This Is Not A Love Story

Chapter 15

- Melānij, kas tas bija? – Sems sagrāba manu elkoni, kad bijām nonākuši kādu gabalu no angļu valodas kabineta. Ko, lai es viņam atbildu? Es taču nevarēju izdomāt kādus aizbildinājumus, jo tas, kas notika bija acīmredzams un saprotams.

- Mana ikdiena. – atklāju, manai balsij skanot daudz pārliecinošāk, nekā es biju domājusi. Es sapratu, ka man īsti nav no kā kaunēties, jo es neko nevarēju mainīt. Viktorija pret mani neizturēsies savādāk tika tāpēc, ka es biju kopā ar kādu citu.

- Ikdiena? – viņš pārjautāja, saraukdams uzacis. Man neatlika nekas cits, kā piekrītoši pamāt ar galvu. – Tu kādam esi par to stāstījusi? – skaisti, tagad viņš vēl sāks uztraukties par mani. Tieši tā man vēl trūka.

- Nē. – tie nebija meli, es patiešām nevienam to nestāstīju. Nebija neviens, kam es uzticētos tik ļoti, lai runātu par šādām lietām. Bija vieglāk ar to visu samierināties. – Un tu arī nedrīksti stāstīt. –

- Melānij.. –

- Apsoli man, ka tu nevienam par to nestāstīsi. – nepieklājīgi pārtraucu puisi pusvārdā, bet es negribēju, lai viņš kādam uzkrauj manas problēmas, tadējādi radot problēmas arī man.

Puisis ilgi skatījās uz mani, liekot man sākt baidīties, ka viņš varētu tūlīt pat aizskriet pie kāda un pastāstīt it visu, kas notika. Viņš ievilka dziļu elpu. – Es apsolu. – zināju, ka tas nav viegli, apsolīt kaut ko tādu, bet biju viņam pateicīga, ka viņš to apņēmās darīt.

Beigās nēs izlēmām izlaist angļu valodu, ko es nedarīju bieži, jo jebkurš skolotājs varēja pateikt manam tētim, ka neesmu bijusi stundā, sagādājot man nepatikšanas. Angļu valodas vietā, mēs aizgājām paēst brokastis, vēlreiz pārrunājot šo rītu un brīvdienas.

Diena gāja ātri, lai arī cik ļoti es to negribētu. Ar katru minūti tuvojās brīdis, kad man atkal būs jāsēž savā istabā kopā ar Hariju un jāpacieš katrs viņa skatiens. Tas tik tiešām nebija tas, ko es gribētu darīt šodien.

Uzmetu skatienu pulkstenim, saprotot, ka līdz starpbrīdim ir palikušas tikai četras minūtes, bet mans vēders jau skaļi burkšķēja, kaut līdz pusdienām bija vēl viena mācību stunda, un tā bija vēsture. Semam nebija vēstures, jo viņš to bija apguvis jau iepriekšējā skolā, tāpēc, man atlika tikai lūgties augstākiem spēkiem, lai Harijs izlemtu šodien vēsturi neapmeklēt. Tā nebūtu pirmā reize. Es nevarēju izturēt pat domu, ka man ar viņu būtu jāatrodas vienā telpā, ātrāk par sešiem vakarā.

Izgāju no fizikas kabineta, veikli izslīdot no Viktorijas redzesloka, negribot ar viņu sastapties aci pret aci.

Atvēru tēta kabineta durvis, redzot, ka pagaidām tas ir tukšs. - Kā tev šodien iet? – ieraugot, ka tā esmu es, tētis jautāja.

To viņš darīja katru reizi, kad satika mani skolā. Tas sāka kļūt mazliet kaitinoši jau pēc pirmajiem diviem mēnešiem, bet es to esmu pacietusi jau piecus pilnus gadus, tāpēc pat necerēju, ka viņš kādreiz beigs man uzdot šo jautājumu.

- Labi. – nometu somu uz tēta galda, un pati apsēdos tur pat. Lai gan es nebiju laba mele, viņš vienmēr noticēja, kad to teicu, kaut gan tie gandrīz vienmēr bija meli.

- Es pārcēlu Harija ieskaites datumu par divām nedēļām. – tīrot tāfeli, viņš it kā starp citu ieminējās. Es tik ļoti negribēju dzirdēt puiša vārdu, ka pat noraustījos tētim to tikai pieminot. Nometis tāfeles lupatiņu uz galda, viņš smaidot pagriezās pret mani. – Jums būs vairāk laika. –

Viņš noteikti gribēja tā, lai būtu labāk. Tētis taču nezināja manas tagadējās attiecības ar Hariju, jo es pat negrasījos viņam visu izstastīt. Man nekad nav bijis viegli runāt par to, ko es jūtu. It īpaši ar tēti. Pēc mammas nāves viņš mani bija sūtījis pie psiholoģes, lai es varētu ar kādu izrunāties, jo ne par ko nerunāju ar viņu pašu, tomēr tam nebija nekādu panākumu.

- Jauki. – viegli uzsmaidīju, savācot somu no galda un apsēžoties savā vietā, kad klasē ienāca citi skolēni.

Tētis ieraudzījis, ka viņam ir beidzies krīts, izgāja no klases, kamēr vēl nebija sākusies stunda. Es gribēju pateikties, ka beidzot esmu palikusi viena, bet mana laime nebija ilga.

- Tieši tas cilvēks, kuru meklēju. – klases durvis atvērās vēlreiz, ļaujot troksnim no gaiteņa uz brīdi palikt skaļākam.

- Ko tu gribi? – atcirtu, redzot Harija sejā smaida atblāzmu. Man nebija ne mazākās nojausmas, ko viņš varētu no manis gribēt. Es viņam nebiju nekas vairāk par kārtējo spēļmantiņu un par to es biju pārliecinājusies.

- Kā tu jūties? – puisis apsēdās man blakus, pagriezdamies krēslā pret mani. Labi, kas tas par jautājumu.

Bija lieki teikt, ka viņa jautājums mani pārsteidza. - Es atvainojos, bet ko, lūdzu? – saraucu pieri. Tagad man bija pilnīgi vienalga, cik labi viņš izskatījās savā melnajā džemperī, un cik perfekti izskatījās viņa mati, kad puisi izbrauca caur tiem ar saviem pirkstiem. Es gribēju viņam pateikt visu, ko par viņu donāju, taču visi vārdi bija kā izslaucīti no mana prāta dziļumiem, un es spēju tikai noskatīties Harija neizsakāmi skaistajā sejā, ko tagad ļoti ienīdu.

Viņš uz brīdi apklusa, it kā, apdomādams ko teikt, lai mani neaizvainotu. - No rīta, tas, kas notika starp tevi un Viktoriju.. – viņš ieskatījās manās acīs, izskatoties patiešām norūpējies, bet es viņam vairs neticēju. – Man žēl. –

Tikai dzirdot, kas viņam sakāms, es iesmējos. Tagad biju pilnībā pārliecina par to, ka viņš bija redzējis, kas starp mums notika. – Tev žēl? – viņš piekrītoši pamāja ar galvu, liekot man mākslīgi iesmieties. – Es tev neticu. – pagriezos savā solā taisni, cenšoties viņu ignorēt, cik labi vien varu.

- Mel..- viņš pieskārās manai rokai, liekot trīsām pārņemt visu manu ķermeni. Bet neskatoties uz to, ka viņa pieskāriens man joprojām likās patīkams, es to nokratīju, liekot nožēlas ēnai pārlaisties pār Harija seju.

- Es nevēlos ar tevi sarunāties. – nomurmināju tieši tik skaļi, lai Harijs to dzirdētu.

Pēc tam puisis vienkārši piecēlās un gandrīz skriešus pameta telpu. Bija stulbi justies vainīgai par to, ka viņu sapināju, bet es neko sev nevarēju padarīt. Harijs bija sāpināts un es biju vainīga. Tomēr tajā pat brīdī, es atcerējos, ka viņš bija sāpinājis arī mani.