This Is Not A Love Story

Chapter 2

Nometu somu uz sava krēsla, kas bija apkrauts ar drēbēm un paķērusi tīru dvieli no skapja, iegāju vannas istabā, lai ļautos mierpilnai dušai pirms pirmās privātstundas ar Hariju Stailsu, par ko es aizvien nebiju sajūsmā. Sasēju garos matus ciešā mezglā pirms iekāpu duškabīnē un palaidu silto ūdeni, kas momentā aizskaloja visu manu saspringumu, kas likās iemiesojies katrā vismazākajā muskulī. Es daudzas reizes biju dzirdējusi, ka pārāk iespringstu uz visu kas notiek skolā, ne viens vien skolotājs man ir teicis, ka man nav jābūt perfektai katrā mācību priekšmetā, bet tas ir vienīgais veids kā es varu aizbēgt no savas pārlieku garlaicīgās ikdienas.

 Pulkstenis, kas bija ierīkots manā duškabīnē rādīja, ka ir pieci pēcpusdienā, tātad man vēl ir stunda laika līdz Stails būs šeit. Pa to laiku, es noteikti paspēšu izpildīt mājas darbus, kas man nesagādāja ne mazākās problēmas, jo es stundās patiešām klausījos. Izkāpu no duškabīnes un aptinu dvieli ap savu augumu, pēc tam izlaizdama matus no ciešās frizūras, kas sāka mazliet sāpēt.

Izgāju no vannas istabas un uzmetu pavisam ikdienišķu skatienu savai gultai, gandrīz atlaižot dvieli, ko turēju piespiestu sev. Manā gultā ērti iekārtojies gulēja Harijs, jau atkal viņa lūpās rotājās tas kaitinošais smīns.

- Ko, pie velna, tu te dari? – iekliedzos, liekot puisim mierīgi pasmaidīt. Viņš nopētīja mani no galvas līdz kājām, tas man lika sajusties neērti. – Pulkstenis ir tikai pieci. Mans tētis tevi ielaida? – dusmās un apjukumā saraucu pieri, lēni virzoties uz savu skapi. Paldies, Dievam, ka es biju ietinusies dvielī, nevis iznākusi no vannas istabas pilnīgi kaila kā to esmu ieradusi darīt.

- Foršs dvielis, tev piestāv. – viņš piecēlās sēdus, bet vēl aizvien nepameta manu gultu. – Un nē, tavs tēvs mani neielaida, es pats ienācu. Durvis bija vaļā. –

Es nespēju tam noticēt, viņš vienkārši ienāk svešā mājā un pilnīgi noteikti to visu izstagā, pirms atrod meklēto, tas ir, manu istabu.

- Ir tikai pieci. Bija sarunāts sešos. – pabļāvu no skapja, cenšoties iestūķēt savas kājas treniņbiksēs, kas bija grūtāk kā biju domājusi ņemot vērā, ka mana āda vēl bija mazliet mitra.

- Es sešos nevaru, grupas mēģinājums. – Nu, protams, tagad mēs pielāgosimies viņa dzīves ritmam, citiem jau nekas nav ieplānots. Kaut gan man arī nebija nekas ieplānots, bet tas tāpat nav pieklājīgi.

Es uzrāvu mugurā pirmo džemperi, ko varēju atrast savā skapī un izgāju no tā ārā, lai jau atkal sastaptos ar Hariju, kurš aizvien nebija pametis manu gultu, bet bija iekārtojies vēl ērtāk, piemēram, novilcis kurpes un kājas ielicis manā gultā.

- Iepriekšējais apģērbs bija labāks, dvieļu meitene. – viņš iekodās apakšlūpā, bet es centos pārāk nepievērsties viņa sejai, negribot pieļaut to, kas notika aizvakar klasē, kad pilnīgi zaudēju spēju domāt, tikai ieskatoties Harija acīs.

- Melānija. – izlaboju viņu, jau atkal liekot viņam iešķībi pasmaidīt. Izņēmu savas vēstures grāmatas no somas un apsēdos gultā, kādu gabalu no viņa. – Sāksim? –

Harijs skaļi nopūtās un apsēdās normāli, kā arī paņēma rokās savu grāmatu. – Kāpēc tu to dari? –

- Papildu kabatas nauda. – attraucu, meklējot grāmatā pareizo tēmu. Pēkšņi es vairs nezināju kurā lappusē tā atrodas, kaut iepriekš biju tā, kas tētim teica, kur ir jāsāk lasīt.

- Tikai tāpēc? – puisis nebeidza mani iztaujāt. Ko viņš cenšas uzzināt? Vai es esmu viņā slepus iemīlējusies?

- Jā. –

- Starp citu, tu jau sen pašķīri garām, dvieļu meitene. –

- Melānija. – stingri noteicu, beidzot atradusi pareizo lappusi. – Labi, ko tu zini? –

Es nepacēlu skatienu no grāmatas, izliekoties, ka cītīgi lasu vielu, ko patiesībā zinu jau no galvas.

- Laikam jau neko, ja Evans norīkoja tevi par manu skolotāju. – es biju gatava noskaitīt viņam veselu lekciju kāpēc tas tā ir, bet mūs iztraucēja mana tēta balss.

- Mela, vai tu jau paēdi vakariņas? – dzirdēju tēti tuvojamies, visticamāk viņš kāpa augšā pa trepēm. – Harij, kā tu šeit nokļuvi? –

- Ienācu, durvis bija vaļā. Man sešos ir mēģinājums ar grupu. – Harijs garlaikoti atbildēja, juzdamies ērtāk nekā man gribētos. Likās, ka arī tētis uz brīdi apjūk nonācis aci pret aci ar Harija nekaunīgo uzvedību.

- Un, Melānij, es biju domājis, ka jūs mācīsieties lejā, virtuvē. – es bez skaņas izlaidu gaisu caur zobiem. Paldies, tēt, man tiešām vajag vēl vairāk apkaunojuma, šodien vēl nepietika.

- Šeit būs ērtāk. – brīdī, kad pateicu 'ērtāk' dzirdēju īsu spurdzienu no Harija puses, man tā vien prasījās viņam iesist, bet es noturējos, mierīgi pasmaidot uz tēta pusi, cerot, ka viņš nedzirdēja Hariju iesmejamies.

- Tikai atstājiet vaļā durvis. – tētis vēl uzsmaidīja man pirms devās prom, bet es atkal pievērsos Harijam, un smīnam uz viņa lūpām.

- Sāksim ar kara pašu sākumu. Gadskaitļiem, iesaistītajām pusēm. – nonācu pie secinājuma, pārskatot pirmo paragrāfu. Puiša sejā varēja lasīt pilnīgu intereses trūkumu, kas arī man nepalīdzēja koncentrēties uz uzdevumu. – Izlasi šo, pēc tam es tev atprasīšu dažus faktus, labi? – norādīju cik tālu gribu, lai viņš izlasa, un pati pievērsos savam matemātikas mājas darbam, kas man aizņēma tikai nieka piecas minūtes.

 Kad pabeidzu savu darbu, man bija laiks kurā pavērot puisi. Es varēju sajust cik ļoti viņš negrib lasīt no grāmatas, bet tas bija vien no labākajiem veids kā iemācīties, vismaz tā man bija stāstījis tētis. Neskatoties uz to, ka viņš negribēja zināt neko par Pirmo Pasaules karu, puisis uzmanīgi lasīja, viņa piere bija saraukta un acis mazliet samiegtas, tas norādīja, ka viņš patiešām lasa, nevis tikai truli blenž uz burtiem grāmatas lapās.

- Ir. – viņš atliecās no grāmatas brīdī, kad es to nebiju gaidījusi, knapi paspēju izvairīties no viņa galvas trieciena pret manu pieri. – Klau, man jāskrien un mēģinājumu. Varbūt varam turpināt rīt? –

Es piekrītošī pamāju ar galvu, norādot, ka saprotu, kaut gan negribēju būt tā, kam jāpielāgojas Harija dienas režīmam. – Jā, bet sāksim pusstundu ātrāk. – uzrāvu vienu uzaci, būdama apmierināta ar savu ierosinājumu.

Puisis nogrozīja galvu, lēnām sakārtodams savas mantas atpakaļ somā, kas mētājās pie manas gultas. – Kā teiksi, dvieļu meitene. – brīdī, kad es biju sākusi domāt, ka viņš tomēr nav tāds, par kādu biju viņu uzskatījusi visus šos gadus, viņš atkal izjauca priekšstatu. Nu neko, nav mana problēma.

Pavadīju puisi līdz ārdurvīm, pat tad iešķībais smaids no viņa lūpām nepazuda, bet es atļāvos viņam uzsmaidīt pa īstam. – Līdz rītdienai, dvieļu meitene. – un tieši šajā brīdī es sapratu, ka par šo incidentu rīt zinās visa skola, cerams, ka ne visa pilsēta.