This Is Not A Love Story

Chapter 30

Mana iepazīšanās ar Harija vecākiem nebija pārāk veiksmīga. Varētu teikt, ka tās pat vispār nebija. Man, ja godīgi, bija pilnīgi vienalga ko viņi par mani padomāja, kamēr es sēdēju puiša rokās un ļāvu savām asarām veidot arvien lielāku pleķi uz viņa gaiši zaļā krekla.

Pēc tam viņš nomurmināja klusu ''atvainojiet'' un pat neiepazīstinādams mani ar saviem vecākiem, uzkāpa augšā pa trepēm, lai varētu mani beidzot dabūt nost no sevis, tas ir, ielikt savā gultā.

Skats, ko tikko pieredzēja viņa vecāki bija apmēram šāds - viņiem nezināma meitene raudot apķeras ap viņu dēla kaklu, pilnīgi bez nekādiem paskaidrojumiem, un viņu dēls izturas tā, it kā viss būt kartībā. Kamēr šī meksikāņu seriāliem līdzīgā aina norisinājās viņu priekšnamā, Harijs mani cieši turēja, čukstēdams dažādus mierinošus vārdus manos matos. Un kaut arī vairāk kā pusi no tiem es nevarēju izšķirt, puiša balss palīdzēja man nomierināties.

Un tagad atrodoties viņa gultā, manas asaras beidzot bija pārstājušas ritēt pār vaigiem, iestājoties dīvainam mieram. Es izsecināju, ka tas bija tikai tāpēc, ka Harijs tagad bija šeit, kopā ar mani.

Tagad es jutos pietiekami droši, jo biju puisi dabūjusi prom no Viktorijas, prom no nesaprotamā līguma, par ko neviens it nekā nezināja. Es gribēju Harijam pajautāt, ko tas viss nozīmē, bet nebiju pārliecināta, ka viņš vispār vēlas ar mani sarunāties, jo es taču biju tā, kas puisi bija cītīgi ignorējusi un ļāvusi viņam pavadīt laiku ar Viktoriju. Bet tajā pat laikā, tieši viņš bija tas kurš bija pateicis, ka viņu mīl. Mēs abi bijām vainīgi.

Harijs piecēlās kājās, un tiklīdz es biju ievērojusi šo kustību, mana plauksta cieši apvijās ap viņa plaukstas locītavu, neļaujot viņam mani pamest. "Neej. Lūdzu." asaras draudēja jau atkal atrast ceļu pār maniem vaigiem, bet tas nenotika, jo Harijs nopūties apsēdās man blakus, šoreiz tuvāk, kā pirms tam. Es nezināju vai man izlikās, bet šķita, ka redzēju smaida atblāzmu puiša lūpās.

Manas rokas automātiski atrada ceļu ap puiša vidukli, liekot viņam mani pievilkt sev klāt, lai es varētu galvu atspiest pret viņa krūtīm, klausoties viņa mierīgajos sirdspukstos. Zināju, ka tas, ko tagad daru ir nepareizi, jo Harijam bija Viktorija. Es pašlaik jaucos divu cilvēku attiecībās un tā bija lieta, ko es ienīdu no visas sirds, tomēr tas bija tik viegli. Bija tik viegli atrasties viņa rokās, kaut arī viņa vecāki, kas neko nesaprata atradās pirmajā stāvā, un Viktorija, kas nojauta vēl mazāk kā viņa vecāki, atradās Dievs zina kur.

"Ko mēs tagad darīsim?" viņš nočukstēja, atlaizdams vienu roku no mana ķermeņa, un sākdams virpināt pirkstos manu blondo matu šķipsnu.

Jautājums likās tik ikdienišķs, it kā es varētu atbildēt ar ''pateiksim visiem, ka es esmu tevī iemīlējusies un viss būs kārtībā''. Bet tā nebūt nebija. Likās, ka tagad, kad esmu sev atzinusi, ka viņu mīlu, viss būs vēl sarežģītāk.

"Nezinu." nočukstēju, aizverot acis. -
"Šobrīd neko." es gribēju palikt šajā brīdī mūžīgi. Likās, ka arī Harijs ir tīri apmierināts ar esošo situāciju, jo viņš viegli braukāja pār maniem garajiem matiem, liekot man pilnībā atslābināties.

Puisis viegli iesmējās. "Es domāju, ka tu mani ienīsti, Evansa." es jutu viņa skatienu uz savas sejas, bet pat nedomāju atvērt acis. Es pašlaik jutos pārāk labi, lai veiktu pat tik vienkāršu kustību, kā plakstu pavēršanu, kaut arī es tik ļoti gribēju ieskatīties viņa skaistajās acīs.

Zināju, ka nevaru viņam tagad tā vienkārši atklāt, ka viņu mīlu. Tas nebūtu godīgi ne pret viņu, ne Viktoriju. Ja viņi patiešām viens otru mīlēja, kā Harijs man bija teicis, tad es nedrīkstēju tā vienkārši to paziņot. "Es nekad tevi neesmu ienīdusi, Stails." likās, ka tagad biju pietiekami nomierinājusies un gatava beidzot notvert viņa skatienu, tāpēc atvēru acis un pieslējos uz viena elkoņa.

Tajā pat brīdī, kad manas vienkāršās, brūnās acis sastapās ar Harija neticami skaistajām, zaļajām acīm, mana elpa aizrāvās. Jau atkal. Bija vienalga cik reižu es viņu redzu, katru reizi es jutos tā pat kā, toreiz, vēstures stundā, kad viņš tika apsēdināts man blakus. Puisis bija apbrīnojami perfekts, likās, ka viņa sejā nav it nevienas nepilnības. Bet varbūt to bija daudz, un es tās vienkārši palaidu garām, jo viņā mani piesaistīja kas vairāk par izskatu?

Viņš atkal pasmaidīja. Likās tik muļķīgi, ka mēs šādā brīdī, kad visa pasaule mums apkārt jūk un brūk, varam tik vienkārši gulēt gultā un uzturēt normālu sarunu. "Un kā ar tiem desmit ar pus gadiem, kamēr es ignorēju tavu eksistenci?" Harijs centās noslēpt savu smaidu, ievelkot apakšlūpu starp zobiem, liekot man gandrīz pilnībā zaudēt veselo saprātu.
Tagad bija mana kārta pasmaidīt, un notraukt vienu brūnu matu šķipsnu no puiša pieres. "Atzīsti, tad tu biji pilnīgs kretīns." tikai atceroties laikus, kad vairījos no Harija un viņa draugiem skolas gaiteņos, lika man pasmaidīt. Tagad viss bija tik ļoti izmainījies, ka es tam pat nespēju noticēt.

Es nekad nebūtu iedomājusies, ka gulšņāšu Harija Stailsa apskāvienos un jutīšos kā mājās. Viņš tagad bija viss, ko es vēlējos. Bet, protams, to, ko tu vēlies visvairāk, ne vienmēr ir iespējams iegūt. Un šķita, ka šī būs tā reize, kad es neiegūšu kāroto.

'Mel, kāpēc tu esi šeit?" jautājums bija pārāk grūts, lai es tā vienkārši varētu turpināt skatīties viņa acīs, tāpēc atgriezos iepriekšējā pozīcijā, noliekot galvu uz puiša krūtīm, ļaujot viņam turpināt vīt pirkstus manos matos.

Mans pirmais instinkts bija atbildēt, ka nezinu, jo tā bija patiesība, vai vismaz man tā likās. "Es tikai gribēju zināt vai ar tevi viss kārtībā." mans čuksts bija kluss, viena manis daļa cerēja, ka viņš nemaz to nebūs dzirdējis, bet istabā bija tāds klusums, ka likās mēs dzirdētu pat putekļus nosēžamies uz mēbelēm mums visapkārt.

"Kāpēc?" Harijs nelikās mierā. Šķita, ka viņš zina, ka es negribu pateikt skaļi to, ko Džī Džī man bija likusi saprast. Bet viņš taču nevarēja zināt, kā es jūtos, manas emocijas nebija tik viegli nolasāmas.

Puiša sirds, kas viegli sitās pret manu vaigu, bija paātrinājusi savu ritmu, liekot mazliet satraukties arī man. Šajā brīdī es biju tik tuvu, lai pirmo reizi kādam atklātu, ka viņu mīlu. Bet es nezināju vai esmu gatava to izdarīt. Ja nu viņš nejūtas tāpat? Es negribu būt tā muļķe, kas atklāj savas jūtas un tiek izmesta mēslainē, kā nekam nederīga rotaļlieta.

Arī Harija vēsture saistībā ar meitenēm nebija iemesls, lai es viņam vienkārši atzītos. Kaut arī es zināju, ka nav jēgas vērtēt cilvēku pēc viņa pagātnes. It īpaši Hariju, jo es biju pārliecinājusies par pretējo pietiekami daudz reižu, lai noticētu, ka viņš nemaz nav tāds, par kādu viņu uzskata puse Hartlendas. Puisis kopā ar mani bija pilnīgi savādāks, un tas bija pats svarīgākais.

"Kāpēc?" puisis vēlreiz izteica savu jautājumu skaļi, laikam tādēļ, ka es mana atbilde nenāca pārāk ilgi.

Ievilku dziļu elpu un aizžmiedzu acis, gatavodamās visbriesmīgākajam iespējamam scenārijam. "Tāpēc, ka es tevi..." lai kā es censtos, es nevarēju izteikt šo teikumu līdz galam.

"Es tevi arī, Mel." viņš pārtrauca manu iesākto teikumu, ar vieglu buču uz manas pieres, likdams taureņiem manā vēderā dejot kā vēl nekad.

kā vienmēr neaizmirstam zvaigznīti, paldies. :))