Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 10

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight "
12. novembris, 19:34

   Istaba. Pāris gultas. Logs ar restēm. Četras baltas sienas. Tas ir viss, ko šeit redzu. Man pašai šķiet, ka pamazām jūku prātā. Pēc atgriešanās no psihologa, pamanīju, ka rudmate vairs nav mūsu istabā. Laikam ievainojumi bija pārāk smagi, lai atstātu viņu šeit. Noteikti aizveda uz telpām, kur visu laiku apgrozās medicīnas personāls. Tagad istabā bijām palikušas trijatā. Mums atnesa tīru gultas veļu. Tā smaržoja dīvaini. Nedaudz pēc dūmu smakas, kas sajaukusies ar rozēm līdzīgu aromātu. Kamēr tika mainīta sievietes gultasveļa, kura pirms kāda laika bija nežēlīgi uzklupusi nabaga rudmatei, viņa stāvēja sasietām rokām pagriezusies pret mani, un īsu brīdi uzsmaidīja. Es viņā noraudzījos nopietnu sejas izteiksmi. Man nepatika viņas agrākā rīcība. Kad runājām, tiešām šķita, ka ar viņas saprātu viss ir kārtība, viņa brīžiem tik izliekas, taču šis starpgadījums pierādīja pretējo, vai arī viņa bija nedaudz pāršāvusi pār strīpu ar savu izlikšanos par trako. Godīgi sakot, es no viņas baidījos, taču tajā pašā laikā viņā kaut kas tik ļoti piesaistīja. Viņā bija kas maģisks. Tās dzidri kvēlojošās acis. Tās man ko atgādināja. Apgūlos gultā, aizvēru acis un centos ignorēt apkārt notiekošo. Centos no savas galvas izmest domas par haosu klīnikā, par trako manā istabā, vispār visu, kas saistīts ar iestādi, kur atrodos. Ļāvos mieram. Domāju par ģimeni. Par tēti, draugiem, Magdalēnu, vecvecākiem un, protams, mammu. Domāju par brīvību un ārpasauli. Kur es šobrīd atrastos, ja nebūtu nokļuvusi šeit? Domāju, ka tagad jautrā draugu kompānijā sēdētu kādā kafejnīcā un ēstu visu neveselīgo pārtiku, kas vien tur būtu iegādājama. Nē, es labāk šobrīd lēktu ar izpletni ārā no lidmašīnas. Vai arī sēdētu kabrioletā un ar kādu bezgala skaistu puisis apceļotu Eiropu. Nē, labāk visu Zemeslodi. Man sanāca smiekli par sevi. Uzvedos kā mazs bērns, bet tā bija tik laba sajūta.
   No eiforijas mani iztraucēja kādas sievietes balss. Tā apgalvoja, ka pie manis ieradies viesis. VIESIS?  Tagad gan es sapņoju. Visu šo laiku pie manis nebija ieradies pilnīgi neviena dzīva dvēsele. Biju šeit pamesta likteņa varā pilnīgi viena. Un tagad kāds pie manis ieradies? Bet kas? Es ātri izlecu no gultas, atraisīju cieši sažņaugto matu gumiju, ļaujot matiem brīvi nokarāties pār manu muguru, un aizliku rokas aiz muguras. Kad tās bija sasietas, devos līdzi sievietei uz sarunu telpu. Manī bija jūtams satraukums. Ieejot spilgti zilajā telpā uzreiz pamanīju vīrieti, kas sēdēja pie galda. Tumši mati, kuros vietām bija iezīmējušās sirmas šķipsnas, acu apvidū bija neskaitāmas mazas krunciņas, gludi skūta bārda, uz galda atradās viņa rokas, kas nemitīgi uztraukti tika saliktas kopā un atkal noņemtas no galda un ieliktas klēpī. Uz pieres bija pāris sviedru lāses. Ja nebūtu šis dziļais skatiens un dzidri zilā acu krāsa, nemaz nevarētu pateikt, ka tas ir mans tētis. Jā, mans tētis. Viņš izskatījās tik ļoti novecojis. Mani apsēdināja viņam iepretī, taču neatsēja rokas, lai varētu viņam kaut nedaudz pieskarties. Mēs tikai sēdējām un viens otrā raudzījāmies.
- Tomēr atnāci? - es jautāju.
- Atvaino, ka neatnācu agrāk. Man vienkārši bija smagi apzināties, ka mana mazā meitiņa, ka mans saulstariņš, ka... ka ir...
- Ka ir traka? - es centos pabeigt tēva iesākto. - Tev bija smagi apzināties, ka tava meita ir traka, vai ne, tēt? Nu pasaki, pasaki tos vārdus.
Tēvs tikai smagi nopūtās. Ilgu laiku telpā valdīja saspringts klusums.
- Kā iet Magdalēnai? - es iejautājos.
- Māsai iet labi. Ļoti labi mācās, apmeklē deju nodarbības. Nesen bijām uz viņas deju studijas koncertu. Lielisks pasākums.
- Un kā tev pašam? Kā Ešlijai? - es turpināju jautāt.
- Mums viss ir kārtībā. Ešlija dabūja jaunu darbu, tagad daudz strādā un mājās ir retāk. Savukārt es daudz vairāk laiku pavadu mājās. Izremontēju garāžu. Atceries tu tik ļoti vēlējies, lai es to izdaru?
- Es atceros.
- Un kā tev šeit iet? Tev pāri nedara? Izskaties ļoti tieviņa, tevi šeit labi baro?
- Ar mani šeit viss kārtībā, cik nu tas ir iespējams. Baro šeit salīdzinoši labi. Nesūdzos.
Tētis tik mākslīgi pasmaidīja.
- Vispār mūsu mājās notiek vēl kaut kas. Es un Ešlija pieņemsim mūsu mājās viņas pirmās laulības meitu. Rozāliju. Tu tak atceries viņu? 18 gadīgu meiteni zaļām acīm un ogļu melniem matiem. Atceries?
- Tēt, es zinu, kas ir Rozālija. Neizturies pret mani kā pret mazu bērnu.
- Nu jā, nu jā. Hmm... Nu un mēs domājām, ka tā kā tu atrodies šeit, varbūt mēs varam viņu izmitināt tavā istabā? Tu tomēr tā pat tur nedzīvo un esi jau arī pietiekami liela, kad iznāksi no, hmm... klīnikas, apmetīsies kur citur. Ar Ešliju jau izdomājām jauno istabas iekārtojumu. Atceries, tu agrāk tik ļoti gribēji istabu pelēkos un baltos toņos? Mēs jau krāsas nopirkām. Un jā, Ešlija apgalvoja, ka pirms tam man vajadzētu aprunāties ar tevi, tu tomēr, hmm... esi mana meita.
   Es tikai, neizpratni sejā, tajā visā noklausījos. Tagad man bija skaidrs tēta patiesais nākšanas iemesls. Es biju muļķe, domādama, ka viņš domā par mani un uztraucas. Es biju muļķe, domādama, ka viņam interesē kā man iet. Viņš tagad, esot pie manis, uztraucas par kaut kādu istabu. Par Rozāliju. Par krāsām. Tikai ne par mani. Par paša meitu. Es biju naiva, domādama un cerēdama, ka mans tētis, mans varonis, darīs visu, lai mani dabūtu laukā no šejienes. Es biju naiva, domādama, ka viņš ieradies, lai pavēstītu labas ziņas - varu doties viņam līdzi uz mājām. Jutos salauzta. Es piecēlos kājās un devos uz durvju pusi, kur gaidīja tā pati sieviete, kas mani šeit nogādāja.
- Kā tad ir, Melisa? Tu neiebilsti? - tēvs vien noprasīja, redzot, ka dodos prom.
Es pagriezos pret viņu.
- Es nevēlos. Es nevēlos, lai šurp vairs nāc. - es noteicu un devos līdzi sievietei uz izeju.

   Nokļuvusi istabā es apgūlos gultā un raudzījos griestos. Viss bija miglains, jo manas acis bija pilnas asaru. Tās viena pēc otras ritēja pār manu vaigu. Tikai tagad apzinājos, cik agrāk redzētais sapnis bija patiess. Tā ir tiesa, tētis kopā ar ģimeni aiziet no manis, pamet mani vienu un es nespēju viņiem doties līdzi, lai arī cik ļoti to vēlētos. Tikai tagad sapratu, cik patiesībā esmu vientuļa. Tikai tagad sapratu, ka patiesībā esmu palikusi pilnīgi viena. Bez jebkādas palīdzības. Bez jebkāda atbalsta. Bez jebkādas cerības tikt ārā un turpināt ierasto dzīvi. Man bija tik ļoti sāpīgi, ka iebļāvos tik skaļi, ka šķiet to pat varēja sadzirdēt tētis, aizejot. Bet viņam tā pat par to būtu bijis vienalga.