This Is Not A Love Story

Chapter 18

- Evansa? - ķīmijas skolotājas skaļā balss izrāva mani no manas mazās pasaulītes, kurā pati nemanot biju iegrimusi. Pacēlu skatienu, lai redzētu, ka visa klase ir pavērsusies pret mani, un vienā momentā, mana seja bija tomāta sārtumā.

Pievērsusi manu uzmanību stundai, skolotāja turpināja stāstīt iesākto vielu, es izlēmu, ka būtu vērtīgi to pierakstīt. Paskatījos, kas ir rakstīts uz tāfeles un jau gatavojos to ierakstīt savā kladē.

'Harijs', 'Harijs Stails', 'Harijs ♥' 'Mela + Harijs'.

Uzreiz aizcirtu klades vāku, liekot tuvāk sēdošajiem jauniešiem paskatīties uz mani. Pēc dažām dziļām ieelpām un sevis nolamāšanas dažādos smagos vārdos, atkal atverot kladi, es ātri aizkrāsoju uzrakstus, ko nemanot biju sarakstījusi uz rūtainā papīra malām. Es esmu tik stulba, ārprāts.

„Nē, maziņā, viss būs labi." Harija vārdi, pēc kuriem viņš vakar vakarā burtiski izskrēja no manas istabas, jau atkal atausa atmiņā. Lai cik ļoti es censtos viņu ignorēt, man nesanāca.

Es nesapratu, kas mani pie viņa pievelk, bet iemeslu, kam vajadzētu mani no viņa atgrūst bija pietiekami daudz. Tomēr nešķita, ka mani interesē viņa attiecības ar Viktoriju, viss, ko viņš man ir nodarījis vai viņa brunču mednieka reputācija, kas bija patiesa un pierādīta. Es gribēju viņu, neskatoties uz tiem daudzajiem iemesliem. Un par to es sevi ienīdu.

Savācu savas mantas, gatava doties uz angļu valodas stundu, kas šodien man bija pēdējā. Dīvainā kārtā es šodien nebiju redzējusi nevienu no Harija draugiem, un viņu pašu ne tik. Nebija tā, ka es gribēju viņus redzēt, bet es arvien vairāk pieķēru sevi gaidām, kad gaitenī saskriešos ar Liamu vai dzirdēšu Luisa skaļos smieklus jau pa gabalu. Divas nedēļas atpakaļ es būtu pateikusies Dievam, ka neesmu puišus satikusi vai redzējusi, bet tagad man viņu pat mazliet pietrūka, un es zināju, ka ir dīvaini par to domāt.

Ejot pa pirmā stāva gaiteni, es biju tiktāl aizdomājusies, ka knapi paspēju izvairīties no diviem pēdējās klases skolniekiem, kas ķiķinādami iznāca no apkopējas darba rīku noliktavas. Meitenes mati bija izpūruši un viņas seja viegli sārta, kamēr puisis centās sakārtot savu apģērbu. Es pat negribēju zināt, kas tur notika.

- Mela? - dzirdēju savu vārdu un pagriezos, redzot smaidīgu Semu, kas turot somu uz viena pleca spraucās cauri cilvēkiem. - Sveika. - viņš neveikli aplika vienu roku ap maniem pleciem, cenšoties mani apskaut.

Es biju tik apjukusi, ka nemaz nepaspēju atbildēt apskāvienam, kad tas jau bija beidzies. Puisis izbrauca ar plaukstu caur saviem nekārtīgajiem, blondajiem matiem, cenšoties ātri aizmirst tikko notikušo neveiklo sasveicināšanos. Šī kustība man atgādināja Hariju un es momentā gribēju sevi iepļaukāt, nesaprotot, kāpēc man viss atgādina Hariju.

- Sveiks. -

- Tev tagad ir angļu valoda? - viņš jautāja, liekot man mazliet pasmaidīt.

Nē, man nav angļu valoda, es tikai iedomājos pastāvēt pie šī kabineta, kamēr noskanēs zvans.

Vēl aizvien smaidot, es pamāju ar galvu. Sems viegli iesmējās, sakot, ka arī viņam tagad ir angļu valoda, ko es jau zināju. Mēs kopā iegājām kabinetā, un apsēdāmies manā solā, turpinot sarunu, runājot par ļoti mazsvarīgiem tematiem.

Klase bija gandrīz tukša, izņemot vēl pāris cilvēkus, kas sēdēja un pildīja mājasdarbus, bet mūsu sarunai neviens nepievērsa uzmanību. Atveroties klases durvīm, es nemaz nepaskatījos, kas tur ir, jo mana saruna ar Semu bija daudz interesantāka kā jebkurš cilvēks, kas varētu ienākt pa durvīm.

- Am...tu esi Melānija? - pie mūsu galda stāvēja meitene, kuru es pirmo reizi mūžā redzēju. Viņa neizskatījās vecāka par četrpadsmit gadiem.

- Jā? - tas skanēja vairāk kā jautājums, jo es nebiju pārliecināta kā viņa vispār varēja zināt, kas es esmu.

Dzirdot pozitīvu atbildi uz jautājumu brunete uzmeta uz galda lapiņu un ātrā solī izgāja no klases, neļaujot man viņai vairs neko pajautāt.

- Kas tas ir? - Sems paliecās man tuvāk, lai redzētu, kas ir uz lapiņas, kuru es lēnām locīju vaļā. Paraustīju plecus, lai atbildētu puisim, ka nezinu.

Vajag parunāt, tiekamies pie skapīšiem.

- H.

- H? - Sems sarauca uzacis, skatoties uz lapiņu manās rokās.

- Harijs. - teicu, saburzot mazo papīrīti pirkstos.

Es nezināju vai man vajadzētu iet viņu satikt, vai vienkārši ignorēt. Par ko viņš grib runāt? Un zīmīte? Nopietni? Pastāv arī telefons. Es negribēju to atzīt, bet tieši fakts, ka viņš ziņu man nodeva šādā veidā, lika man domāt par iešanu uz skapīšu pusi.

- Es drīz būšu atpakaļ. - vai arī vismaz es cerēju drīz būt atpakaļ. Sems piekrītoši pamāja ar galvu un izņēma telefonu no džinsu kabatas.

Ejot ārā no kabineta es aizvien nezināju vai es tiešām izdarīju pareizo izvēli, ejot viņu satikt, bet es zināju, ka pagriezties un iet atpakaļ būtu grūtāk, kā turpināt ceļu uz priekšu, cauri skolas biedriem.

Gribēju pagriezties, lai kāptu lejā pa trepēm, kad mana plaukstas locītava tika sagrābta, liekot man pārsteigumā skaļi iekliegties. Nākamajā mirklī es jau atrados tajā pašā apkopējas telpā, no kuras biju redzējusi iznākam pārīti.

- Kušs. - viņš nočukstēja, noņemdams savu plaukstu no manas mutes.

Mazajā telpā bija pilnīgi tumšs, un man bija bail no tumsas, bet tagad man nebija laika par to domāt.

- Ko tu dari? Kā tu tiki iekšā? Kāpēc...? - manas smadzenes uzdeva parāk daudz jautājumus, liedzot lūpām tos izrunāt līdz galam, kad nākamais kā nepacietīgs kucēns jau spraucās ārā.

- Mela, Mela, kuš. - Harijs čukstēja, liekot maniem nerviem nomierināties, bet sirdij sākt kārtējo maratonu. - Es tikai gribēju ar tevi parunāt. - viņa balss mani nomierināja un reizē satrauca.

Es ievilku dziļu elpu, pirms sāku runāt. - Par ko? - tas izklausījās tik nožēlojami, ka es gribēju izskriet ārā no telpas, bet Harija spēcīgās rokas mani turēja uz vietas.

- Es..es nezinu. - puiša balss bija pārgājusi uz čukstu, liekot man sasprindzināt dzirdi, pateicoties troksnim, kas nāca no durvju otras puses, kur vēl aizvien jaunieši centās viens otru pārkliegt.

Bezpalīdzīgi iesmējos, cenšoties izdomāt viedu kā izkļūt no šī sprosta. - Tu nopietni? - cenšoties pagrūst puis prom no manis, es atspiedu savas plaukstas pret viņa krūškurvi, kas dega zem mana pieskāriena, liekot man aizmirst ko tieši es gribēju panākt ar šo kustību. - Tu tiešām mani ievilki šeit, lai... -

- Melānij, aizveries. - viņš norūca, pasperot vēl pussolīti tuvāk man, kaut arī man tas nelikās iespējams. Viņš jau tā mani bija piespiedis pie sienas, turot mani uz vietas ar sava auguma palīdzību.

Noriju siekalas, un saņēmu visu savu gribasspēku. - Nē, Harij, es neaizvēršos. Es nesaprotu, ko tu no manis gribi. Vienu brīdi tu ar mani flirtē, izturies pirklajīgi un jauki, nākamajā jau esi Viktorijas gultā, bet pēc tam atkal pie manis. Es nesaprotu, ko tu gribi panākt...-

- Vai tu vienreiz dzīvē vari paturēt savu muti ciet? - viņš mani pārtrauca, liekot man sadusmoties vēl vairāk.

- Nē.. - Harija lūpas burtiski uzbruka manām, liekot man apklust nepabeidzot savu sakāmo, un pie reizes izslaukot manu prātu pilnīgi tīru.