This Is Not A Love Story

Chapter 16

Aizcirtu aiz sevis mājas durvis ar tādu spēku, kas lika logu rāmjiem nodrebēt. Izpūtu elpu, ko nebiju pamanījusi, ka esmu aizturējusi un ātru uzkāpu pa trepēm, negribot pazaudēt ne minūti no mana dārgā laika. Nometot somu uz gultas, ieskatījos pulkstenī un skaļi nolamājos, jo tas rādīja jau trīsdesmit piecas minūtes pāri pieciem pēcpusdienā. Man vajadzēja būt mājās jau divos, bet angļu valodas skolotāja bija paturējusi mani pēcstundās tāpēc, ka es šodien nebiju viņas stundā.

Tagad man bija tikai divdesmit piecas minūtes pirms Harijs būs šeit un es nebiju tam gatava. Es negribēju viņu redzēt.

Es nevarēju cerēt arī uz tēta ātrāku ierašanos mājās, jo šodien skolā vecākiem ir iespēja runāt ar skolotājiem individuāli un man par nelaimi, ar manu tēti gribēja runāt daudzi. Līdz manai apziņai atkal atnāca fakts, ka es mājā būšu divatā ar Hariju, kas lika manam vēderam dīvaini savilkties un ceļgaliem nedaudz trīcēt.

- Melānij, saņemies. - nostājos spoguļa priekšā. - Tev viņš nepatīk. Viņš ir iedomīgs, izlutināts idiots. - vēroju savas tumši brūnās acis, kamēr noticēju pati saviem vārdiem. Vai precīzāk iestāstīju sev, ka ticu saviem vārdiem.

Skaļi nopūšoties izvilku no matiem gumiju, aizverot acis no patīkamās sajūtas jūtot, ka mati vairs nav savākti ciešā frizūrā un var brīvi krist pār muguru.

Es paspēju vēl mazliet piekārtot istabu, paēst vakariņas, pārģērbties ērtākās drēbēs un izpildīt ķīmijas mājasdarbu. Pulkstenis pie sienas rādīja desmit minūtes pāri sešiem, bet Harijs vēl nebija atbraucis. Un nebija arī paziņojis, ka nebūs, kaut gan tas nebūtu nekāds pārsteigums.

Saprotot, ka puisis atkal ir pārāk zemu novērtējis manu mēģinājumu viņam palīdzēt, es iekritu viesistabas dīvānā un ieslēdzu televizoru noregulējot to uz kaut kādu filmu, kas neizskatījās interesanta, bet man neko labāku nemaz nevajadzēja, jo es jutu savus acu plakstiņus lēnām veramies ciet, kad segas siltais materiāls apņēma mani pilnībā.

***

Kad manas acis atkal atvērās vienīgā gaisma istabā nāca no televizora. Es sažmiedzu acis no pēkšņā kontakta ar spilgto gaismu, kad sapratu, ka mani ir pamodinājuši skaļi klauvējieni pie ārdurvīm. Gandrīz tajā pat momentā, man šķita, ka es pieslapināšu bikses. Pie durvīm nevarēja būt tētis, viņš būtu nācis iekšā. Un nevienu citu es šovakar negaidīju.

- Woow, mazā, lēnāk. - Harijs pacēla rokas un atkāpās dažus soļus atpakaļ, kad es atvēru durvis turot rokās lielāko nazi kādu varēju atrast lādē.

- Ko tu te dari? - nolaidu aso priekšmetu zemāk, cenšoties nomierināt savu sirdi, kas draudēja izlēkt no krūškurvja. - Tu mani pārbiedēji. - saraucu pieri, kad viņš atspiedās pret manas mājas sienu, gandrīz netrāpot tai.

- Mācīsimies vēsturi? - tikai tagad es pamanīju, ka puiša acis spīd mazliet vairāk kā parasti un viņš neveikli grīļojas pie mājas sienas.

- Tu esi dzēris? - manā balsī varēja dzirdēt aizkaitinājumu, bet tajā pat laikā arī rūpes, jo Harija mašīna stāvēja novietota manā pagalmā, kas nozīmēja, ka viņš bija braucis.

- Tikai mazliet. - puisis pacēla plaukstu, lai ar rādītājpirkstu un īkšķi parādītu cik daudz viņš iedzēris.

- Nāc iekšā. - atvēru durvis platāk, ļaujot viņam ienākt mājā. Ejot garām man, Harijs plati smaidīja, liekot kņudošajai sajūtai manā vēderā atkal parādīties, par ko es sevi klusi nolamāju. - Sēdi. - norādīju uz viesistabas dīvānu, kur iepriekš biju gulējusi, pati ātrā solī ieejot atpakaļ virtuvē, pirms tam pārliecinādamās, ka viņš iesēžas dīvānā, nevis kaut kur garām tam.