This Is Not A Love Story

Chapter 5

Beidzot bija klāt piektdiena, visu skolēnu mīļākā diena, kas parasti nozīmēja ballītes, bet manā gadījumā tieši neko. Vienīgi to, ka beigusies kārtējā skolas nedēļa. Kaut gan šodien man bija vēstures privātstunda ar Hariju, bet to es negribēju skaitīt pie īpašiem notikumiem. Šodien skolā ierados laicīgi, nenokavējot pirmo stundu, ar ko arī es sevi varēju apsveikt. Nogāju pa trepēm, lai varētu tikt līdz savm skapītim, kur izņēmu vajadzīgās grāmatas.

Tā kā pirmā stunda man šodien bija ķīmija, man bija jāiet garām ziņojumu dēlim, kur kā jau vienmēr bija salasījusies skolas ''elite'' ar Hariju priekšgalā. Bet šodien kaut kas bija savādāk. Nejau tajā, ka tur bija salasījušies citi cilvēki. Nē, cilvēki bija tie paši, kas parasti. Harija bariņš un karsējmeitenes. Es jutos savādāk, jo zināju kādi šie četri puiši ir ārpus skolas, varbūt arī tāpēc šodien es nenoburkšķēju sev zem deguna visus lamu vārdus ko vien zināju, kā to darīju parasti, kad man bija jāiet viņiem garām.

Lēnā solī gāju garām jauniešiem, līdz jutu kādu roku, kas veikli apvijās ap maniem pleciem. Sākumā es salecos, jo nebīju gaidījusi, ka mani kāds aiztiks, bet ieraugot Luisa smaidīgo seju, mana sirds atguva iepriekšējo ritmu.

- Labrīt, Melānij! - puisis iesaucās, pievērsdams visu savu draugu uzmanību mums. Tas, cik jautrā balsī viņš mani pasveicināja, lika arī manām lūpām nevilšus savilkties smaidā. Vismaz kādam jau no paša rīta ir labs garastāvoklis.

- Labrīt, Luiss. - es apstājos, lai neizskatītos, ka gribu tikt no viņa prom cik ātri vien iespējams.

- Kā tev šodien iet? - viņš ievilka mani īsā apskāvienā, kas mani jau atkal pārsteidza. Vēl vakar viņš nebija ar mani pārmijis ne vārda vienpadsmit gadu laikā, bet šodien jau sasveicinoties apķer. Jā, cik viss ātri mainās.

- Paldies, tagad jau labāk. - iesmējos, ļaujot Viktorijai un Šarlotei veltīt man nicinošus skatienus.

Protams, es zināju, ka viņas abas ir kā pielīmēties visiem četriem puišiem, un pilnīgi noteikti ir viņos ieķērušās kā tādi dadži, kas pieķeras apģērbam. Tieši tāpēc likās vēl interesantāk, ka Luiss atļaujas ar mani runāt viņu priekšā. Es taču šajā skolā esmu zemāka par pavārēm un apkopējām. Vai vismaz biju, līdz vakardienai.

- Ko tu šovakar darīsi? - jutu Harija skatienu uz sevis, bet centos viņu pilnībā ignorēt, par cik puiša roka atradās ap Viktorijas augumu. Es nesapratu vai tas mani padara greizsirdīgu.

Greizsirdīgu? Melānij, tu esi jukusi?!

Protams, ka es neesmu greizsirdīga, man Harijs nemaz nepatīk. Laikam.

- Vari necensties atbildēt, nevienam tas tāpat neinteresē. - Šarlote garlaikoti novilka, virpinot savu balināti blondo matu šķipsnu ap pirkstu.

- Neviens ar tevi nerunā, Šarlot. - Naials iejaucās, uzsmaidīdams man. - Tas, ka tev neinteresē, ko Melānija šovakar dara, nenozīmē, ka tas neinteresē nevienam. -

- Es strādāju. - protams, gribēju piebilst, ka pēc darba man ir privātstunda ar Hariju, bet atturējos, nevēlēdamās iesaistīties strīdā ne ar Viktoriju, ne ar Šarloti. Es zināju, ka tiktu iznīcināta ātri vien.

- Žēl. Es gribēju tevi uzaicināt paskatīties mūsu mēģinājumu. - Luisa zilpelēkās acis iemirdzējas patiesā nožēlā, vai vismaz man likās, ka tā ir patiesa nožēla.

Bija tik tiešām dīvaini stāvēt šeit, kopā ar skolas populārākajiem cilvēkiem un just, kā visi pārējie, kas steidzas garām tikai noblenž uz mani. Es zināju, ka šī nav mana vieta. Lai arī cik vientuļa es nejustos skolā, es negribēju būt starp populārajiem cilvēkiem, es neuzskatīju, ka tas ir priekš manis. Kaut gan man bija apnicis būt par to meiteni, kas pusdienas ēd bibliotēkā vai tēva kabinetā tomēr es nedomāju, ka tur vēl kaut kas ir maināms.

- Varbūt nākamreiz. - uzsmaidīju un gandrīz skriešus aizskrēju no bariņa. Es nesapratu, kas man notika. Atlika tikai ieraudzīt kā Harija lūpas pieskaras Viktorijas ar pārak daudz rozā spīduma klātajām lūpām, un es biju gabalā. Cerēju tikai uz to, ka neviens neievēroja cik ļoti redzētais mani ietekmē.

Apsēdos savā vietā klases aizmugurē un saķēru galvu plaukstās. Nē, man nepatīk Harijs. Man neinteresē visstulbākie sīkumi par viņu, piemēram kā viņa acis izskatās saules gaismā, es negribu zināt iemeslus, kas liek viņam smaidīt, es ienīstu viņa smieklus un smīnu, kas parasti rotājas puiša lupās. Un pavisam noteikti, es nemaz nedegu ieraudzīt katru viņa tetovējumu vēl vienu reizi un uzzināt iemeslu, kāpēc melnā tinte ir iegravēta puiša ādā.

Pirms četrām dienām, es viņu nevarēju ciest. Kā kaut kas tāds var mainīties tik ļoti īsā laikā? Es paņēmu rokās pildspalvu, gatava pierakstīt jauno ķīmijas tēmu, bet manas domas jau atkal azipeldēja atpakaļ uz pirmdienu, kad Harijs burtiski iekrita krēslā man blakus, un es sajutu viņa smaržu, kam nevarēju atrast neko līdzīgu. Vai to brīdi, kad es beidzot ieskatījos viņa acīs un aizmirsu visu pārējo pasauli.

Melānij, nē!

Visa atlikusī skolas diena pagāja kā miglā. Es zināju, ka esmu skolā un apmēram sapratu, kas man ir jādara, bet nekādi nevarēju koncentrēties. Es neatcerējos neko pat no matemātikas un vēstures.

Kārtīgi atjēdzos tikai tad, kad apsēju savu darba priekšautu, un tas bija tikai tādēļ, ka priekšnieks man uzbrēca. Bet es viņu nevainoju, tas laikam bija tieši tas, kas man vajadzīgs, lai kārtīgi saņemtu sevi rokās.

Man patika strādāt saldējumu veikaliņā, tas laikam bija tāpēc, ka es dievināju saldējumu. Vairāk par visu. Jā, pat vairāk par šokolādi. Šeit vienmēr bija mierīgi, un, lai kā es dievinātu saldējumu, mazus bērnus es dievināju vēl vairāk. Savas dzīves laikā es nebiju atradusi vēl neko tik aizkustinošu kā maza bērna smieklus, vai neviltoto smaidu, kad es iekrāmēju vafelē vairāk saldējuma nekā parasti.

Mana darba diena jau gāja uz beigām, kad noskanēja zvaniņš, kas vēsta par klienta ienākšanu, un es piecēlos no ērtā krēsla, kurā sēdēju, kamēr veikaliņš bija tukšs. Es varēju tikai dziļi ievilkt elpu un saņemt visu savu gribasspēku, lai nepalīstu zem letes un neizliktos, ka šodien saldējuma bodi aizslēdzu ātrāk.

- Es nezināju, ka tu te strādā. - iešķībais smaids puiša lūpās parādījās brīdī, kad viņš ieraudzīja mani aiz letes. Es aizvien nesapratu vai viņš smaida tāpēc, ka redz mani, vai arī tāpēc, ka viņš par mani ņirgājas.

- Tev viekārši tas nekad nav interesējis. - paraustīju plecus. - Labi, kādu saldējumu vēlēsies? -

- Karameļu. -

- Laba izvēle. - pasmaidīju, paņemot vafeli un uzmanīgi liekot saldējuma bumbiņas tajā iekšā. Karameļu saldējums bija mans mīļākais saldējums, bet nevis parasts karameļu saldējums, bet tieši no šī veikaliņa. Es nekad nebiju sapratusi, ko tur liek iekšā, lai to padarītu tik brīnišķīgu, bet es nesūdzējos. Sūdzējās mans tētis, kad es viņam pieprasīju vairākus litrus šī saldējuma. - Kaut ko virsū arī? -

- Nē, paldies. - šoreiz jau pasmaidīju pa īstam. Mums ir vismaz viena kopīga lieta - mīlestība pret šo saldējumu. Tomēr tagad es nesapratu vai vēlētos vēl kādu kopīgu lietu ar Hariju, pilnīgi vienalga ko. Un man bija bail, kad pirmais vārds manā prātā bija 'jā'.

- £ 1,00 - iedevu puisim saldējumu, kuru biju kārtīgi satinusi salvetēs, lai tas nesaldē rokas.

- Dvieļu meitene, vai tu man tikko iedevi atlaidi? - Harijs sarauca pieri.

- Es tev likšu maskāt dubultā, ja tu mani vēlreiz nosauksi par dvieļu meiteni. - uzsmaidīju Stailsam, kas lika viņam īsi iesmieties un iekosties apakšlūpā. Ak, jel.

- Tiksimies pie tevis? -

- Jā. - atsēju priekšautu, jo pulkstens pie sienas nosita pieci pēcpusdienā un mana maiņa bija beigusies. - Es varbūt mazliet kavēšu, tāpēc vari nesteigties. Man jāaizslēdz veikals. -

Harijs kādu brīdi vienkārši skatījās kā es pārbaudu vai temperatūra saldētavai ir atstāta pareiza, notīru saldētavu un pierakstu cik daudz saldējuma pārdots, lai priekšnieks varētu sekot tam līdz. - Gaidīšu tevi mašīnā, Melānij. - viņš uzsvēra manu vārdu un izgāja pa durvīm, pirms tam man piemiegdams ar aci.