Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 7

Vašingtona, psihiatriskā klīnika "Moonlight"
8. novembris, 20:15

   Krēsla bija pārņēmusi šauro telpu. No ārā esošās laternas blāvs gaismas stars apgaismoja pie loga esošās gultas. Vienā no tām sēdēja kalsna sieviete, šūpojoties no priekšas uz atpakaļu, rokām apķērusi savus ceļgalus, otrā kāds gulēja, galvai virsū uzliekot spilvenu. Gultā man iepretī nebija vairs saskatāms it nekā, tikai dzirdama zema balss, dungojam melodiju un ik pa laikam histēriski iesmejoties. Man palika nedaudz baisi. Vis riņķī atradās trīs biedējošas būtnes, kuru rīcība var būt neprognozējama. Es sēdēju uz gultas malas un blisinājos grīdā. Nezināju, kur likties, ko darīt un kā risināt šo situāciju, kurā esmu nokļuvusi. Mani izglāba kāda negaidīta ierašanās.
- Melisa Ārona. Jums paredzēta vizīte pie psihologa. - kāda sieviete, ienākot istabā, paziņoja.
   Es ātri izlēcu no gultas, uzvilku turpat esošās čības, ļāvu sasiet savas rokas aiz muguras un devos līdzi šajai sievietei. Jutos tik laimīga, izkļūstot no šīs istabas, kurā gaisotne ir tik ļoti saspīlēta.
   Mēs iegājām korpusā, kurā agrāk nekad neesmu bijusi. Šeit viss bija jauns, nesen izremontēts - sienas klāja baltas tapetes, uz grīdas bija tumšas flīzes, katra gaiteņa galā atradās stiklotas durvis, kuras bija iespējams atvērt tikai ar elektronisko kartīti, kas katram ārstam karājās kaklā, iesieta baltā lentē. Pilnīgi cita pasaule šeit pavērās. Mēs izgājām cauri neskaitāmiem gaiteņiem, nokļuvām līdz liftam un uzbraucām stāvu augstāk, tad devāmies taisni uz priekšu, kur gaiteņa pašā galā, pa kreisi no mums, atradās brūnas, koka durvis, ar uzrakstu pie tām - Dr. Elesons -, sieviete, kura mani pavadīja pieklauvēja pie tām, un, saņēmušas atļauju ienākt, mēs devāmies iekšā. Telpai vienu sienu veidoja stikli, pa kuriem pavērās skaists skats uz Vašingtonu. Laternas spoži apgaismojas lielceļus, pa tiem ātri traucās mašīnas, ietves pildīja cilvēku pūļi, kuri steidzās mājās no darba. Tā bija īstā dzīve. Dzīve, kurā tik ļoti alku atgriezties. Manus sapņus pārtrauca vīrieša balss.
- Skaists skats, vai ne? Es brīžiem apsēžos šajā krēslā, un skatos uz šo brīnišķīgo pasauli, kas redzama ārā pa šo logu. Varbūt arī tu vēlies apsēsties, Melisa?
   Tikai tagad pamanīju, ka pie galda sēž vīrietis, baltā ārsta halātā. Viņš bija jauns, labi koptu sejas bārdu, ieveidotiem matiem un dziļu acu skatienu. Nopētījusi viņu, es klusībā apsēdos brūnā ādas krēslā, kas atradās pretī rakstāmgaldam, pie kura viņš pašlaik sēdēja.
- Vispirms iepazīsimies. Mani sauc Marks, turpmāk būšu persona, kura tevi labprāt uzklausīs. Kā zini, tagad, pēc ugunsgrēka, klīnikā norisinās daudz pārmaiņu, šoreiz tas skāris arī tevi. Ceru, es drīkstu tevi uzrunāt uz tu? - viņš jautāja. Es apstiprinoši pamāju ar galvu, nebilstot nevienu vārdu.
- Es par to priecājos, jo man ir svarīgi, lai mūsu starpā veidotos uzticība. - viņš mierīgā tembrā turpināja iesākto, - Redzi, mēs tā nospriedām, konsultējoties ar citiem ārstiem, ka tev iespējams labāk būs nākt vizītēs tieši pie manis. Es tās nesauktu par vizītēm, drīzāk par sarunām. Es gribu, lai zini, ka es tevi vēlos izprast, vēlos saprast tavas sajūtas, un man ir svarīgas tavas domas, tāpēc nebaidies no manis, es tev vēlos tikai palīdzēt. Varbūt vēlies ko padzerties? Varu tev piedāvāt sulu, tēju vai vienkārši ūdeni.
- Ūdeni, lūdzu. - es noteicu. Tiešām vēlējos padzerties. No šīs situācijas mana mute bija izkaltusi sausa. Pasniedzis man ūdeni, Marks apsēdās krēslā, kas atradās man līdzās.
- Sāksim no paša sākuma. Es vēlos, lai tu pastāsti kaut ko par sevi. Par savu dzīvi, ģimeni, ierasto ikdienu. - Marks noteica.
- Man ir 21 gads, esmu studente, lai gan, vairs jau nē. Tagad esmu šeit. - mani vārdi apsīka pie šī teikuma.
- Nomierinies, nepiemini šo iestādi, vēlos, lai pastāsti par savu patieso būtību, nevis dzīvi šeit. - Marks noteica.
- Studēju arhitektūru. Jau no mazotnes es daudz zīmēju. Kamēr citi bērni pagalma spēlēja dažādas spēles, es sēdēju upes krastā un zīmēju pīles vai atrados pļavas vidū, kurā uz lapas iemūžināju ikvienu ziedu sīkākajās detaļās. Dzīvoju kopā ar tēti un pamāti. Man ir pusmāsa, kuru ļoti mīlu. Es pēc viņas tik ļoti ilgojos. Agrāk man bija daudz draugu, bieži devāmies izklaidēties, bieži baudījām laiku pie dabas. Mēs mācējām atpūsties no ikdienas rutīnas. Tagad man vairs nav neviena, ģimene mani nav apciemojusi ne reizi, draugi tā pat, lai gan šeit ir iespējas to izdarīt. Es neesmu viņiem vajadzīga, jo visi mani uzskata par traku. Bet es tāda neesmu, es tiešām pēc tādas izskatos?
Marks noraidoši papurināja ar galvu.
- Tu šeit nokļuvi 26 augustā, vai vari man pastāstīt par to dienu, kuras dēļ tu atrodies šeit? - Marks iejautājās. Es izplūdu asarās, taču centos īsumā izstāstīt par visu notikušo Markam.
- Kopā ar dažiem draugiem atpūtāmies pie kādas paziņas, viņa vecāku vasarnīcā. Skaista vieta. Māju ieskauj mežs, netālu atrodas ezers. Pirts. Viss vajadzīgais labai ballītei. Uz to ieradās ļoti daudz cilvēku. Tur bija daudz alkohola, bija jautri. Tad pēkšņi visi mani draugi kaut kur izklīda, un es paliku viena. Aizgāju uz netāli esošo ezeru un apsēdos uz soliņa. Tur iepazinos ar kādu puisi vārdā Robs. Viņš mani apbūra ar savu acu skatienu, labajām manierēm, izteicieniem. Viņš bija tiešām aizraujošs. Man viņš ļoti iepatikās. Mēs ilgi runājām, viņš vairākas reizes atnesa mums dzērienus. Mēs dzērām, smējāmies un baudījām vakaru. Tas ilga līdz kādam brīdim, jo tālāk es neko neatceros. Atceros, kad pamodos guļot zālē pie ezera. Man blakus atradās Roba līķis. Redzēju kā no viņa galvas pilēja asins jūra. Sāku histēriski bļaut. Atskrēja cilvēki, atbrauca policija, mani stundām ilgi pratināja. Es pavadīju vairākas dienas cietuma kamerā, cenšoties ieskaidrot, ka neko nezinu par to, kas notika tovakar, taču man neviens neticēja. Apgalvoja, ka es esot viņu nositusi ar akmeni, uz tā pat esot mani pirkstu nospiedumi. Bija liecības no cilvēkiem, kas tovakar atradās tur, kuri apgalvoja ka esam ar Robu strīdējušies, es esot bijusi agresīva un dīvaini noskaņota. Tā kā es turpināju runāt savu, mani lika pārbaudīt ārstiem, kuri atzina mani par garīgi slimu, piedēvēja simtiem slimību, un atveda šurp. Bet es nenogalināju Robu un neesmu slima. Vismaz tu man, lūdzu, tici.
- Es tev ticu. - Marks noteica un cieši ieskatījās man acīs.
- Es tev ticu.