This Is Not A Love Story

Chapter 27

- "Mel, celies." - sev nemanot biju iemigusi, kamēr Luiss bija vadījis mašīnu caur Hartlendas mazajām ieliņām, kas bija iegrimušas pilnīgā tumsā. Tikai dažās vietās varēja redzēt pulcējamies cilvēkus, kas kalpoja kā mazs apliecinājums, ka šodien tiešām bija piektdiena.

Tomēr tagad, kad puiša klusā balss mani pamodināja, mēs vairs neatradāmies Hartlendā. Mašīnu ieskāva piķa melna tumsa, šur tur paspīdot pa kādai laternai. Es nezināju, kur es atrodos, bet man bija vienalga.

Es nezināju cik ilgi biju gulējusi, bet tagad, kad pamodos, likās, ka izdzertais alus daudzums daudz vairāk ietekmē manu apziņu, spēlējoties ar manām atmiņām un emocijām, paspilgtinot visu pozitīvo, kas noticis pēdējā mēneša laikā, bet tajā pat laikā padarot visas negatīvās emocijas gandrīz par nomoda murgiem, kam es pagaidām neredzēju galu.

Izkāpu no mašīnas pievienojoties puišiem, kas ar mazliet noraizējušos skatienu mani vēroja visu vakaru. Kā jau ierasts, visuzmanīgāk mani vēroja Luiss, vienā rokā turot maisu ar mūsu izdzertajām pudelēm, bet otru bezcerīgi nolaidis gar sāniem. Mēs abi, patiesībā visi, zinājām, ka nekas, ko viņš varētu pateikt, lai mierinātu manu lūztošo sirdi, kas jau bija sadalījusies simtiem gabaliņos, ar katru sekundi tiem virzīdamies tālāk vienam no otra, nespēs tos savākt atkal kopā. Vismaz pagaidām ne.

- "Gatava?" - viņš padeva man vienu pudeli, pēc tam, kad es biju piekrītoši pamājusi ar galvu. Es biju vairāk kā gatava kaut ko iznīcināt, pat ja tā bija tikai nieka stikla pudele bez nekādas vērtības.

Es kārtīgi atvēzējos un metu viegli plīstošo materiālu pret balto ķieģeļu sienu sev pretim, cenšoties rokas kustībā ielikt visas savas dusmas. Alus pudeles tumšais stikls sašķīda pret sienu, to pavadot skaļam troksnim, kas ātri vien pazuda tumsā mums visapkārt. Brīdī, kad stikli no nākamās pudeles izšķīda katrs uz savu pusi, es iesmējos. Uz katru pusi lidojošais stikls man lika savilkt paralēles ar savām jūtām un uz katru pusi lidojošajiem sirds gabaliņiem.

Es jutu puišus skatāmies uz mani, kamēr es stāvēju tumsā un smējos, turot rokās pudeli, ko kāds man bija padevis uzreiz kā iepriekšējā bija sašķīdusi pret ķieģeļu sienu. No apkārtējo skatupunkta, es pilnīgi noteikti izskatījos emocionāli nestabila. Un ļoti iespējams, ka es tāda arī biju.

- "Iedod man arī vienu." - kāda pārāk aizrautīgi skanoša balss, kas nebija piemērota šim brīdim, atskanēja man aiz muguras. Uz brīdi manu prātu aizēnoja iracionālas dusmas uz blondo puisi, ko es ātri vien aizdzinu no prāta dziļumiem. - "Tas izskatās jautri." - dabūjis arī sev vienu pudeli no maisiņa, viņš atvēzējās un svieda to pret manu jau iemēģināto sienu.

Pēc kāda brīža mēs visi četri jau mētājām dažas atlikušās pudeles pret sienu, ik pa laikam atskanot pa kādam spurdzienam no puišu puses, kas centās padarīt pudeles un sienas satikšanās brīdi pēc iespējas skaļāku.

Iespējams mazliet par skaļu, jo brīdī, kad mēs gatavojāmies doties prom, gribēdami vēl pēdējo reizi noskatīties uz mūsu nodarīto postažu, no kuras gandrīz neko nevarēja redzēt, pateicoties tumšajai naktij, aiz mums parādījās citas mašīnas lukturu gaisma, izgaismojot apkārtni. Tas nebija kāds nomaldījies šoferis, kas nogriezies pa nepareizo nobrauktuvi, vai kāds, kas steidzas mājās no vēlas darba dienas. Tā bija policija.

Adrenalīna šāviņš izskrēja cauri manam ķermenim, tikai redzot kā divi kārtības sargi tuvojas mums. Es zināju, ka mēs vairs nevaram aizbēgt, bet dīvainā kārtā adrenalīns, kas bija vēja ātrumā parādījies manās vēnās, tik pat ātri arī pazuda no mana ķermeņa, atstājot to pašu vienaldzību, kas tur mita pirms tam.

- "Labvakar." - viens no vīriešiem uniformās ierunājās, stingri ieliekot rokas sānos, cenšoties pierādīt savu autoritāti. Neviens no mums neatbildēja, liekot viņa lūpām savilkties īsā smaidā, redzot, ka mēs esam tikai nobijušies pusaudži, kas nakts vidū nav atraduši citu izklaidi kā tikai traucēt mieru apkārtējiem.