Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 49

Vašingtona, mednieku namiņš dziļi mežā
17. decembris, 23:48

   Es uzrausos augšā no ļauna sapņa. Gluži kā īstenībā es biju redzējusi mammu tikpat baltā ārstu halātiņā kā klīnikas darbiniekiem. Taču tas nenorisinājās psihiatriskajā klīnikā. Mēs bijām telpā, kurā sienas bija baltas kā krīts, taču uz tām bija neskaitāmi, asiņaini plaukstu nospiedumi. Telpas vidū atradās milzīgs operāciju krēsls, kuru apgaismoja viena vienīga spuldze, kura karājās tievā vadā tieši virs krēsla. Uz tā gulēja kāda sieviete un nemitīgi atkārtoja – Nevajag. Nenogaliniet manu bērnu. Bet mamma tajā neklausījās. Vien paņēma milzīgu skalpeli, uzšķērda sievietes vēderu un izņēma no viņas miesām mazu mazītiņu zīdainīti.  Nosmējās un pasniedza to Lemonam. Nododams bērnu kādas medmāsas uzraudzībā, Lemons piegāja pie mammas un iečukstēja viņai ausī – tu tikko izdarīji milzīgu kļūdu, nogalinot to bērnu. Tālākais bija vēl šausmīgāks. Viņš izvilka no kabatas šļirci un iedūra to tieši mammas kājā. Viņas acis pēkšņi pārvērtās. Tās kļuva melnas kā ogle, sejā parādījās ļauns smaids un viņa pilnā balsī sāka bļaut – es esmu traka. Es esmu traka!
   Kad atmodos no šī murga, manu seju klāja sviedru lāsītes, mati bija pielipuši sejas ādai un galva nedaudz dunēja. Pagriezu galvu sānis un sapratu, ka Marka nav līdzās. Uz gultas malas gulēja niecīga zīmīti, uz kuras bija uzrakstīti vien četri vārdi – Aizbraucu pie tavas vecmāmiņas. Marks. Piecēlos no gultas un piegāju pie loga. Pavirzījusi aizkarus sānis, redzēju kā melnā tumsa ir pārņēmusi visu. Spožs mēness apspīdēja ezeru. Tagad mežs, kurš ieskāva mednieku namiņu, izskatījās patiesi biedējošs. Nedaudz noskurinājos un aizbīdīju aizkarus atpakaļ, nosedzot skatu uz biedējošo mežu.
   Mute bija izkaltus, tāpēc nolēmu aiziet uz virtuvi padzerties. Māja šķita tik klusa, ka varētu dzirdēt adatu nokrītam. Laikam Megana ar Brendonu jau devušies pie miera. Liels bija mans pārsteigums, kad pa virtuves logu redzēju, ka pie mājas nestāv Brendona mašīna. Pārmeklējusi māju, secināju, ka šeit esmu viena. Nedz Brendons, nedz Megana vēl nebija atgriezušies no veikala, uz kuru Marks viņus bija aizsūtījis pēc pārtikas. Savādi. Kur viņi tik ilgi aizkavējušies?
   Sajūta, kad laukā valda biedējoša tumsa, un esi viens, bija neomulīga. Es sēdēju uz dīvāna pirmajā stāvā, kājas cieši pievilkusi sev klāt, un dzēru nesen uzvārīto melno tēju. Negribīgi jāatzīst, ka man patiesi visu šo laiku bija paniskas bailes palikt vienai. Un tagad es esmu. Esmu viena mājā, kuru ieskauj milzīgs mežs, kurš sevī slēpj simtiem noslēpumu. Man pat nav telefona, kuru varētu izmantot, ja kaut kas notiktu. Bet nekas nenotiks. Kas gan var atgadīties? Es atrodos vietā, kuras tuvākā apkārtnē neatrodas nevienas pašas apdzīvotas vietas. Esmu pārliecināta, ka tikai retais zina par šī mednieku namiņa esamību.
   Pēkšņi manu labo priekšnojautu par to, ka esmu drošībā, pārtrauca skaļš klauvējiens pie durvīm. Pirms tam nebiju dzirdējusi piebraucam  mašīnu, tāpēc biju pārliecināta, ka tas  nav nedz Marks, nedz Brendons ar Meganu. Bet kas tad? Šausmās iepletu acis. Nē, tie nevar būt kāds no psihiatriskās klīnikas. Tas nav iespējams. Es negribu tur  atgriezties. Klauvējieni kļuva uzstājīgāki un spēcīgāki. Es momentā metos uz istabas durvju pusi un izslēdzu gaismu. Nolēmu izlikties, ka mājā neviena nav, lai gan iespēja, ka klauvētājs nav redzējis gaismu logā, bija niecīga.
- Ei, atveriet durvis. Es zinu, ka tur kāds ir, – no āra sauca uzstājīga sievietes balss, – man ļoti nepieciešama jūsu palīdzība. Lūdzu atveriet! – sieviete turpināja saukt.
   Tagad jutos patiesi apmulsusi. Ko darīt? Turpināt izlikties, ka mājā neviena nav? Bet, ja nu tiešām šai sievietei ir nepieciešama palīdzība? Tad man ir jāpalīdz. Bet, ja nu tas ir kārtējais slazds, kurš man var beigties letāli? Biju nokļuvusi neapskaužamā situācijā.
- Ko jūs vēlaties? – es, piegājusi pie durvīm, taču neuzdrošinājusies tās atvērt, vaicāju.
- Esmu apmaldījusies un ievainota. Aizbēgu no mājām un jau stundām ilgi klīstu pa šo mežu, nevarot atrast izeju no tā. Lūdzu, palīdziet man! Es neko sliktu nevēlos darīt jums. – balss, nedaudz klusāk, lūdzoši teica.
   Tad noskanēja slēdzenes čīkstoņa un durvis atvērās. Kaut kas man bija licis to darīt. Varbūt zemapziņā sapratu, ka šī maigā būtne man neko nevēlas nodarīt. Liels bija mans pārsteigums, kad, atvērusi durvis, manā priekšā nestāvēja pēc uzbūves smalka sieviete, kā balss īpašnieces vizuālo veidolu biju uzzīmējusi savā vīzijā, bet gan jauna meitene, gados daudz nenobriedušāka par mani. Viņai nevarēja būt vairāk par 16 gadiem.
   Es palūkojos ārā, izskatījās, ka briesmas nedraud. Ātri ievilku meiteni iekšā pa durvīm un atkal jau aizslēdzu tās, atslēgu pagriežot divas reizes. Nu es atkal jutos droši un varēju beidzot pievērsties meitenei. Viņa patiesi bija ievainota. Meitene bija piespiedusi savu roku pie labās kājas apakšstilba, un varēja redzēt, ka no tā aumaļām plūst asinis.
- Kas noticis? Ko tu šeit dari tik vēlu? – es, uzlūkojusi meiteni, vaicāju.
- Jau teicu, ka aizbēgu no mājām. Ieskrēju mežā un apmaldījos. Klīstu jau vairākas stundas netiekot ārā.
- Nu to jau es dzirdēju, bet kas noticis ar tavu kāju? – es, nevarot sagaidīt paskaidrojumu, nepacietīgi iejaucos viņas stāstītajā.
- Ejot pa mežu, kāju pēkšņi kaut kas cieši sakampa. Biju iekāpusi kāda mednieka noliktā slazdā priekš meža dzīvniekiem. Šķita jau, ka nekad netikšu no tā ārā, kāja jau bija nežēlīgi sapampusi ievainojuma vietā, kad beidzot man izdevās atmūķēt to velnu vaļā. Noderēja neskaitāmās stundas, ko biju pavadījusi vectēva garāžā, mūķējot mašīnas.
   Šī, pēc skata trauslā meitenīte, prata mūķēt mašīnas? To neteicu skaļi, vien nobrīnījos, un, ļaujot meiteni pieturēties pie manis, kopīgiem spēkiem devāmies uz virtuvi.
   Man agrāk bija palicis slikti ik reizi, kad ieraudzīju asinis, taču psihiatriskā klīnika mani bija norūdījusi. Esmu sapratusi, ka, lai izdzīvotu, ir jāiet cauri ellei, tāpēc baidīšanās no asinīm ne pie kā laba nevar novest. Biju pārliecināta, ka virtuvē kaut kur jābūt ir aptieciņai. Pārmeklējusi visus skapīšus, jau grasījos bezcerīgi nolaist rokas, kad vienā no augstākajiem plauktiem atradu palielu metāla kastīti. Atverot to, gaisā uzvirmoja nepatīkams dažādu zāļu sajaukuma aromāts. Tā ir īstā. Ar šķērēm nogriezu meitenes bikšu apakšu, lai tā nekairinātu brūci, skaroties klāt. Dezinficēju brūci ar kastītē atrastu šķīdumu, pie reizes nedaudz notīrot arī pašu brūci. Meitene vien, krēslā iekrampējusies, sāpēs klusītiņām izbļāva savus pārdzīvojumus, taču turējās godam. Skats, kāds pavērās uz viņas labās kājas apakšstilba, bija patiesi šausminošs. Brūce bija teju manas saujas lieluma un šķita dziļa. Man bija skaidrs, ka šeit nepieciešama ir šūšana, taču man nebija nedz vajadzīgais aprīkojums, nedz prasmes, tāpēc to vienkārši aptinu ar marli un nolēmu gaidīt līdz atbrauks Marks un pateiks, ko tālāk ar meiteni darīt. Tik daudz, cik bija manos spēkos, es izdarīju.
   Vēlāk, kad pulkstenis nosita jau trīs naktī, mēs abas sēdējām istabā uz dīvāna un sildījāmies pie manis nesen, ar grūtībām iekurtā kamīna. Tagad man bija iespēja viņu ciešāk aplūkot. Meitenei bija gaiši, pusgari mati, tieva miesas būve, izteikti zilas acis, garas, tumšas skropstas, nedaudz uz iekšu iekrituši vaigi, maza bedrīte zodā un labo vagu klāja liela rēta.
- Kas tā tev tā par rētu? – es, nezinādama kā, lai pārtrauc nelāgo klusumu, iejautājos.
- Nezinu. Tā man ir jau no bērnības. Neatceros, kā tā nokļuva uz manu vaigu, bet burtiski nevaru ciest to. Izceļas katrā bildē. Vecāki teica, ka, maza būdama, esmu novēlusies no ričuka un tieši ar vaigu uztrāpījusi uz zemē guloša stikla gabala. Nezinu, varbūt tā ar bija, bet es kaut kā tam neticu.
- Un kāpēc tu aizbēgi no mājām? – es, izmantodama viņas runātīgumu, ievaicājos.
- Aij, kaut kā vairs nevarēju izturēt večus. Visu laiku man par ko pārmet. Tad neesmu drēbes tur kur vajag nolikusi, tad atzīmes skolā par sliktu, tad traucēju viņiem teļuku skatīties. Visu laiku licies, ka īsti viņiem nemaz neesmu vajadzīga. Šķiet, ka viņi nemaz mani nemīl.
- Tam nu gan es negribu ticēt. - es iespraucos. – Varbūt viņi nemāk vienkārši izrādīt mīlestību pret tevi. Iespējams tās rūpes par tavām atzīmēm un kārtību istabā arī parāda to mīlestību pret tevi. Starp citu, es esmu Melisa.
- Es esmu Bleisa. – meitene noteica.
   Jau grasījos viņai uzdot vēl pāris jautājumus, kad izdzirdēju mašīnu piebraucam pie mednieku namiņa. Metos pie loga, lai paskatītos, kas atbraucis, un priecīga ieraudzīju, ka tas ir Marks. Ar vieglu satraukumu gaidīju viņu ienākam pa ārdurvīm. Kā vislabāk viņam paskaidrot šovakar notikušo? Kā pateikt to, ka esmu atvērusi durvis svešiniekam, lai gan tas man stigti tika aizliegts? Kā lai izskaidrot meitenes esamību šeit? Man bija maz laika izdomāt atbildes uz visiem šiem jautājumiem, jo ārdurvis jau ar vieglu čīkstoņu vērās vaļā.