Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 1

7.novembris, 12:03, Vašingtona, psihiatriskā klīnika "Moonlight"

Gaitenis pilns cilvēkiem, kuri ģērbušies rūtainās pidžamās. Kā jau parasti sestdienās, kad ikdienas apģērbi nodoti veļas pārzinei, kā uzzināju, šeit saukta par Dumpīgo, neganta sieviete, kuras sejas vaibsti allaž pauž neapmierinātību par savu dzīvi un apkārtējiem cilvēkiem.
Pa labi uz soliņa ar mīkstu, baltu polsterējumu sēž pavecāka kundze, nodevusies jautrās sarunās ar gadus 30 vecu vīrieti, garu, tumšu bārdu un melnīgsnēju seju. Šo sievieti sauc Sāra Bleisa, un viņa šeit nokļuvusi pirms 6 gadiem, kad šurp atvesta dēla pavadībā. Viņaprāt, māte esot traka, taču, aprunājoties ar viņu, secināju, ka viņa ir jauka, godīga sieviete, kura tikai ļoti mīl kaķus, tādējādi dēla acīs kļuvusi par apmātu un biedējošu cilvēku.
Savukārt, Sāras sarunu biedrs, Viljams Ādolfs, nokļuva šeit tikai pirms gada, kad viņa, nu jau bijusī sieva, izsaukusi policiju, jo Viljams esot mēģinājis viņu nogalināt. Patiesība bija tāda, ka viņa esot vīru jau ilgstoši krāpusi ar kādu ietekmīgu nekustamo īpašuma mākleri, taču nevēlējusies šķirties no Viljama, jo tādējādi zaudēs 10 gadu laikā tik ļoti loloto un gaidīto vīra naudu un īpašumus. Tad nu viņa kopā ar savu mīļāko izdomājusi šīs pasaciņas par Viljama nelīdzsvarotajiem psihiem, samaksājusi prāvas naudas summiņas ekspertiem un ārstiem, tādējādi nošaujot divus zaķus ar vienu šāvienu - atbrīvojas no vīra nevēlamas klātbūtnes un iegūst visu naudu un īpašumus savā kontrolē.
Nedaudz tālāk, pretējā pusē sēž jauna sieviete, Alena, vien aptuveni 25 gadus veca. Nokļuvusi šeit pirms mēneša. Viņu šurp atveda policisti. Viņa esot autobusa pieturā sēdējusi nepilnas trīs dienas, līdz kāds pilsētiņas iedzīvotājs piezvanījis policijai, kura savukārt, nespējot no viņas izdabūt nevienu sakarīgu vārdu, nogādāja šeit, pie ārstiem, kuri viņu atzina par garīgi nelīdzsvarotu. Līdz šim par viņas identitāti nekas nav noskaidrots, viņai ir piešķirts šis vārds - Alena - un noteikts viņas aptuvenais vecums. Viņai ļoti patīk sarunas. Esmu ievērojusi, ka reizēm viņa rīko tējas vakarus, un pavada vairākas stundas pie ēdamistabas apaļā galda ar desmitiem tējas tasītēm un sarunām, jāsaka, ka sarunām tikai pašai ar sevi, bet šķiet, ka viņai tas sagādā prieku. Esmu aizvadījusi vairākas pēcpusdienas runājot ar šo sievieti, kura spēj smieties un priecāties kā bērns, kad izsaku kādu piezīmi par viņas matu banti vai čībām ar pušķīšiem.
Un šeit, gaiteņa galā stāvu es, Melisa Ārona, tādā pašā rūtainā pidžamā, kā visi šie, citu dēvētie, slimie, garīgi nelīdzsvarotie, psihie. Man ir vien 21 gads, bet esmu ieslodzīta šeit, šajās baltajās sienās, kopā ar cilvēkiem, kuriem katram ir savs likteņa stāsts. Man šeit nav jāatrodas, es neesmu ne slima, ne psiha, ne agresīvi noskaņota pret apkārtējiem pasauli, taču nevienam tas neinteresē, pat mana ģimene tic tiem, kuri apgalvo pretējo. Tā nu esmu šeit pavadījusi jau trīs mēnešus, un vienīgie mani draugi ir Sāra, Vijams un Alena.