This Is Not A Love Story

Chapter 38

Kāpēc laiks atkal lidoja vēja spārniem, man nebija ne mazākās nojausmas, bet man it nemaz nebija laika sūdzēties.

Manu prātu aizņēma kas pavisam cits, piemēram, Harijs, katru sekundi, ko pavadīju ar viņu. Mēs sapratāmies ideāli, it viss mūsu starpā bija perfekti. Nebija tāda brīža, kad puisis sāktu krist man uz nerviem, vai apgrūtinātu mani ar savu sabiedrību. Tieši otrādi, viņa sabiedrība bija tas, ko es vēlējos ik brīdi, kad viņš nebija ar mani.

Tētis arvien biežāk man atgādināja, ka jau ļoti drīz mēs šeit vairs nedzīvosim. Bet es viņam neticēju. Es neticēju, ka mēs vairs nedzīvosim vietā, kur es esmu uzaugusi, vietā, kur es ieguvu un zaudēju pirmo draudzeni, vietā, kur es biju cietusi, bet tomēr atradusi savu laimi. Es viņam neticēju pat tad, kad divas dienas atpakaļ, blakus manai brokastu bļodai tika nomesta bieza aploksne.

"Kas tas ir?" jautāju, liekot mutē karoti ar brokastu pārslām, turot rokās telefonu, lai atbildētu uz Luisa īsziņu, kurā viņš man jau atkal lūdza piedošanu, kuru es jau atkal netaisījos viņam dot.

"Es tev teicu, ka mēs šeit vairs nedzīvosim." bija vienīgais, ko viņš man pateica, pirms izgāja no virtuves, lai dotos saģērbties vienai no pēdējām darba dienām skolā. Un šajā pilsētā.

Manas trīcošās rokas bija ilgi piņķerējušās ap aploksnes malu, manam prātam cīnoties pašam ar sevi. Es negribēju atvērt aploksni, bet zināju, ja neatvēršu to, tad mana situācija nemainīsies. Tāpēc es to vienkārši izdarīju.

Edinburga.

Mēs pārvācamies uz Edinburgu. Manas rokas atlaida aploksni, ļaujot tai nokrist uz galda, kamēr es gandrīz skriešus izskrēju no mājas, lai satiktu Hariju.

Nevis tāpēc, lai viņam visu izstāstītu. Bet gan tāpēc, lai uz kādu brīdi aizmirstu pilsētas nosaukumu, kurā es turpmāk dzīvošu. Pilsētas, kas bija sešu dienu brauciena attālumā no Hartlendas.

Bet pat tad, kad Harija spēcīgās, bet tajā pat laikā maigās rokas, turēja mani apskāvienā, kamēr mēs skatījāmies kādu muļķīgu jauniešu filmu, mans prāts joprojām kavējās pie baltās aploksnes. Es zināju, ka esmu savtīga, nestāstot Harijam, ka pārvācos. Bet ko gan viņš, šajā brīdī, kad viss jau bija nolemts, varēja izdarīt? Tieši tāpēc es turēju mēli aiz zobiem, neļaujot sev izjaukt puiša laimi, vismaz pēdējās dienas. Es gribēju, lai viņš izbauda pēdējās dienas mums esot kopā, pat ja mans prāts bija pilnīgi kaut kur citur.

Man bija jāturpina iet uz skolu, kaut gan es īsti vairs nesapratu kāda tam ir jēga, ja jau es tā pat drīz iešu citā skolā, citā pilsētā. Citā valsts daļā.  Un jo vairāk es gāju uz skolu, jo biežāk es tur satiku Viktoriju, kas pēdējā laikā bija sākusi mani ievērot, tāpēc centās panākt, lai es pievēršu viņai uzmanību. Cik gan tas bija absurdi, ka tagad viņai bija gluži vai jālien ārā no ādas, lai pievērstu sev manu uzmanību, kur nu vēl liktu man sev atbildēt. Bet meitene nebeidza censties.

"Evansa!" Viktorijas īpaši kaitinošā balss sasniedza manas ausis, kad es ceturtdienas rītā iegāju skolā. Es skaļi nopūtos, pat nedomājot apstāties, lai uzklausītu, kādas muļķības viņai sakāmas šodien.

"Es zinu par tevi un Hariju." šoreiz viņas vārdi mani apturēja, liekot man pagriezties pret viņu, lai redzētu, ka meitenes seja bija savilkta visszinošā izteiksmē, kamēr viņas, ar lūpu spīdumu klātajās, lūpās rotājās kaitinošs smīns, ko es gribēju nosist nost.

"Ko?"

"Es zinu pa-"

"Es dzirdēju, ko tu teici ar pirmo reizi." pārtraucu meiteni pusteikumā, liekot viņas sejai savilkties pārsteigumā, bet kaitinošais smīns atgriezās drīz pēc tam.