This Is Not A Love Story

Chapter 31

Ainava aiz loga pamazām ieslīga arvien dziļākā krēslā, bet mēs ar Hariju joprojām nebijām izkustējušies no iepriekšējās pozīcijas. Man nebija nekādu iebildumu, kaut gan uz brīdi likās, ka nekad mūžā vairs nespēšu pagulēt uz labā sāna, jo uz tā guļot vairākas stundas, gandrīz bez kustēšanas, tas šķita pamatīgi nogulēts.

Pacēlu galvu, lai vēlreiz aplūkotu Harija seju. Es tiešām nespēju noticēt, ka kādreiz biju viņu ienīdusi no visas sirds, bet tagad manas jūtas bija mainījušās par 180 grādiem, jo tagad es viņu mīlēju. Un viņš mīlēja mani. No šīs domas vien, manā vēderā sāka dejot tauriņi un sejā parādījās plats smaids.

Puisis skaļi izelpoja un miegā savilka savu tvērienu ap mani vel ciešāk, liekot man justies kā paradīzē. Un patiesībā Harijs arī bija mana paradīze zemes virsū. Tomēr uzreiz manu mazliet samiegojušos prātu šķērsoja Viktorija, liekot visai eiforiskajai sajūtai momentā pazust. Viņa aizvien bija īsta un aizvien oficiāli bija Harija draudzene.

Krēsla aiz loga lēnām sāka pārvērsties piķa melnā tumsā, un man likās dīvaini, ka no mājas apakšstāva neviens nebija nācis skatīties, ko mēs šeit darām. Kaut gan pirms pati iemigu, man šķita, ka tomēr kāds bija pavēris durvis, lai gan man bija vienalga.

"Harij?" nočukstēju, mazliet pagriežoties viņa apskāvienā. "Man jābrauc mājās." šos vārdus izteikt bija tik sasodīti grūti, jo pašlaik es nebiju gatava atkāpties no viņa tālāk par dažiem centimetriem, bet es zināju, ka man ir jādodas mājās.

"Nē."puisis aplika roku ap manu vidukli vēl ciešāk, kaut arī man likās, ka tas nemaz nav iespējams, un, lai pārliecinātos, ka es patiešām netikšu laukā no viņa apskāviena, Harijs veikli uzlika savu kāju pa virsu manām, liedzot man izdarīt pat minimālas kustības.

"Tētis nezin, kur es esmu." nočukstēju, ar pirkstiem viegli noņemot dažas matu šķipsnas no puiša sejas, jau atkal nespējot noticēt tam, cik izskatīgs viņš ir."Es negribu viņu uztraukt."

"Es negribu tevi laist prom." joprojām turēdams acis ciet, viņš nomurmināja, liekot smaidam manā sejā atkal atgriezties.

"Un es negribu iet prom." nomurmināju, klusas nopūtas pavadībā.

Puisis beidzot atvēra acis, un kaut gan istabā bija palicis daudz tumšāks, es perfekti varēju izšķirt viņa acis un notvert viņa skatienu, kas cieši vērās man pretim. "Tātad nolemts. Tu paliec šeit. Pie manis. Uz visiem laikiem." viņa balss pakāpeniski palika klusāka, līdz beigās Harijs čukstēja, liekot skudriņām pārņemt visu manu ķermeni.

"Ko tu teiksi vecākiem par..." nezināju, kā nobeigt teikumu, kuru pati biju iesākusi. "..par mani?"

"Viņiem neinteresē, ko es daru, ja vien tas nav saistībā ar naudu." viņš nopūtās, noliekot galvu uz mana pleca, ļaujot maniem pirkstiem vieglu piekļuvi viņa matiem, kuros es pat nedomājot iebraucu, sākot ar tiem spēlēties.

"Nesaki tā."es atcerējos Harija mammu, kas izskatījās pēc ļoti jaukas sievietes, tāpēc pat nevarēju iedomāties, ka viņai prātā būtu tikai nauda.

"Bet tā ir patiesība, Mel, " viņš iesmējās." es nevienam neesmu vajadzīgs."

"Paldies, tagad zināšu, ka esmu neviens." turpināju spēlēties ar puiša matiem, viegli virpinot tos ap saviem pirkstiem. Viņš vairs neko neteica, likās, ka Harijs par kaut ko cītīgi domā, tāpēc es negribēju viņu traucēt, taču man to vajadzēja darīt. "Man tiešām jādodas mājās."

Ar ātru, vieglu rokas kustību, Harijs manī noguldīja pilnībā uz muguras, tas notika tik ātri, ka es pat nepamanīju, ka puisis jau atradās virs manis, atbalstīdamies uz saviem apakšdelmiem, lai man nebūtu jātur viņa svars.