This Is Not A Love Story

Chapter 26

Pasniedzos pēc vēl vienas alus pudeles, ko pēc kāda laika varēšu pievienot savai izdzerto pudeļu kolekcijai, kur šovakar jau atradās vismaz septiņas stikla pudeles. Es nespēju beigt domāt par to, ko Harijs man bija pateicis. Tas, cik pārliecinoši viņš izteica vārdus, lika man domāt, ka nav nekāda iespēja, ka viņš būtu melojis. Viņam nemaz nav iemesla melot par kaut ko tādu.

Pārējie puiši jau bija apsprieduši, ka lēmums atļaut Harijam mani atvest, bija sliktākais, ko viņi jebkad pieņēmuši. Tāpēc tagad neviens neuzdrošinājās man atņemt pudeli, ko cieši turēju rokās, skatoties tajā tā it kā gribētu tur atrast risinājumu visām savām problēmām.

Bet varbūt tomēr bija labi, ka es uzzināju patiesību. Kaut gan tagad es gribēju vienkārši pārstāt domāt, jo puiša vārdi, kurus viņš man bija izteicis pirms mazāk kā stundas, kā kaitinoša melodija skanēja manā prātā. Iespējams, ka es vienkārši gribēju pārstāt eksistēt, to vēl nebiju izlēmusi.

Es ienīdu sevi par to, ka biju akli noticējusi Harijam, ka mums abiem pietiekami stipri cenšoties varētu kaut kas izdoties. Es ienīdu sevi par to, ka biju noticējusi puiša izveidotajai ilūzijai, ka es viņam kaut ko nozīmēju. Bet visvairāk es ienīdu Hariju par to, ka viņš man bija devis šo ilūziju par nākotni gaišās krāsās.

Iesmējos, iedzerot vēl mazliet alus, kas tagad nelikās esam stiprāks par ūdeni. Varbūt vienkārši es biju sev aizliegusi just alkohola garšu gāzētajā dzērienā.

- "Varbūt pietiks?" - kāda roka izvilka gandrīz tukšo pudeli no manām rokām, liekot man pacelt galvu, lai ieskatītos zilās acīs, kas šoreiz nebija Luisa.

Noraidoši papurināju galvu un izstiepu roku, liekot blondajam puisim atdot man pudeli, lai es varētu turpināt tajā skatīties, cerot atrast atbildes uz visiem saviem jautājumiem. Un, protams, viņš neiebilda, ar skaļu nopūtu iespiedis pudeli atpakaļ manā pavērtajā plaukstā.

- "Es gribu kaut ko saplēst." - paskatījos apkārt, cerot Luisa pagrabā atrast kaut ko, kas varētu apmierināt manu kāri pēc salauztām lietām.

Šeit bija daudz lietu, kas izskatījās viegli plīstošas, bet tās visas likās pārāk svarīgas Luisam, lai es atļautos kaut vienu no tām sašķaidīt.

- "Luis?!" - Naials pabļāva, un jau pēc īsa mirkļa sauktais puisis bija klāt, ar norūpējušos skatienu vērodams, kā es iztukšoju astoto alus pudeli šovakar. - "Viņa grib kaut ko saplēst." -

Man pašai negaidot un negribot pār vaigu noripoja asara, tai sekoja nākamā un pēc mirkļa es atjēdzos Luisa rokās, klausoties nomierinošos vārdos, kas šoreiz nelīdzēja.

Es negribēju raudāt. Es negribēju izskatīties vāja, bet tagad es tāda biju. Likās, ka Harijs ir speciāli izvilcis manu sirdi no dubļiem, kur tā bija mitusi gandrīz visu manu dzīvi, pacēlis to debesīs, parādot man kā tas ir - just kaut ko vairāk par draudzīgām jūtām, un pēc tam uzkāpis tai virsū, lai es vairs nekad neiedomātos, ka kāds cits ir spējīgs manī saskatīt kaut ko vairāk par visu ienīstu skolotāja meita.

- "Kas viņai notika?" - Liams bija pabeidzis spēli un tagad pievienojies puišiem, kas pētīja mani, kamēr es atrados Luisa klēpī un spītīgi turēju seju piespiestu puiša kreklam, ļaujot savām asarām tur veidot pleķi.

- "Harijs?" - Naials teica, vairāk jautājošā tonī, jo neviens, pat es, nebija pārliecināts par to, kas ar mani ir noticis.

Bet tikai dzirdot viņa vārdu, manas asaras ar jaunu šalti sāka spraukties ārā no acu kaktiņiem, elpa ieķērās kaklā un rokas iekrampējās Luisa plecos vēl spēcīgāk. Un tagad mēs visi sapratām, kas man ir noticis, kaut gan likās, ka ikviens to jau bija nojautis pirms tam.

Tagad bija tas brīdis, kad es vēlējos atgriezties laikā un būt tā garlaicīgā Melānija, kas visu savu dzīvi pavadīja bez draugiem, starp skolu, māju un darbu. Vismaz tādā veidā es nekad netiku sāpināta.

- "Beidz domāt par to muļķi." - Luiss man iečukstēja, kamēr turpināja viegli braukāt ar pirkstiem caur maniem matiem. Šī kustība likās pietiekami nomienoša, lai es koncentrētos uz to, nevis uz domām par Hariju. - "Es par tevi parūpēšos." - šī nebija pirmā reize, kad es dzirdēju šo teikumu izskanam pār puiša lūpām.

Tieši tāpēc, es arī biju pārliecināta par to, ka viņš par mani parūpēsies arī šoreiz, tāpat kā visas pārējās reizes. - "Vel joprojām gribi kaut ko saplēst?" - noslaucīju acis Luisa kreklā un pamāju ar galvu.

Piecēlos kājās, paskatoties uz abiem pārējiem puišiem, kas uzmanīgi vēroja katru manu kustību. Man likās, ka es puišiem daudz nozīmēju, bet es nebiju pārliecināta. Pašlaik es nebiju pārliecināta pat par savu vārdu.

- "Braucam." - Luiss savāca maisiņā visas mūsu izdzertās pudeles. Mēs visi bijām dzēruši, tieši tāpēc nevienam no mums nevajadzētu vadīt automašīnu, bet šoreiz neviena prātā neienāca doma uztraukties par drošību, vismaz ne manās.

Savācis visas pudeles, Luiss palīdzēja man uzvilkt jaku un kurpes, jo manas kustības bija palikušas pārāk haotiskas, lai es pati varētu par sevi parūpēties, kaut gan prāts man bija pilnīgi skaidrs. Cik nu tas skaidrs var būt pēc astoņām alus pudelēm.

Ārā bija gaišs, jo debesis pildīja zvaigžņu jūra, kas man lika atcerēties par nakti ar Hariju uz viņa mašīnas kapota. Toreiz viss bija tik ideāli. Bet kā gan viņš varēja pateikt, ka pret Viktoriju neko nejūt? Kāpēc viņš man meloja atkal un atkal? Un kāpēc es viņam atkal un atkal noticēju?

- "Varbūt mums vajag viņai pastāstīt?" - dzirdēju Liama balsi, pirms iekāpu mašīnā.

- "Mēs nedrīkstam." - Naials atbildēja mazliet klusāk, tomēr es joprojām varēju dzirdēt viņu sarunu.

Iekāpu Luisa mašīnā, ļaujot viņam mani piesprādzēt. Es jutos kā lelle, kuru pārvadā no vienas vietas uz otru, jo neviens to negrib. Neviens mani negrib. Notrausu asaru, kas bija atradusi ceļu pār manu vaigu. Man bija apnicis raudāt. Es biju pārvērtusies par vienu no tām meitenēm, kas raud puišu dēļ, kaut arī es sev biju apsolījusi, ka puiši nekad nebūs iemesls manām asarām. Un šeit es esmu. Raudu par kādu, kas manu sirdi ir salauzis neskaitāmas reizes, pat īsti nepazīstot mani.

- "Kur mēs braucam?" - pajautāju, kad visi bijām sasēdušies mašīnā.

Ja godīgi, es pat negaidīju atbildi. Šajā brīdī es biju gatava braukt kaut vai uz Īriju vai Austrāliju, vai Antarktīdu. Jebkur tikai prom no Hartlendas, prom no Harija un prom no atmiņām par mūsu kopā pavadīto laiku.

iespējams, ka es jums jau krītu uz nerviem ar šo lūgumu, bet atceramies par zvaigznīti. :)