This Is Not A Love Story

Chapter 20

Harija skatpunkts.

Nākamā nedēļa pēc mana un Melas skūpsta apkopējas darba rīku noliktavā bija pagalam dīvaina. Privātstundas bija pārvērtušās no vieglas ķircināšanās un flirtēšanas ar Melāniju uz patiesām privātstundām, kur cilvēki mācās. Mūsu starpā kaut kas bija mainījies, un es nevarēju saprast, kas tieši.

Mela vairs nesarunājās ar mani kā agrāk. Visi vieglie smaidi, kas parasti rotājās viņas lūpās, kad pateicu kaut ko nepareizi, bija pazuduši. Viņa vairs ik pa brīdim mani nenopētīja, kā to bija darījusi iepriekš, kad domāja, ka es viņu neredzu. Bet tik un tā, viņa joprojām bija mana Melānija, meitene, kas man liek just savādi, bet patīkami.

Piekārtoju kreklu, kas izskatījās mazliet vairāk saburzīts kā tam vajadzētu būt. Tas pats noteikti attiecās arī uz maniem matiem, jo Viktorijai vienmēr ir paticis mani atstāt nekārtīgu. Kad biju pārliecināts, ka izskatos kaut cik pieņemami, lai rādītos Melas acīs, piezvanīju pie viņas durvīm.

Nedēļu atpakaļ, es būtu ielavījies pa viņas balkonu, lai atkal redzētu meitenes pārsteiguma pilno sejas izteiksmi, bet tagad tas vairs nelikās tik aizraujoši, jo biju gatavs derēt, ka viņa nemaz neievērotu manu jautro noskaņojumu.

Melānija atvēra durvis, izskatīdamās vienkārši ideāli. Meitenes mati bija savākti nekārtīgā copē, kas kopā ar melnajiem legingiem un t-kreklu, mudināja viņu vienkārši pacelt, pārmest pāri plecam un aiznest uz gultu. Dīvainākais bija tas, ka mana fantāzija nemaz nepieļāva tādas domas kā tad, kad es redzēju citas meitenes šādā apģērbā. Ar Melu bija citādi. Es gribēju stundām ilgi gulēt gultā, turot viņu savās rokās un vienkārši runāt par visu un neko.

Tas tik ļoti neizklausās pēc manis.

- "Sveiks, nāc iekšā." - meitene pagāja malā, lai es varētu ienākt mājā. Iegājis iekšā es apstājos. Bija tik savādi, ka es nezināju kā uzvesties viņas klātbūtnē, it īpaši tāpēc, ka es vienmēr zināju kā uzvesties. - "Ej augšā, es paņemšu savu grāmatu." -

Viņa man īsi uzsmaidīja, bet es zināju, ka smaids nebija īsts. Tad, kad Mela smaida pa īstam, viņas vaigā izveidojas maza bedrīte un meitenes brūnās acis sāk mirdzēt. Es to biju ievērojis neskaitāmi daudz reizes, kad biju viņu vērojis esam kopā ar pērējiem puišiem. It īpaši ar Luisu, likās, ka viņiem abiem ir kaut kāda saikne, kas mani kaitināja, jo es zināju, ka starp mani un Melāniju tā nebūs.

- "Tu izlasīji to, ko es teicu?" - dzirdēju viņas balsi, pirms redzēju viņu pašu ienākam istabā.

- "Jā." - par brīnumu sev, es tiešām biju izlasījis visu, ko viņa bija man teikusi izlasīt. - "Es pat kaut ko atceros." - pasmaidīju, kad arī Melānijas sejā parādījās smaids.

- "Tad jau es varu pārbaudīt." - viņa iesēdās gultā netālu no manis un parāva uz augšu vienu no savām perfekti veidotajām uzacīm.

Es iekodos apakšlūpā, mazliet pārsteigts par veidu kā viņa šodien ar mani sarunājās. Visas privātstundas pagājušajā nedēļā bija pagājušas vienkāršā grāmatas lasīšanā un testu, ko bija sagatavojusi Mela, pildīšanā. - "Droši." -

Nākamās divdesmit minūtes viņa man uzdeva neskaitāmus jautājumus par kara norisi 1917.gadā, cenšoties atrast kaut vienu lietu, ko es nezinātu. Lieki piebilst, ka viņai tas neizdevās, jo šo vielu es biju pārlasījis vismaz divsimts reizes. Es nezināju kāpēc pēkšņi biju sācis mācīties. Varbūt vainīga bija Melānija, varbūt es viņai vēlējos pierādīt, ka es neesmu tāds par kādu mani uzskata visa skola, vai drīzāk visa pilsēta. Varbūt es gribēju, lai viņa dod man iespēju. Neskatoties uz to, ka dažbrīd es memaz nebiju gatavs dot iespēju viņai.

Melānija arvien vairāk aizrāvās ar jautājumu uzdošanu, kamēr es uz tiem atbildot atlaidos viņas gultā, sakrustojot rokas aiz galvas. Likās, ka fakts, ka viņa nevar atrast kaut vienu jautājumu uz kuru es nezinātu atbildi, viņu kaitina.

- "Padodos." - Mela nometa grāmatu uz gultas un pacēla rokas. - "Tu tiešām esi izlasījis." -

Pulkstenis rādīja tikai divdesmit minūtes pāri sešiem, mums vēl bija daudz laika, lai mācītos tālāk, bet pēc tam, kad meitene atkrita gulā uz muguras, nelikās, ka viņai ir vēlme turpināt man mācīt vēsturi.

Uz brīdi man likās, ka viņa ir aizmirsusi par manu klātbūtni, jo Melānija saritinājās mazā kamoliņā, pievilkdama ceļgalus gandrīz pie zoda, uz uzvilkdama segu sev virsū.

- "Ko tu dari?" - klusi pajautāju, kad meitene tā bija gulējusi jau dažas minūtes.

- "Cenšos pierunāt savu galvu, lai viņa beidz sāpēt." - Mela nomurmināja. Es knapi sadzirdēju, ko viņa saka, pateicoties biezajai segai, kas atradās uz meitenes galvas. Bet tad, kad es sapratu, ko viņa teica, man nevajadzēja apdomāt savu tālāko rīcību, kaut arī es zināju, ka tas nav labākais variants.

Izkāpu no viņas gultas, pēc tam no tās izņemdams mācību grāmatas. Lai cik tas smieklīgi neliktos, man vajadzēja saņemties, pirms es pieskāros Melānijai, noņemot segu no viņas galvas un paceļot meiteni rokās. Nelikās, ka viņa svērtu vairāk par kucēnu. Meitenes vaigi tagad bija sarkanāki par tomātiem, kas viņai lika izskatīties vēl piemīlīgāk kā parasti.

- "Kāpēc tu sarksti?" - vēl aizvien turot viņu paceltu, iejautājos, liekot Melai saķert seju plaukstās un piespiesties man tuvāk.

- "Es nesarkstu." - viņa centās noliegt acīmredzamo. - "Lūdzu, noliec mani." -

Paklausījis meitenes lūgumam, es viņu ieliku gultā, pirms tam sakārtojot spilvenus, un pēc tam viņu kārtīgi apsedzot.

- "Kur jums stāv zāles?" -

- "Plauktiņā virs izlietnes." -

Kad ienācu atpakaļ istabā, Melānija bija izjaukusi matus, ļaujot tiem nekārtīgi krist pār pleciem. Padevu meitenei zāles un glāzi ūdens, un tad man bija laiks doties, bet es negribēju viņu tagad pamest.

Viņa mājās bija viena, un ja nu viņai paliek sliktāk? Tās ir tikai galvassāpēs, chill, Harij.

- "Paliksi ar mani, kamēr atbrauks tētis?" - viņas balss bija gandrīz tik pat klusa kā čuksts, bet tā kā es biju gaidījis, kad viņa to pateiks, man nebija problēmu to sadzirdēt. Nometu grāmatu, ko biju paņēmis no viņas galda un noslēdzu lielo gaismu, lai pēc mirkļa uzslēgtu mazo lampiņu, kas nebija tik spilgta.

- "Guli." - apsēdies uz krēsla nokomandēju, liekot Melānijai uz mani paskatīties ar sarauktām uzacīm, bet pēc tam atkal nosarkt. - "Kāpēc tu atkal sarksti?" - iesmējos, kad meitene jau atkal pielika plaukstas pie sarkanajiem vaigiem.

- "Es nevaru pagulēt bez..." - kaut arī istabā bija klusums, es nevarēju sadzirdēt, ko viņa teica. Bez kā viņa nevar pagulēt?

- "Bez kā?" -

- "Beztavadžempera." - Melānija savilka visus vārdus kopā, kas man prasīja mirklīti, lai vispār saprastu, ko viņa pateica.

Pēc tam es tikai skatījos, kā viņa izvelk kaut ko melnu no sava spilvena apakšas, liekot man plati pasmaidīt. Tas bija tas pats džemperis, ko es viņai biju iedevis kādu laiku atpakaļ, kad viņa pirmo reizi bija pie manis. Tas man uzreiz lika atcerēties arī to, ka Melai džemperis bija mugurā tajā naktī, kad viņa piedzērās un vairākas reizes iekrita dubļos, jo bija pārāk stipri smējusies.

- "Kāpēc viņš ir tā salocīts?" -

- "Tāpēc, ka visur ir dubļu pleķi." - Melānija uz mani paskatījās tā, it kā man pašam vajadzētu to saprast.

- "Tad kāpēc tu viņu vienkārši neizmazgā?" - manās lūpās arvien rotājās smaids, kad viņa nosarka jau trešo reizi šovakar, bet neatbildēja. - "Mel?" -

- "Tad viņš vairs nesmaržos pēc tevis." - meitene paskatījās uz mani, liekot savām acīm mirdzēt, kad viņa iekodās apakšlūpā. Un es zvēru, ja man nebūtu tik spēcīga paškontrole attiecībā uz Melāniju, es būtu meties viņai virsū, lai jau atkal sajustu viņas lūpas uz manām, jo šī sajūta bija kā narkotikas. Man vienmēr vajadzēja nākamo devu.

lūdzu esam jauki, un uzspiežam zvaigznīti. 😊