This Is Not A Love Story

Chapter 11

Pirms pulksten pieciem pēcpusdienā Sems jau bija sapratis it visu, kas būtu jāzina strādājot veikaliņā. Es jau atkal varēju lepoties ar savu veikumu, tāpēc vienkārši stāvēju malā un smaidot noskatījos kā puisis, kas man atgādināja kādu sērfotāju no Kalifornijas, iedod saldējumu mazai meitenītei, pats izskatīdamies ļoti apmierināts ar sevi.

- Varu derēt, ka viņa turpmāk nākot šurp meklēs tevi. – iesmējos, kad Sems bija pagriezies pret mani, bet mazā meitenīte pametusi veikalu.

- Skauž? – viņš sakrustoja rokas virs krūtīm un pacēla vienu uzaci.

Sems bija cilvēks ar kuru ļoti viegli saprasties. To es izsecināju pati no savām sajūtām atrodoties kopā ar viņu. Es jutos tā, it kā gribētu viņam izstāstīt visus savus noslēpumus, jo puiša gaiši brūnās acis un mierīgā sejas izteiksme mani vilināja to darīt.

- Ko tu dari pēc darba? – viņš ieskatījās pulkstenī, kas rādīja desmit minūtes pirms pieciem.

Izlikos, ka apdomāju visas savas izvēles iespējas, kas patiesībā aprobežojās ar iešanu mājās un izvēli par labu mācībām, seriāliem vai kādai grāmatai. – Nekādu īpašo plānu nav. –

- Ko tu saki par kādu kokteili? Es, protams, izmaksāju. -  es saraucu pieri, tikai atcerēdamās alkohola garšu. Man nebija vēlmes atkārtot vakarnakti, vismaz tuvākā gadsimta laikā ne. Likās, ka Sems pamanīja noraidījumu manā sejā. – Saldējuma kokteili, protams. – es atslābu un piekrītoši pamāju, liekot mums abiem pasmieties.

***

Iekārtojāmies pie mana mīļākā galdiņa, kas atradās pie loga, un viesmīle, kas mani pazina gandrīz visu manu dzīvi, jo kādu laiku bija strādājusi par manu auklīti, nolika mums priekšā ēdienkartes. Lai gan visu dienu nebiju neko ēdusi, tikai izlasot dažādos ēdienu nosaukumus, mans vēders nepatīkami sagriezās. Jau atkal nosolījos, ka nekad mūžā vairs nedzeršu.

- Pēc tavas sejas izteiksmes varētu padomāt, ka šeit ir negaršīgākie ēdieni visā Lielbritānijā. – Sems iesmējās, nolaidis savu ēdienkarti mazliet zemāk, lai varētu apskatīt manu seju.

- Nē, šeit ir garšīgi. – ātri centos aizstāvēt vietējo kafejnīcu. – Tiešām garšīgi. –

- Es sapratu, Mel. – viņš nolika ēdienkarti uz galda un to aizvēra. – Paliksim pie kokteiļiem. – man atlika tikai piekrītoši pamāt ar galvu, jo tikai paskatoties uz citiem galdiņiem, uz kuriem rēgojās ēdieni, man gribējās skriet ārā no kafejnīcas.

Dabūjuši savus kokteiļus mēs izlēmām pastaigāties pa pilsētiņu, pirmkārt, tāpēc, ka es nevarēju nosēdēt iekšā un, otrkārt, tāpēc, ka Sems bija tikai aizvakar pārvācies un vēl gandrīz neko šeit nezināja un es kā viesmīlīga meitene, uzņēmos ekskursijas vadītājas lomu.

- Pastāsti par sevi. – puisis man iebakstīja sānā, kamēr mēs lēni šķērsojām parka tiltiņu. Es iesmējos, domājot par to, ka man nemaz nav ko stāstīt, es esmu diezgan garlaicīga persona.

- Es esmu diezgan garlaicīga. – iesmējos, bet skatiens, ko Sems man veltīja lika man vismaz kaut ko par sevi pastāstīt. – Dzīvoju Hartlendā visu savu dzīvi, tāpēc zinu gandrīz visus, kas šeit dzīvo, bet šaubos vai viņi zin mani. Tieši tāpat ir arī skolā. Es esmu meitene, kas vienmēr ir viena, esmu bijusi viena kopš sevi atceros. Dzīvoju kopā ar tēti, zaudēju mammu, kad man bija septiņi gadi. – noriju asaru kamolu, kas bija uzkāpis kaklā, pēc mammas pieminēšanas. – Labi, tagad tava kārta. –

Kādu brīdi Sems klusēja, kamēr mēs lēnā tempā turpinājām ceļu pa parku, vērojot apkārtni un Hartlendas iedzīvotājus.

- Ar mammu pārvācāmies uz šejieni, jo tēvs viņu pameta. Divdesmit gadus jaunākas uzlecošās zvaigznes dēļ. – puisis iesmējās, bet es zināju, ka tie nebija patiesi smiekli. – Gribējām tikt tālu prom no Mančestras, tāpēc Hartlenda izskatījās ideāls mērķis. –