This Is Not A Love Story

Chapter 35

Kad izdzirdējām manas mājas ārdurvju atvēršanos un tēta smagos soļus mājas lejasstāvā, abi ar Hariju uzreiz atrāvāmies viens no otra.

Es, cik vien ātri varēdama uzliku mūsu vēstures grāmatas uz galda, kamēr Harijs centās atrast savu kreklu, kas kaut kad bija aizlidojis. Es tikai gribēju apskatīt viņa tetovējumus un neko vairāk...vismaz kamēr viņš patiešām nebija novilcis kreklu. Tad jau manas acis klejoja pa puiša trenēto augumu un plaukstas sekoja drīz pēc tam.

"Ātrāk!" čukstus iesaucos, kad puisis bija atradis savu kreklu zem mana spoguļgaldiņa un tagad centās atrast kā to pareizi uzvilkt.

Viņš iesmējās par manu paniku, kamēr ar diviem soļiem pieskrēja pie mana rakstāmgalda, apsēdies cik tālu prom no manis vien iespējams. "Sakārto matus!" Harijs iekodās apakšlūpā, atgādinot, ka mani mati pašlaik varētu izskatīties pēc vārdu savienojuma 'putna ligzda' definīcijas.

Tēta soļi tuvojās manai istabai, ar katru sekundi paliekot arvien skaļāki, liekot mums ar Hariju arvien haotiskāk censties atrast vienādu lappusi mācību grāmatā.

Lai gan situācija bija diezgan nervus kutinoša, mēs abi nevarējām beigt klusi smieties, ik pa brītiņam saskatoties. Harija sejā bija patiess smaids, liekot katru viņa vaigu izrotāt dziļai, piemīlīgais bedrītei. Viņa zaļajās acīs mirdzēja prieka uguntiņas un āda ap tām bija savilkusies mazās smieklu krunciņās. Viņš izskatījās pēc enģeļa.

"Mel, ja tu ar tādu skatienu turpināsi uz mani skatīties, tad tavs tētis noteikti sapratīs, ka mēs visu šo laiku neesam mācījušies." viņš man uzsmaidīja, liekot maniem vaigiem iekrāsoties sārtiem. Vai viņš reiz varētu beigt likt man sarkt?

"Piedod." nomurmināju, aizliekot vienu matu šķipsnu aiz auss un nolaižot skatienu uz savu grāmatu.

"Tev nav par ko man atvainoties." viņš vēl paspēja pateikt, pirms mans tēvs pieklauvēja pie manas istabas durvīm.

Vienā mirklī visa mana uzmanība bija pilnībā vērsta uz grāmatu. "Jā, tu pareizi pateici. ASV pievienojās Antantes valstīm, pastiprinot gan to ekonomiku, gan karaspēku." paskaidroju Harijam atbildi uz jautājumu, ko viņš nemaz nebija man uzdevis.

"Melānij?" pagriezu galvu pret durvīm, lai paskatītos uz tēti. "Es varu tevi uz dažiem vārdiem?"

Piekrītoši pamāju ar galvu, pieceļoties no krēsla, kur sēdēju. "Izlasi šo." norādīju Harijam uz nākamo lappusi, pirms izgāju no istabas.

Tētis ar mani nerunāja tur pat aiz durvīm, tā vietā viņš mani veda lejā pa trepēm. Ak nē, viņš noteikti saprata, kas šeit pirms tam notika. Viņš zin, ka mēs ar Hariju nemācījāmies. Viņš zin. Nē, nē, nē. Tētis šos pāris vārdus ar mani nerunāja arī viesistabā un virtuvē ne. Bet, kad iegājām viņa mazajā kabinetiņā, kas bija noslēpts no citu acīm, viņš aizvēra durvis.

"Ak, nē," vārgā balsī nočuksēju, kad durvis aiz manis bija kārtīgi aizvērtas. "Šī saruna pieprasa aizvērtas durvis, varbūt sodi mani uzreiz?"

Viņš pievērsa savu pētošo slatienu man, atbalstīdamies pret savu galdu un reizē sakrustodams rokas virs krūtīm. "Tātad man tomēr ir kaut kas par ko tevi sodīt?"

"Jā. Tas ir, protams nē, es-" Melānij, lūdzu aizveries un nepadari visu vēl sliktāku. "Tas bija tikai joks tēt."

Atcerējos par šo rītu, kad biju viņam bez jebkāda iemesla uzkliegusi, tāpēc tagad jutos ļoti vainīga. Tik vainīga, ka man bija pat kauns uzsākt šo sarunu. "Piedod par šo rītu, es tā negribēju teikt. Neviens vārds no tā nebija patiesība." pacēlu skatienu pret tēti, lai redzētu, ka viņš ar skumju smaidu skatās man pretim.

"Viss kārtībā, Mel. Es tevi saprotu, bet tas nav tas par ko es gribēju ar tevi runāt."

"Tas nav?"

"Nē." viņš man vēlreiz uzsmaidīja. "Es gribēju parunāt par Hariju."

Mana sirds sāka sisties straujāk, draudot izlēkt cauri manam krūškurvim. Auksti sviedri pārņēma manu ķermeni un vienā brīdī šķita, ka es noģībšu. Mel, you're such a drama queen. "Kas ir ar viņu?" ja vien viņš zinātu, kas man ir ar puisi, es vairs nedzīvotu.

Tētis skaļi nopūtās, uz brīdi uzmezdams skatienu griestiem, it kā apdomādams kā turpināt šo sarunu. "Melānij," viņš iesāka, pievēršot manu uzmanību. Man nepatika, ka šī saruna ir jāsāk mani uzrunājot pilnā vārdā. "Iespējams, ka es tev jau liekos vecs, bet es tomēr kaut ko saprotu no jauniešiem, jo ar viņiem ikdienā strādāju." es piekrītoši pamāju ar galvu, norādot, ka pagaidām esmu spējīga izsekot viņa teiktajam. "Es redzu kā jūs viens uz otru skatāties, un kaut gan es neesmu mamma, kas ļoti daudz zin par šādām lietām, arī es esmu bijis iemīlējies." tētis man pasmaidīja.

"Tēt, tas nav tā." paraustīju plecus, nezinot ko teikt. Visvairāk mani mulsināja fakts, ka Harijs pašlaik augšstāvā sēž un nemaz nenojauš par sarunu, kas šeit notiek.

"Man pret to puiku nav iebildumu." tētis panāca man tuvāk, aplikdams rokas ap maniem pleciem. "Es tikai gribu, lai tu esi uzmanīga...visās lietās un darbībās, j-"

"Tēt, lūdzu pietiek. Es sapratu." es gribēju aizspiest ausis, jo man patiešām nebija vēlmes klausīties tēta ieteikumus, kas attiecas uz manu privāto dzīvi. "Es varu iet?"

Man ienākot istabā, Harija sejā atkal parādījās smaids. Es nezināju kāda pašlaik bija mana sejas izteiksme, bet kad puisis to pamanīja, viņš uzreiz bija kājās, lai varētu pienākt pie manis un uzlikt plaukstas uz maniem pleciem, liedzot man izbēgt no vina skatiena un jautājumiem.

"Mēs esam pieķerti."  pirms viņš vispār bija atvēris muti, lai runātu, es pasteidzos pirmā. Puisis sarauca uzacis, nesaprotot par ko es runāju. "Mans tētis tikko man pateica, ka, citēju 'es redzu kā jūs viens uz otru skatāties'"

"Tad vismaz ir vēl viena vieta, kur mēs varam neslēpties." viņš uzsmaidīja, pēc tam uzspiedis īsu buču uz manām lūpām. "Kas noticis?" Harijs jautāja, viņa balsī ieskanoties tīrai ziņkārībai.

"Tu to tik vienkārši uzņemsi?" saraucu pieri, cītīgi skatīdamās uz savu Hariju. "Nu jā, tu jau nebiji tas, kam bija jānoklausās mana tēva runa."

"Melānij," Harijs klusā balsī ierunājās, mazliet iesmejoties. Kad es atteicos skatīties uz viņu, puiša pirksti atrada manu zodu un pacēla to uz augšu. "Protams, tas ir mazliet neveikli, bet es esmu pateicīgs jebkuriem apstākļiem, kuros es tevi jebkurā brīdī varu pievilkt sev klāt, noskūpstīt un izrādīt cik ļoti tevi mīlu." viņš lēni runāja, skatoties manās acīs. Un es zināju, ka ik katrs vārds, kas tagad nāk pār viņa lūpām ir pilnībā patiess.

Pasmaidīju, nolaižot skatienu. "Es tev tomēr neieteiktu aizrauties ar manis skūpstīšanu tēva klātbūtnē. Vari palikt bez kaut kā sev ļoti dārga."

Puiša smiekli izskanēja istabā, to pilnībā sasildot. Un tikai tad es saprati, kāpēc viņš smejas. "Nē, nejau tā. Es..es biju domājusi tavus matus." centos aizstāvēties, bet Harijs apvija savas spēcīgās rokas ap manu kaklu, pievelkot mani sev pavisam klāt, liedzot man kustēties. Bet tagad es vismaz varēju klausīties viņa sirdspukstos.

"Protams, Mel." viņš uzspieda buču uz manas galvas. "Protams, ka tu domāji manus matus."

Es paliku viņa rokās, apliekot savas ap Harija vidukli un dziļi ieelpojot viņa smaržu. "Es tevi tik ļoti mīlu." nomurmināju pret viņa krūtīm, esot par simt procentiem pārliecināta, ka viņš nesapratīs, ko es saku.

"Es tevi a-"

"Nesaki arī. Izklausās, ka tu man piekristu."

Harijs iesmējās, atļaujot man pacelt galvu, lai ieskatītos viņa acīs. "Kur tu to izlasīji?" viņa lūpās rotājās jautrs smīns, kuru es biju tik ļoti iemīlējusi.

Paraustīju plecus, kaut gan skaidri zināju, kur to biju izlasījusi.

čau, nobalsojam par nodaļiņu? Paldies. :))