This Is Not A Love Story

Chapter 36

Dienas gāja un dzīve likās atgriezusies ierastajās sliedēs, tikai ar dažām minimālām izmaiņām. Piemēram, es daudz biežāk redzēju Hariju, jo mēs atradām dažādus veidus kā satikties nevienam nemanītiem pat skolā. Tas likās tik aizraujoši, un reizē biedējoši, jo šķita, ka Viktorija mūs var pieķert jebkurā brīdī, bet mums abiem bija vienalga tik ilgi, kamēr bija iespēja redzēt vienam otru.

Harijs bija nokārtojis savu pusgada eksāmenu ar pārsteidzoši labiem rezultātiem, un kaut gan viņš sacīja, ka viņam par to ir jāpateicas tikai man, es zināju, ka šis gala rezultāts ir arī viņa nopelns. Es biju redzējusi cik ļoti viņš cenšas mācīties un es nezināju vai tas bija, lai kaut ko pierādītu man, vai puiša mērķis bija vienkārši nokārtot eksāmenu, bet neskatoties uz to, kas bija licis viņam mācīties, es ar viņu lepojos. Kaut gan tas varētu likties pavisam mazs sasniegums, es tik un tā biju neizsakāmi lepna par to, ka viņš bija nobīdījs malā savu nepatiku pret vēsturi, vismaz uz tik ilgu laiku, cik bija vajadzīgs, lai nokārtotu eksāmenu.

Valentīndienas balle tuvojās vēja spārniem un skolā tikai par to vien runāja. Vienalga, kur es gāju, es dzirdēju meitenes runājam par kleitām, frizūrām un kurpēm. Par laimi man par to vairs nebija jāuztraucas, jo mana kleita un kurpes jau atradās skapī.

"Es nezinu kādā krāsā pirkt!" kāda meitene no desmitās klases izmisumā iesaucās, kamēr viņas draudzene uzmanīgi klausījās viņas likstās. "Man patīk melnā, bet puišiem parasti patīk sarkanas kleitas." es pārgriezu acis ejot viņām garām. Kam pie velna interesēja kādas krāsas kleita patiks puišiem? Galvenais, lai pati tajā jūties labi. Tomēr šķita, ka dažas meitenes to joprojām nesaprot, cenšoties izrādīties puišu priekšā un pievērst viņu uzmanību.

"Tā ir Melānija Evansa?" kad biju pagājusi dažus soļus uz priekšu atstājot meitenes sev aiz muguras, dzirdēju šo jautājumu, un tas prasīja ļoti daudz, lai es nepagrieztos atpakaļ un nepteiktu viņām, ka, jā, tā esmu es.

Es nevarēju ciest, ka mana popularitāte šajā skolā auga. Es gribēju palikt tā pati Melānija, kas es biju pirms tam. Taču tā vietā es biju kļuvusi par baumu objektu, un ikdienā varēju klausīties ar kuru no puišiem satiekos, kuru no viņiem krāpju un ar kuru ikdienā pārguļu. Diezgan interesanti, bet tajā pat laikā ļoti kaitnoši.

Vēl pēc dažiem soļiem ap maniem pleciem apvijās roka. "Sveika, Mel." pacēlu galvu, lai ieskatītos Sema brūnajās acīs, kas kā vienmēr draudzīgi mirdzēja. Es viegli pamāju ar galvu, esot pavisam neapmierināta, jo šodien man nebija sanācis skolā redzēt Hariju, un kur nu vēl satikt viņu. "Kādam šodien nav garastāvoklis." puisis pasmaidīja, viņa rokai joprojām atrodoties ap manien pleciem.

"Nē, viss kārtībā." savilku lūpas smaidā, cenšoties pārliecināt gan sevi, gan viņu.

"Mele."

Neapmierināti nogrozīju galvu, noņemot puiša roku no saviem pleciem, lai dotos tālāk pa gaiteni uz nākamo stundu.

"Melānij?" Sems man uzbļāva, liekot man pagriezties. "Es piemirsu tev iedot šo." viņš izvilka salocītu lapiņu no bikšu aizmugurējās kabatas un pasniedza man.

Nevēlies netīšām izlaist angļu valodu un tā vietā pabraukāt apkārt?
Ja atbilde ir jā, tad es gaidu tevi mašīnā.

H.

Tagad manā sejā parādījās patiess smaids un es gandrīz skriešus izskrēju no skolas, uzreiz ar acīm meklējot melno Range Rover mašīnu skolas stāvlaukumā.

Varbūt jau atkal izlaist angļu valodu nebija tā labākā doma, bet vai tad es par to vispār spēju domāt, kad Harijs mani gaidīja savā mašīnā, lai mēs veselu stundu varētu pabūt divatā, pilnīgi neviena netraucēti.

Saraucu pieri pilnīgā nesaprašanā, nevarot atrast puiša mašīnu, līdz manā kabatā novibrēja telefons.

Harijs : Tu izskaties ļoti mīlīgi, kad esi apjukusi. .

Es atkal pārlaidu skatienu visapkārt, joprojām nevarot atrast puiša mašīnu.

Melānija : Kur tu esi?

Harijs : Mašīnā. ;)

Skaļi nopūtos, cenšoties apspiest smaidu savā sejā. Viņš bija tik liels muļķis un es viņu tik ļoti mīlēju.

Melānija : Es iešu uz angļu valodu.

Harijs : Pff, jautrības bojātāja. Nāc pie vārtiem.

Apmierināta, ka esmu uzzinājusi viņa atrašanās vietu, es ātriem soļiem devos uz skolas vārtu pusi, un tiklīdz biju piegājusi tuvāk, uzreiz ieraudzīju melno mašīnu, kad bija novietota zem lielā ozola zariem, padarot to grūti pamanāmu. 

Caur priekšējo stiklu es ieraudzīju Hariju, kurš uzlicis abas rokas uz stūres, smaidīja man pretim. Un es jau atkal nespēju noticēt, ka reiz biju viņu ienīdusi. Šausmas, kāda es biju muļķe.

Harijs : Ja tu turpināsi stāvēt un skatīties uz mani, tā vietā lai kāptu mašīnā, kāds mūs pieķers un liks mums abiem iet uz angļu valodu.

Izlasīju ziņu un smaidot pacēlu vidējo pirkstu, liekot Harijam iesmieties, pirms es iekāpu mašīnā, lai uzspiestu īsu buču uz viņa vaiga, liekot puisim uz mani dīvaini paskatīties.

"Kas?" iesmējos, pārliekot drošības jostu sev pāri.

"Tas bija viss?" viņš sarauca uzacis, nopietni skatoties uz mani. "Es vairāk neko neesmu pelnījis?"

Noraidoši papurināju galvu. "Nē." liekot Harijam tēlotā šokā turpināt uz mani skatīties. "Tu man liki izskatīties kā muļķei, meklējot mašīnu stāvlaukumā."

Aplicis abas rokas ap manu vidukli, viņš pievilka mani tuvāk, cik nu mašīnas salons to mums atļāva. "Piedod, piedod, piedod-" Harijs turpināja murmināt, pielicis savu seju pie mana kakla, ļaujot viņa elpai kutināt manu kaklu.

Es skaļi iesmējos, cenšoties pagrūst viņu prom no manis, tomēr puisis bija daudz spēcīgāks par mani, liekot man palikt iesprostotai viņa rokās. "Labi! Pietiek!" dabūju pār lūpām, joprojān smejoties.

"Tagad esmu nopelnījis kārtīgu sveicienu?" viņš mazliet atliecās atpakaļ, lai ieskatītos manās acīs un es piekrītoši pamāju ar galvu.

"Yesss!" Harijs nočukstēja pret manān lūpām, pirms noskūpstīja mani kārtīgi, jau atkal liekot taureņiem manā vēderā dejot. Katrs skūpsts likās kā pirmais, liekot man vēlēties vēl un vēl.

"Es nesaprotu kā es tevi kādreiz varēju ienīst." klusā balsī nomurmināju, bet zināju, ka Harijs to tik un tā dzirdēja. Man dažreiz šķita, ka puisim ir kaut kāda superdzirde, it īpaši tad, ja es pateicu kaut ko tādu, ko es negribēju, lai viņš dzird.

Harijs aizlika vienu no manām blondajām matu šķipsnām man aiz auss un viegli man pasmaidīja. "Tāpēc, ka tu domāji, ka mani pazīsti." uzspiedis vēl vienu īsu buču uz mana degungala, viņš iedarbināja mašīnu.

Tāpēc, ka tu domāji, ka mani pazīsti. Harija vārdi palika manā prātā, liekot man par tiem domāt. Es atskārtu, ka viņam bija pilnīga taisnība. Nevienu brīdi šo gandrīz vienpadsmit gadu laikā, es nebiju viņu centusies iepazīt, paļaujoties tikai uz to, ko dzirdēju no apkārtējiem cilvēkiem. Un arī skolā es par viņu dzirdēju tikai no meiteņu skatupunkta, nekad necenšoties uzzināt par viņu vairāk, vai censties parunāt ar viņu pašu. Es nekad nevarēju iedomāties, ka arī viņam varētu būt kādas problēmas, jo puisis vienmēr man šķita tik perfekts, un ja jau viņš ir perfekts, tad arī viņa dzīvē viss ir perfekti. Bet tā nebūt nebija, un es zināju, ka nekad nedabūšu atpakaļ to laiku, kamēr ienīdu viņu. To es varēju pierakstīt pie lietām, ko savā dzīvē nožēloju.

atceramies nobalsot, mīļie. :))