This Is Not A Love Story

Chapter 24

Izgāju no matemātikas kabineta, lai dotos uz savu skapīti un tad mājās. Beidzot bija piektdiena, kas nozīmēja brīvu dienu no Harija, tas ir privātstundām. Protams, ejot gar ziņojumu dēli, es atkal viņu satiku. Un kā jau katru reizi, kad viņu redzēju, manā sejā parādījās smaids, nejau tāpēc, ka man bija prieks viņu redzēt, bet gan tāpēc, ka ap puiša aci vēl joprojām bija redzams zilums, ko tur bija atstājusi Luisa dūre. Centos paiet jauniešu bariņam garām cik ātri vien iespējams, turot galvu nolaistu un somu piespiestu sev cieši klāt,

- "Mel?" - tā nebija Harija balss, kaut gan tas būtu bijis brīnums, ja viņš mani uzrunātu. Mēs gandrīz vispār vairs nekontaktējāmies. Pirmo nedēļu viņš bija centies ar mani sarunāties, bet kad saprata, ka man vairs nav nekādas intereses atbildēt viņam, puisis pārstāja.

Negribīgi apstājos un pagriezos pret Luisu, kas bija mani panācis. Sasniedzis mani, viņš mani spēcīgi apskāva it kā nebūtu redzējis veselu mūžību, kaut gan bija pagājušas tikai septiņas stundas, kopš mēs pēdējo reizi runājām. – "Mēs ar puišiem šovakar rīkojam pasēdēšanu, nāksi?" – viņa zilās acis izstaroja pārāk daudz entuziasma, lai es nomurminātu ‘nē’ un aizietu prom, tāpēc tikai skaļi nopūtos, liekot puisim saraukt pieri. – "Tas ir nē?" -

Paraustīju plecus, skatoties apkārt uz skolēniem, kas spraucās mums garām, lai pēc iespējas ātrāk pamestu skolas nomācošās telpas un iesāktu piedzīvojumiem pilnu nedēļas nogali. – "Man...man ir plāni...šim vakaram." - es gribēju sevi iepļaukāt par tik stulbu aizbildinājumu, jo Luiss zināja, ka man nav citu cilvēku ar ko pavadīt laiku izņemot viņus.

- "Harijs nebūs ar mums." - puisis nemaz neņēma vērā manu aizbildinājumu, Luiss turpināja. – "Mums ar viņu vairs nav nekā kopīga." -

Un tagad es jutos vainīga. Vainīga par to, ka ienācu viņu dzīvē un izjaucu puišu draudzību, kas, pēc Džī Džī stāstītā, bija sākusies jau bērnībā.

- "Tu neesi pie tā vainīga." - puisis aplika roku ap maniem pleciem, un šajā brīdī man likās, ka viņš spēj lasīt domas.

Puisis mani pievilka tuvāk bariņam, kur stāvēja Liams, Nialls un Harijs, kurš bija ieracies savā telefonā, jo neviens viņam īpaši nepievērsa uzmanību. Es sasveicinājos ar abiem pārējiem puišiem, spītīgi ignorējot Harija skatienu, kas dūrās man mugurā.

- "Es uzaicināju Melu mums šovakar pievienoties." – visu skatieni pievērsās man, liekot man justies kā muzeja eksponātam, kas ir izlikts prožektoru gaismā. – "Bet viņa vēl nav piekritusi." -

- "Mums būs alus un pica." - Nialls pasmaidīja, ļoti labi zinot, ka alus un pica ir kaut kas tāds, ko es ļoti izbaudu, it īpaši kopā ar viņiem, jo tad es varu aizmirst visas savas problēmas, vismaz uz īsu brīdi.

- "Un video spēles." - Liams paraustīja uzacis, liekot man pasmaidīt. – "Lūdzu atnāc, mēs tevi gaidīsim." –

Iespējams, ka mana vājība bija šie trīs puiši, kam es nekādi nevarēju atteikt...vai arī alus un pica, kas skanēja vēl labāk. – "Labi, es būšu."- iesmējos, kad no puišiem atskanēja skaļas gaviles.

- "Es tevi savākšu ap septiņiem." – Luiss man uzsmaidīja un par atbildi es vienkārši pamāju ar galvu, atstājot puišus ar savām sarunām un Harija jautājošo skatienu duramies man mugurā, kad es gāju prom.

Nesaprotamu iemeslu dēļ manam tēvam nebija pretenziju, ka es daudz laika pavadu ar puišiem, kas man bija ļoti liels pārsteigums, ņemot vērā, ka visus iepriekšējos skolas gadus es katru dienu bija mājās pirms deviņiem, izpildīju mājas darbus un gāju gulēt. Bet kopš Luiss kopā ar viņu iedzēra tēju mūsu virtuvē, kamēr gaidīja mani pārrodamies mājās no darba, tētim nebija iebildumu, ka es dažreiz esmu mājās pēc vienpadsmitiem vai neesmu mājās nemaz.