Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 13

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight"
13. novembris, 12:15

   Bija pienācis pusdienu laiks. Saules stari spoži spīdēja iekšā pa restotajiem logiem, metot uz sienām restu atstātās ēnas. Centos sevi nodarbināt, lasot ārstu atnestās un uz nakts skapīša kaudzē sakrautās grāmatas. Līdz šim tās nebija piesaistījušas manu uzmanību, bet tagad, kad vien nespēju sagaidīt nakti, kurā, iespējams, uzzināšu kaut ko jaunu par šī rīta notikumiem, tās bija vienīgais glābiņš laika kavēšanai. Pašlaik lasīju par kādu pārdabisku būtni, kas ar acu skatienu vien spēja otru sasaldēt, kamēr istabā bija ienākusi apaļīgas uzbūves, maza auguma sieviete baltā ārstu halātā, un aicināja mani un otru istabas iemītnieci, tumšmati ar kalsno augumu, pusdienās. Izstaigājot vairums gaiteņu, beidzot bijām nonākušas ēdamzālē. Ikreiz, kad šeit nonācām, centos ar acu skatienu uzmeklēt savus draugus Viljamu un Sāru. Viljams allaž sēdēja pie kreisā pusē novietotā galda, brangas uzbūves vīriešu ieskauts, taču Sāru nespēju ieraudzīt kopš dienas, kad izcēlās ugunsgrēks. Tas mani darīja bažīgu. Varbūt kaut kas noticis? Jau kārtējo reizi uztraukta par radušos situāciju, es apsēdos pie galda. Šodien pavāri bija īpaši pacentušies. Zupai sekoja cepti kartupeļi ar dažādām piedevām, un visbeidzot arī glauni bļodiņās sakrauti saldie ēdieni. Taču es tikai nedaudz pagaršoju zupu, man šodien nebija nekādas ēstgribas, jo visu laiku pa prātu jaucas šī rīta notikumi. Nemierīgu mani darīja fakts, ka nespēju šeit justies droša, kamēr nezinu, kas īsti notiek klīnikā.
   Pēc pusdienām, kā jau ierasts, mums bija paredzēta atpūta pagalmā. Šoreiz biju stingri nobriedusi satikt Viljamu un ar viņu parunāt par to, kur īsti palikusi Sāra. Esmu pārliecināta, ka viņš to zina. Jau vairākas dienas cenšos ar viņu​ sazināties, bet pastaigu laikā viņš regulāri spēlē futbolu ar citiem klīnikas iemītniekiem, vai arī uzturas vīriešu ielenkumā. Tāda sajūta, it kā viņš no manis speciāli izvairītos. Vai tam ir kāds pamats? Šodien, tikko nonākot pagalmā, es centos uzmeklēt Viljamu. Jau atkal pamanīju viņu sēžam uz soliņu un sarunājamies ar pieciem citiem vīriešiem. Bezbailīgi devos turp, un nevilcinoties pasaucu viņu malā parunāties. No vīriešu pūļa jau sadzirdēju izsvilpienus un pretīgas piezīmes, taču centos to ignorēt.

- Tu speciāli no manis izvairies? - es uzsāku sarunu.

- Nē, kāpēc tā domā? Es vienkārši sarunājos ar citiem večiem, tu tak zini, cik tas ierobežoti šeit ir iespējams, īpaši dzīvojot vienam pašam istabiņā. - Viljams atbildēja.

- Tu esi redzējis Sāru? - es jautāju.

Viljams klusēja un skatījās tālumā.

- Es tev jautāju, vai tu esi redzējis Sāru? - es jau uzstājīgāk jautāju.

- Nē, neesmu. - Viljams asi nobēra un jau taisījās doties prom. Es viņu saķēru aiz rokas, šķiet, nagiem stipri ieķeroties viņa miesā.

- Pagaidi, - es teicu - Kaut kas noticis?

- Redzi, nezinu kā lai tev to pasaka... Sāra nomira ugunsgrēka laikā. Nosmaka dūmos. - Viljams noteica.

Manu ķermeni pārņēma vieglas trīsas, un acīs sariesās asaras.

- Bet kā? Viņa tak dzīvoja kopā ar citām sievietēm. Viņa nebija pamesta novārtā, bija taču kāds, kas viņu izglābj. Tā nevar būt taisnība. - es izmisušā balsī noteicu.

- Melisa, viņa bija veca sieviete, viņas organisms nespēja izturēt to, ko spējam paciest mēs. Vienkārši viņa nespēja sagaidīt savu kārtu, kad tiks evakuēta. Viņa bija par vāju. Tas ir sasodīti sāpīgi, bet dzīve ir skarba. - Viljams noteica.

   Nevēlējos dzirdēt vairs nevienu Viljama izteikto vārdu, tie likās tik neiejūtīgi. Paspēru dažus soļus sānis un apsēdos uz tur esošā soliņa. Mani pārņēma emociju gūzma.       Atcerējos šo dzīvespriecīgo večiņu, mūždien smaidīgo un optimistiski noskaņoto. Viņa ne reizi nesūdzējās par savu dzīvi. To viņas milzīgo mīlestību pret dzīvniekiem. Viņa nebija pelnījusi nodzīvot savus pēdējos gadus ieslodzīta šeit, kur nu vēl nomirt šādā veidā. Viņai šeit vispār nebija jāatrodas, jo viņa bija pilnīgi vesela, kā lieka daļa šeit vēl esošo cilvēku. Vai tiešām tāds ir šeit esošo ārstu mērķis - novest cilvēkus tik tālu, kamēr viņi vairs nesaprot, kas ir patiesais dzīves mērķis? Sārai šo cerību par reiz tikšanu brīvībā nespēja atņemt nekas. Viņa pret visiem bija tik jauka un iejūtīga. Viņa man bija viens no tuvākajiem cilvēkiem šeit. Viņa bija mans atbalsts. Bet viņas vairs nav. Un pie vainas ir šis ugunsgrēks un sieviete, kas reiz piešķīla uguni, lai tas arī notiktu. Manī pēkšņi uzjundīja dusmas un neizmērāms niknums.

   Dusmas nebija mitējušās arī atgriežoties istabā. Tieši pretēji - tās tikai auga, ieraugot šo sievieti. Es piegāju pie gultā gulošās sieviete, kura nevarīga bija piesieta pie tās un sāku uz to izgāzt savas dusmas. Es viņu kratīju un nemitīgi kliedzu - TU ESI VAINĪGA PIE VIŅAS NĀVES. Es tikai aizvien agresīvāk viņu kratīju. Pār maniem vaigiem plūda asaru straumes. Es vairs nekontrolēju savu rīcību un darbību. Sajutos tā it kā mani vadītu kāds ļaunais spēks. Pēkšņi viss norima, jo manas rokas kāds sakampa. Tiku atrauta no šīs sievietes un noguldīta savā gultā. Visa šī aina man šķita kā palēlinātā filmā. Viens no ārstiem mani turēja, jo es agresīvi spārdījos un centos izlauzties no viņa skavām, tikmēr otrs ārsts šļircē gatavoja kādu medikamentu devu. Tā tika man injicēta. Mani ietērpa klīnikas baltajā kreklā, manas rokas tika sasietas un stingri piesaitētas pie gultas malas.      Drīz vien man aptrūkās spēka pretoties. Es vienkārši gulēju piesaitēta pie gultas un raudāju. Pēc kāda laika, kad manu ķermeni bija pārņēmis dīvains miers, un asaras kā nebijušas bija pārstājušas tecēt, uzmetu skatienu sievietei, kuru pirms kāda laika tik izmisīgi biju vainojusi draudzenes nāvē. Viņa gulēja tik pat mierīgi kā tad, kad biju viņai uzbrukusi. Ne acu nepamirkšinot.