This Is Not A Love Story

Chapter 8

Aizcirtu mājas durvis un pabļāvu tētim, ka esmu atpakaļ. Es pašlaik nebiju tādā stāvoklī, lai nostātos aci pret aci ar viņu un pārrunātu notikušo privātstundu. Mana sirds arvien dauzījās pārāk ātri, un biju gatava derēt, ka ja man vajadzētu ar tēti sarunāties, tad mana mēle mežģītos vairāk kā vajag un vārdi sprūstu kaklā.

Iegājusi savā istabā es aizcirtu arī tās durvis, un nometusi vēstures grāmatu uz galda, iekritu gultā. Saritinājos mazā kamoliņā, pievilkdama ceļgalus gandrīz pie zoda un tā vienkārši gulēju, elpodama brīnišķīgo smaržu, kas nāca no Harija džempera.

Es gribēju kliegt no laimes, bet tajā pat brīdī raudāt no dusmām. Es nesapratu savas emocijas, to bija pārak daudz, lai es vispār varētu sākt domāt, tāpēc 'izslēdzu' prātu un koncentrējos uz savu violeto sienu, un nedomāju ne par ko, lai dotu prātam atslodzi pēc visām emocijām, kas plosījās manī.

Noskanēja mana telefona īsziņas melodija, un es izlaidu neapmierinātības pilnu skaņu, tas nozīmēja, ka man ir jāpieceļas kājās, jo biju telefonu uzmetusi uz galda, kopā ar vēstures grāmatu. Ekrānā mirgoja Naiala vārds, tāpēc atvēru ziņu, domādama, ka viņš ir vēlējies parunāt par svētdienas privātstundu.

''Kāpēc Naialam ir Tavs numurs?''

Uz īsu brīdi apjuku, domājot vai tiešām blondais puisis ir tik ļoti apreibinājies, lai par sevi sāktu runātu trešajā personā, bet tad es iedomājos, ka iespējams ziņu ir rakstījis kāds cits.

Wow, Mel, tev labi sanāk domāt.

''Vajag.''

Atbildēju un ielīdu atpakaļ gultā, šoreiz kopā ar telefonu, lai man vēlreiz nebūtu jāceļas kājās. Bet, protams, tieši tad, kad biju sagatavojusies uz garu saraksti, man vairs neviens nerakstīja.

Varbūt es pārak daudz no sevis iedomājos? Es taču vēl aizvien esmu tā pati Melānija Evansa, vēstures skolotāja meita. Tikai tapēc, ka pasniedzu privātstundas skolas populārākajiem puišiem, nenozīmē, ka tagad tikšu aicināta uz visām ballītēm, kur apgrozās pilsētiņas 'elite'. Kaut gan ja tiktu aicināta, noteikti nemaz neietu.

Skaļi nopūtos jau atkal saritinādamās mazajā kamoliņa, tikai šoreiz uzvilku galva arī kapuci, kas vēl vairāk smaržoja pēc Stailsa. Ja godīgi, man gribējās raudāt. Ar prātu es sapratu, ka nekad starp mums nekas nevar būt, jo viņš ir ... Harijs, bet es tikai Melānija. Viņš patīk visiem, es nevienam. Bet es atzinos sev, ka man viņs ir iepaticies, tomēr tajā pat brīdī aizliedzu sev vēl kaut reizi domāt par viņu. Aizvēru acis, cenšoties aizdzīt uzmācīgās domas par Hariju no sava prāta dziļumiem.

Attāli dzirdēju klauvējienus pie sava balkona durvīm. Man likās, ka es sapņoju, tāpēc, nemaz necentos atvērt acis un pārbaudīt, vai tiešām kāds klauvē. Pēc brītiņa jutu, ka vibrē mans telefons, tapēc centos to izrakt, jo pati biju to pabīdījusi kaut kur zem sevis.

- Hallo? - mana balss bija aizsmakusi, un tagad es izklausījos pēc ierūsējuša traktora.

- Tev patiešam tas džemperis izskatās labak kā man. - Harijs līnijas otrā galā klusi iesmējās. Harijs?! Kas pie velna?

Momentā miegs bija prom, un es piecēlos gulta sēdus uzreiz paskatoties uz savu balkonu. Es gandrīz aizrijos ar siekalām. Tur stāveja Harijs, ar izaicinošu smaidu savās perfektajās lūpās un turēja pie auss telefonu. Atvēru balkona durvis, un pati izgāju uz tā, nemaz nedomādama ielaist viņu savā istabā.

- Ko, pie velna, tu te dari? - čukstus iekliedzos, lielām acīm vērojot puisi.

- Tev būtu jābeidz mani sagaidīt ar šādiem vārdiem. - viņš atspiedās pret mana balkona margām un turpināja skatīties uz mani ar to pašu smīnu lūpās, atklājot vienu no bedrītēm puiša vaigā.

- Ko tu te dari? - atkārtoju jautājumu, ievilkdama rokas džempera kabatās, bet uzreiz sajuzdamās mazliet neērti, jo pats džempera īpašnieks stavēja man pretī.

- Atbraucu savāk tevi. -

- Ko, lūdzu? - saraucu pieri, nesaprazdama vai viņš joko vai tomēr runā patiesību.

- Jā, puiši gribēja, lai tu arī nāc. - puisis vienaldzīgi paraustīja plecus, un es ieskatījos telefona ekrānā. - Jā, es zinu, ka ir divi naktī. -

Es jau atkal biju apjukusi. Sķita, ka es nemaz nejūtu citas emocijas esot kopā ar Hariju. Tikai vienu vienīgu apjukumu, it kā viņš liktu manam veselajam saprātam pārstāt darboties.

- Tad tu nāc vai nē? - Harijs parāva uz augšu vienu uzaci. Nelikās, ka man būtu izvēle.

Es vēlreiz ieskatījos telefona ekrānā, pulkstenis rādīja divpadsmit minūtes pāri diviem. Es nevarēju izlemt. Patiesībā, varēju gan. Es tikai negribēju, lai mani pieķer. Mans tētis tiešām bija stingrs, it īpaši tad, ja tas attiecās uz iziešanu ārpus mājas. Nedodot puisim atbildi, es ātri iegāju atpakaļ savā istabā un atvēru durvis uz koridori, lai paklausītos vai tētis guļ. Dzirdot, diezgan skaļu krākšanu no viņa istabas, mani pārņēma adrenalīns un es ātri ierāvu pēdas pirmajās kedās, ko atradu un biju gatava doties līdz Harijam.

- Tu gribi, lai es kāpju lejā pa turieni? - norādīju uz koku, kas auga pie mana balkona, pēc tam, kad biju pārliecinājusies, ka spilveni zem manas segas izskatās līdzīgi mana ķermeņa aprisēm.

- Bail? - viņa balss tonis bija mazliet izsmejošs, kas man daudz ātrāk lika atcerēties skautu nometnē pavadītās vasaras.

- You wish. - iešķībi uzsmaidīju, pārlikdama vienu kāju pāri balkona malai. Lai arī man bija mazliet bail no augstuma, es negrasījos to izrādīt.

- Mel? - pagriezu galvu pret puisi. Es nebiju gidījusi, ka viņš man atradīsies tik tuvu, kas lika man uz īsu brīdi zaudēt līdzsvaru, bet tik pat ātri arī to atgūt. Nebūtu jauki nokrist no otrā stāva, Melānij.

Puisis cieši skatījās uz manu seju, kas man netieši lika iedomāties cik briesmīgi es varētu izskatīties, ja esmu pamodināta nakts vidū. Viņš pacēla roku un lēnām to pietuvināja manai sejai. Tagad man tiešām likās, ka nokrist no otrā stāva būtu bijusi daudz labāka ideja. Harija pirksti viegli pieskārās manam vaigam, un es pārstāju elpot.

- Jau labāk. - noņēmis no mana vaiga mazu pūciņu, ko tur bija piespiedis mans spilvens, Harijs man uzsmaidīja, šoreiz pa īstam. - Rādi, ko tu spēj, Melānija Evansa. - viņš man piemiedza ar aci un norādīja uz koka zariem uz kuriem man vajadzētu uzkāpt.