtuvē, kur Džī Džī vāca nost traukus. Viņai tas nebija jādara, tam šajā mājā bija kalpotāji.

- Kur tu biji, jaunais cilvēk? - viņa salika rokas sānos, cenšoties izskatīties cik nikna vien var. Bet mēs abi zinājām, ka viņai nav nekādas teikšanas par to, ko es daru. Nevienam nav.

- Pie Melānijas. - vienaldzīgi izmetu, ielejot glāzē ūdeni, ko kāri izdzēru. Man nebija garastāvokļa runāt ar viņu, es gribēju pazust savā istabā.

Viņa nopietni paskatījās uz mani, liekot man aizkaitināti nopūsties un izbraukt ar pirkstiem cauri matiem. - Es ceru, ka tu pret viņu labi izturies, Harij. Viņa ir jauka meitene. -

Man nebija vajadzīga kārtējā morāle no kāda, kas par mani nezin ne sūda. - Es negribu neko dzirdēt. - izgāju no virtuves, lai uzietu augšā pa trepēm un iekristu savā gultā, cenšoties izmest Melāniju no savas galvas.