Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 22

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight "
29. novembris, 8:17

   Šis rīts sākās pavisam citādi nekā tas bijis visus šos trīs mēnešus. Jā, jau ceturtdaļa gada pavadīts šajā iestādē. Šorīt jau ap septiņiem man tika atnestas brokastis. Balts biezenis māla bļodiņā. Šķiet, ka mannā putra, varbūt ar kaut kas cits, bet tā struktūra bija dīvaini šķidra, nemaz nerunājot par to, ka manas garšas kārpiņas nespēja noteikt pat to vai tā ir salda, skāba vai vēl kā savādāk. Tas bija briesmīgākais ēdiens, kas šeit baudīts. Nē, baudīs nebūtu īstais vārds. Drīzāk – piespiedu kārtā apēsts.
   Pēc tam veselu pusstundu ap mani darbojās divas medmāsas. Tiku grozīta no vieniem sāniem uz otriem, man pārmainīja drēbes, lai gan jāsaka, ka nekā interesanta – novilka man zilo slimnīcas halātu, un tieši tādu pašu atkal uzvilka virsū. Tad tika pievienota sistēma, pēc īsa brīža atkal atvienota. Izskatītas acis, plakstiņus pabīdot uz augšu, un tad uz neilgu brīdi atkal mani atstāja vienu. Uz jautājumiem par manu veselības stāvokli man nekas netika atbildēts. Runāju kā pret mūra sienu.
   Tad jau pulkstenis bija pāri astoņiem, kad pie manis ieradās jauna sieviete baltā halātiņā. Viņa bija ļoti tieviņa, maza auguma, zirgastē sažņaugtiem krāsoti blondiem matiem. No viņas smaida nopratu, ka iespējams viņa spēs sniegt kādas atbildes uz maniem jautājumiem. Viņa izskatījās jauka.
- Sveika, esmu Gabriela Morica, bet vari mani droši saukt par Gabiju. Esmu fizioterapeite un šodien mums vajadzētu mēģināt piecelties kājās. – viņa, vēl jo projām smaidot, noteica.
- Dakter, pirms mēs sākam, vai drīkstu ko jautāt? – es, izmantojot izdevību, iestarpināju.
- Protams. – viņa, kaut ko darbojoties ap gultas margām, noteica.
- Kāds ir mans veselības stāvoklis? Neviens man nevēlas sniegt atbildes uz šo jautājumu.
- Ar tevi viss būs labi. Tev tika veikta smaga operācija, taču tagad stāvoklis strauji uzlabojas. Cik iepazinos ar dokumentiem par tavu veselības stāvokli, arī brūce dzīstot labi. Tagad mums tikai jāsakopo visi spēki un jāpieceļas no gultas, lai atkal varētu pierast pie kustībām un atgriezties ierastajā ikdienā.
   Pasakot šos vārdus, viņa, satvērusi mani aiz padusēm, strauji pieslēja sēdus. Es paspēju vien klusi ievaidēties, vēl jo projām krūšu apvidū bija spiedoša sajūta. Spēju vien nobrīnīties, cik šai pēc izskata trauslajai un mazajai sievietei patiesībā ir spēks, jo drīz vien, nobīdot manas kājas gar gultas malu, biju piecelta stāvus.  Pirmajā mirklī šķita, ka viss griežas, baltie, cakainie aizkari saplūst ar sienu toni un grīda atrodas vien pāris centimetru attālumā no mana degungala, taču pēc pāris minūtēm jau pieradu pie šīs sajūtas. Melošu, ja teikšu, ka jutos labi, taču es biju priecīga, ka pēc ilgās gulēšanas varu beidzot piecelties stāvus.
   Soļus gan bija grūti paspert. Iekams gatavojos atraut pēdu no zemes, krūtīs iedūra kā ar naža asmeni. Gabija tik atkārtoja, lai nepadodos, lai turpinu, un, turot mani pie abām rokām, mudināja kāju pacelt vēlreiz. Attālums, kas man bija jānoiet, nebija liels. Vien pāris soļi līdz gultas galam, kur izrādās, pirmīt pie margām Gabija bija piesējusi pagarus virves gabalus.
- Un tagad bez manas palīdzības centies pacilāt savas kājas. – viņa noteica.
   Es, iekrampējusi rokas virves galos un nedaudz atliekusies atpakaļ, centos atraut kājas no zemes. Sākotnēji tas neizdevās viegli, bet jau pie padsmitā pacēluma es vairs nesajutu tik lielu apgrūtinājumu to darot. Bet nogurums bija jūtams. Mana seja bija sviedru ieskauta. Jutu kā lāsītes aizslīd arī aiz mana halātā. Domājot, ka nu jau pietiks un varēšu doties atpakaļ uz gultu, Gabija mani satvēra aiz kreisās rokas un teica:
- Un tagad iziesim nedaudz gaitenī.
Jutu kā sasvīdušie mati pieglaudušies manai pierei. Mani pārņēma nelielas bailes par to, ko varētu redzēt, izejot no istabiņas, taču tajā pašā laikā šī sajūta mani vilināja iziet un apskatīties. Tikai nekad nevarēju iedomāties, ka šāds gājiens man prasīs tik daudz pūļu. Atverot durvis un sperot pirmos soļus ārpus tām, es ieraudzīju gaišu gaiteni, līdzīgu tiem, kas agrāk šeit redzēti. Tikai šoreiz tas bija piepildīts ar dažādiem aparātiem, stumjamajām gultām, milzīgu galdu gaiteņa vidū, apkrautu neskaitāmu papīru. Pirmais ko iedomājos – slimnīca. Tas patiesi atgādināja slimnīcu. Ne vairs psihiatrisko klīniku, bet gan slimnīcu, kurā ārstējas pacienti ar visvisādām kaitēm. Īsu brīdi man prātā pavīdēja doma, ka varbūt vairs nemaz neesmu klīnikā, bet tad manā priekšā parādījās tas pats pusmūža vīrietis, blondiem matiem un iesirmu bārdu – dakteris Lemons. Viņš ko iečukstēja Gabijai ausī un iegāja manā istabā. Gabija, mani paņēmusi pie rokas, virzīja tieši pa viņa pēdām. Šī situācija mani izrāva no sapņiem par to, ka es varētu būt kur citur. Es vēl jo projām atrados psihiatriskās slimnīcas mokošo sienu ieskauta un sekoju tajam glumajam vīrietim, pie kura reiz aizvadīju nepatīkamu vizīti.