This Is Not A Love Story

Chapter 3

Par laimi ieejot skolā, es nesaņēmu dīvainus skatienus no apkārtējiem, tātad Harijs vēl nebija paspējis izstāstīt par vakardienu. Vismaz kaut kas pozitīvs šajā rītā.

Šī diena man nebija iesākusies īpaši veiksmīgi, sākot jau ar aizgulēšanos, kam sekoja kurpes saplīšana pa ceļam uz skolu. Man neatlika nekas cits kā uzvilkt kājās kurpes, kas manā skapītī bija pavadījušas pārāk ilgu laiku, tikai tāpēc, ka tās bija uz papēžiem. Es biju pilnīga nulle, kad pienāca brīdis tādās iekāpt. Tāpēc tagad, steidzoties uz stundu, es pavisam nebiju apmierināta ar šo dienu. Zināju, ka zvans jau ir noskanējis, jo gaiteņos gandrīz nebija cilvēku, izņemot tos, kas tāpat kā es steidzās uz stundu.

Uzkāpu pa trepēm, lādējot sevi, par aizgulēšanos, līdz izdzirdēju balsis pie ziņojumu dēļa. Es būtu pilnībā noignorējusi cilvēkus, kas tur atradās, ja vien tas nebūtu Harija bariņš, kurā šorīt pietrūka viena cilvēka. Pietrūka blondā puiša, kura vārds bija Naials, jā, Naials.

Ak, dievs, Melānij, kusties taču.
Neskaties uz viņiem!

Protams, es , kā jau Melānijai Evansai pienākas, biju pārāk stipri nokoncentrējusies, lai neskatītos uz puišiem, tā vietā, skatījos taisni uz priekšu, kas man lika piemirst par pēdām augstpapēžu kurpēs. Vienā mirklī es biju zemē, paslīdot uz spodrās lamināta grīdas. Paldies, apkopējām, kas cītīgi pilda savu darbu.

Dzirdēju puišu smieklus, tajā brīdī es klusībā centos izdomāt labāko veidu, kā sekundes simtdaļas laikā pazust no Zemes virsmas, lieki piebilst, ka man tas neizdevās.

- Nāc. - redzēju roku, kas tika pasniegta man, bet es pat neuzdrošinājos paskatīties, kam tā roka pieder, es biju pārāk aizņemta domājot par veidiem, kā sevi nogalināt. Tagad un tūlīt.

- Paldies, pati tikšu galā. - nomurmināju, savācot grāmatas, kas bija izlidojušas no manām rokām, un lēnām cēlos kājās.

Puisis, kas bija padevis man roku, skaļi nopūtās un ilgāk negaidot sagrāba mani aiz rokas un pievilka kājās. Par pārsteigumu un reizē nelaimi, tas bija neviens cits kā Harijs. - Labrīt, dvieļu meitene. - ieraudzījis, ka tā esmu es, viņa lūpas momentā savilkās smīnā.

- Es kavēju. - izrāvu savu roku no puiša tvēriena un aizsteidzos pa gaiteni uz priekšu, lai paspētu vismaz uz pēdējām divdesmit matemātikas stundas minūtēm.

Klusi atvēru kabineta durvis, zinot, ka matemātikas skolotāja man neko neteiks par kavēšanu, iespējams tāpēc, ka es esmu skolniece, kam šajā priekšmetā nav nekādu problēmu, un nekad nav bijis. Esmu apmeklējusi visas stundas, izņemot dienas, kad esmu saslimusi.

Uzreiz pamanīju, ka vieta man blakus, kas parasti ir brīva, šodien ir aizņemta. Tur sēdēja Naials, saraucu pieri, bet turpināju doties uz savu vietu klases pašā aizmugurē. Ar katru soli es aizvien vairāk vēlējos iekrist zemē, pateicoties kurpju papēžiem, kas radīja skaļu troksni saskaroties ar klases grīdu. Beidzot tikusi līdz savai vietai es biju gatava pateikties visu mitoloģiju un ticību dieviem, ko vien zināju. Tomēr to atstāju uz mazliet vēlāku laiku, jo beidzot biju gatava pieslēgties matemātikai. Ātri vien atradu uzdevumu, kas pašlaik tika risināts un sāku darboties, jūtoties jau daudz labāk, beidzot atrodoties savā komforta zonā.

Mazāk kā desmit minūšu laikā, es biju pabeigusi uzdevumu, un beidzot uzmetu skatienu puisim man blakus.
Pēc skata, ko es redzēju, šķita, ka viņš mokās ar uzdevumu vairāk kā ar paģirām pēc piektdienu ballītēm.

Nebija jau tā, ka es katru piektdienu apmeklēju ballītes, patiesībā pēdējā ballīte, ko apmeklēju bija astoņu gadu vecumā. Uz to mani uzaicināja draudzene no skolas, tā bija viņas atvadu ballīte. Pēc kuras viņa aizbrauca no Hartlendas uz neatgriešanos.