Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 59

Vašingtona, iela nr. divdesmit, Meganas māja
19. decembris, 20:19

   Gaiss Meganas dzīvoklī smaržoja pēc tikko vārītas kafijas. Mēmo klusumu bija nomainījis ziņu diktors, kurš pa televizoru vēstīja nesenākos jaunumus. Pēkšņais putenis strauji palielinājis sezonas preču pieprasījumu, tāpēc nu visi steidz iepirkt sniega lāpstas, siltus cimdus un cepures, jo sniegs esot mitējies vien uz īsu brīdi, naktī jau atkal gaidāma vētra, šoreiz pat vēl iespaidīgāka kā līdz šim. Ik pa laikam iekurkstējās dīvāns viesistabā, uz kura ērti iekārtojies zvilnēja Brendons, rokās turot zaļu porcelāna tasīti, to ik pa laikam cenzdamies atstutēt pret vēderu. Megana virtuvē dungoja kādu meldiņu, sparīgi sitot līdzi ritumu ar kāju un pie reizes slaukot tikko nomazgātos šķīvjus. Varētu šķist, ka šajā dzīvoklī tiek aizvadīts pavisam parasts vakars, taču nebūt ne. Šo visu ģimenisko idilli izjauca kāds stāvs, kurš drūmi lūkojās uz savu atspulgu koridora milzīgajā spogulī, kura rāmis bija rotāts vijīgiem, krēmkrāsas ornamentiem. Šai būtnei apģērbu akcentēja melnā krāsa, mati bija saglausti ciešā zirgastē, rokas krampjaini sažņaugtas dūrē, un seju rotāja dusmas, kuras ik pa laikam mijās ar bailēm. Tā biju es, kura pašlaik blenza savā veidolā, kā svešā būtnē. Sev neizdibināmā un līdz galam nesaprotamā. Kas es īsti esmu, un kāds ir mans mērķis šajā pasaulē?
   Es gatavojos doties uz slimnīcu, un uzmeklēt morgu, kurā patlaban vajadzētu atrasties maniem vecvecākiem. Gribu viņus redzēt. Vēl pēdējo reizi. Tikai jāsagaida tumsas iestāšanās. Nedrīkstu riskēt, uz slimnīcu dodoties agrāk. Plāns, kā iekļūt morgā nemanāmai, man vēl nav, taču, lai nomierinātu Meganu un Brendonu, paziņoju, ka esmu pārdomājusi vismazāko sīkumu, un ar mani viss būs kārtībā. Nevaru pieļaut to, ka viņi man sekotu. Tas radītu vēl lielākas aizdomas apkārtējiem. Meganas skapī atrastajā ādas mugursomā ieliku vien līmlenti, gāzes baloniņu un saliekamo nazi, katram gadījumam, bet klusībā cerēju, ka man no tā neko nevajadzēs izmantot. Gribu to lietu nodarīt klusu.
   Pulkstenis vēstīja, ka tuvojas jau desmit. Palūkojusies ārā redzēju, ka pilsēta ir iemirdzējusies laternu spožajos staros. Tā izskatījās tik skaista, tajā pašā laikā tik noslēpumaina un bīstama. Man bija laiks doties. Ar vieglu čīkstoņu atvēru viesistabas durvis un palūkojos iekšā. Nu jau ziņu diktoru bija nomainījusi Brendona nebeidzamā krākšana. Viņš gulēja tai pašā dīvānā, uz krūtīm atspiedis tukšo porcelāna tasīti, būdams dziļi ieslīdzis miegā. Blakus viņam gulēja Megana, galvu cieši piespiedusi Brendona spēcīgajam plecam. Viņi kopā izskatās tik laimīgi. No skapja augšas ar grūtībām nodabūju tur rūpīgi salocītu baltu tamborētu segu un uzklāju to viņiem. Vēlreiz palūkojos uz abiem un, klusi aizvērusi aiz sevis durvis, izgāju no dzīvokļa. Manās rokās žvadzēja Brendona mašīnas atslēgas. Nemanot biju tās paņēmusi no viesistabas galda. Būs drošāk, ja šajā vakara stundā braukšu ar auto.
   Vienmēr esmu bijusi laba autovadītāja, taču jāatzīst, ka šo mēnešu laikā manas iemaņas ir krietni pasliktinājušās. Vairākas reizes uz ceļa radīju bīstamas situācijas, kas man lika sevi šaustīt par sākotnējo ideju uz slimnīcu doties ar auto. Lūdzu visus augstākos spēkus, lai mani neaptur policija, jo dokumentu man nav, tie vēl jo projām atrodas manās mājās, taču tie mani it nemaz neglābtu, svarīgākais ir nenodot sevi un nepieļaut iespēju atkal atgriezties atpakaļ psihiatriskajā klīnikā.
   Veiksmīgi nokļuvusi līdz slimnīcas auto stāvietai, es ietinos lakatā un izkāpu no mašīnas, sev nosolījusies mājās doties kājām. Atspiedusies pret auto, es prātoju par turpmāko plānu. Izlikties par citu personu, sakot, ka esmu ieradusies atpazīt kādus bojā gājušos? Nē, stulba ideja. Varu derēt, ka apmeklēšanas laiks jau sen ir beidzies un mani iztriektu ārā kā tādu suni. Un es aizmirsu par to savu fotogrāfiju, kura tagad gozējas katrā pilsētas stūrī. Nedrīkstu nevienam rādīties. Ko tad lai iesāku? Kā lai vispār uzzinu, kur lai meklē morgu? Nekad tādu neesmu apmeklējusi. Šermuļi pārņem iedomājoties vien. Sapratusi, ka nekur tālu neesmu tikusi, domājot par rīcības plānu, nolēmu doties iekšā un izpētīt situāciju no cita skatu punkta.
   Atradu brūnas koka durvis, uz kurām bija uzraksts – Ieeja tikai personālam. Paraustīju tā nobružāto metāla rokturi un secināju, ka tās ir aizslēgtas. Sašutusi ar dūri iesitu pret slimnīcas betona sienu, uzreiz to nožēlojot. Drīz vien jau turpināju meklēt iespēju nemanāmai iekļūt slimnīcā. Neviens jau man neaizliedza drošu soli iesoļot pa galvenajām durvīm, taču tad pati ar savām kājām neizietu no slimnīcas teritorijas, jo būtu jau ceļā uz psihiatrisko klīniku. Tieši tāpēc es meklēju drošāko veidu, kā iekļūt iekšienē. Un drīz vien to arī atradu. Vaļā atstāts logs. Tieši tas, kas man vajadzīgs. Ar vieglu čīkstoņu atvēru puspavērto logu un ielūkojos iekšā. Telpā bija iedegta gaisma, ar skaļu dūkoņu griezās veļas mašīnas un ne miņas no kādas dzīvas dvēseles. Ielīdu pa logu un nedaudz to pievēru, cenšoties neizdvest ne skaņas. Pārkāpu pāri uz grīdas noliktai drēbju kaudzei, kura sastāvēja galvenokārt tikai no zilas krāsas apģērbu gabaliem. Slimnīcas klasika.
   Izgājusi pa veļas istabas durvīm, nokļuvu garā, baltām sienām klātā, gaitenī. Tas iedvesa manī manāmu nepatiku, jo nepārprotami atgādināja psihiatrisko klīniku. Šķita, ka visas sienas piesūkušās ar medikamentu īpatnējo aromātu, jo tas nepameta mani visu atlikušo laiku, kuru pavadīju slimnīcā. Lēnu soli bīdījos uz priekšu pa neomulīgo eju, ik pa laikam atskatoties, pārliecinoties, ka man neviens neseko. Šajā vakara stundā, par laimi, neviena tur nebija. Tikai dažas medmāsas ik pa laikam izgāja no kādas pacientu istabiņas, taču katru reizi man izdevās veiksmīgi paslēpties. Vienu reizi pat nācās aizlīst aiz tur atstātiem apkopēju ratiņiem. Beigu beigās nonācu līdz papīriem apkrauta rakstāmgalda gaiteņa vidū. Tur neviena nebija, tikai ik pa laikam iezvanījās telefons, kuru tā arī neviens nesteidzās pacelt.
   Kādu brīdi nogaidīju, stāvot aiz paaugsta puķu poda, kurā auga lapas atgādināja milzīga putna spalvas. Redzot, ka labu laiku jau neviens nav steidzies atpakaļ uz savu mīksto krēslu pie rakstāmgalda, nolēmu izpētīt uz tā esošos papīrus. Piegājusi tuvāk, redzēju, ka aiz galda atrodas milzīga plauktu shēma, piekrauta ar neskaitāmām mapēm. Reanimācijas nodaļa, dzemdību, bērnu, traumu un citu nodaļu nosaukumi bija uzrakstīti uz mapju malām. Mani piesaistīja tikai viena. Tā, uz kuras bija uzraksts – morgs. Palūkojos apkārt, un secinot, ka vēl jo projām esmu viena, paķēru mapīti un ielūkojos tajā. Tur bija neskaitāmi daudz lapu, kas bija izprintētas no elektroniskās datu bāzes, ar tūkstošiem dažādu vārdu un uzvārdu. Šķīru lapu pēc lapas, kad nonācu pie šī gada decembra mēneša mirušajiem. Uzmeklēju 18. decembri, kad bija miruši mani vecvecāki. Vairākas reizes ar pirkstu pārbraucu pāri tajā dienā mirušo vārdiem, bet viņus neatradu. Iedomājos, ka varbūt viņi reģistrē cilvēkus nedaudz vēlāk. Taču arī šodienas datumā viņi nebija atrodami. Velns, ko tas nozīmē? Vēlreiz bezcerīgi pārcilājusi vārdus un uzvārdus, aizvēru mapi, bet nesteidzos to novietot atpakaļ koka plauktā. Turot labo roku uz aizvērtās mapes vāka, es lūkojos tālumā, prātodama, kas īsti notiek. Kāpēc manu vecvecāku vārdi nav atrodami mirušo datu bāzē?
   Pēkšņi kāds mani nogrūda zemē, ar roku aizspieda muti un neļāva piecelties. Es tupēju uz ceļiem zem rakstāmgalda un mana elpa aiz uztraukuma bija saraustīta, pat nedaudz šņācoša. Šī fakta dēļ cilvēks, kurš šobrīd tik izmisīgi mani centās noturēt pie zemes, savu roku piespieda vēl ciešāk manai mutei. Kļuva grūti elpot. Nedaudz reiba galva. Kļuva nelabi. Īsti nezinu, vai tas bija dēļ tā, ka bija traucēta elpošana, vai tāpēc, ka biju bezgala satraukta par notiekošo. Pēkšņi roka atslāba un atlaida manu muti vaļā. Es momentā pagriezu galvu atpakaļ. Tas, ko ieraudzīju, mani patiesi pārsteidza. Aiz muguras atradās Marks.
- Atvaino, nebija laika paskaidrot. Dežūrārsts gandrīz iztraucēja tavus slepenos izmeklēšanas plānus.
- Ko tu šeit dari? – es vien dusmās izspļāvu.
- Pieskatu tevi. Megana pateica, ka grasies nākt šurp. – Marks vien izdvesa, tik mierīgā tonī, ka, šķiet, mierīgāk tas nebūtu iespējams.
- Man nav vajadzīga aukle. – es nosodoši noteicu, pagriezusi galvu tā, lai Marks nespētu ieskatīties man acīs.
- Tiešām? Tikko izskatījās savādāk.
   Izlikos nedzirdam šo frāzi, jo negribēju atzīt, ka viņam šoreiz patiesi bija taisnība. Nebūtu Marka, mani būtu pieķēris dežūrārsts, un tad, kas zina, iespējams jau būtu nodota psihiatriskās klīnikas darbinieku rokās. Palūkojos pa galda malu gaiteņa abos virzienos. Tur neviena nebija.
- Mums jātiek prom! – es noteicu, taču Marks neklausījās manis teiktajā. Viņa skatienu jau bija piesaistījis datora monitors, un pirksti veikli slīdēja pār tastatūru. – Ko tu dari? Es teicu, ka mums jātiek prom!
   Jau atkal viņš neklausījās manī. No kabatas izvilka savu mobilo telefonu, kaut ko sabildēja no datora monitora, aizvēra atvērtās cilnes un nolika atpakaļ plauktā manis paņemto mapi. Saķēra mani aiz rokas un ātrā tempā vilka pa gaišo gaiteni uz priekšu. Vairākas reizes mums nācās paslēpties, jo kāds cītīgi soļoja pa gaiteni, taču drīz vien mēs jau izgājām pa tām pašām koka durvīm, kuras pirms kāda laika biju konstatējusi kā slēgtas.
- Un tagad palaid mani vaļā! – es iesaucos, un ar otru roku centos atbrīvot sevi no Marka stingrā tvēriena. Kad tas bija izdevies, mainīju sākotnējo virzienu un devos prom, Brendona mašīnas virzienā. Man bija kļuvuši nenozīmīgi sākotnējie solījumi sev mājās doties kājām. Biju nikna uz Marku par vakardienu, tāpēc vienīgais, ko vēlējos, bija pēc iespējas ātrāk tikt prom.
   Jau biju nokļuvusi līdz mašīnai, atslēgusi durvis un iesēdusies vadītāja krēslā, kad Marks piesteidzās klāt un burtiski ielēca aizmugurējā sēdeklī.
- Tu tiešām esi kaitinošs! Ko tu nesaprati, no tā, ka es tevi negribu vairs redzēt? – es uzbļāvu.
- Tagad paklusē un paskaties! – Marks noteica, ar roku norādīdams uz slimnīcas ieeju.
   Es tik pat dusmīga, kā iepriekš, palūkojos viņa norādītajā virzienā. No sākuma neko nevarēju ieraudzīt, jau grasījos Markam atkal pārmest, kad ieraudzīju divus vīriešus tieši pie galvenajām durvīm. Pagāja īss brīdis un es šausmās sastingu. Viens no tiem nepārprotami bija dakteris Lemons. Ko viņš šeit dara? Drebuļi vien pārņēma viņu ieraugot.
- Nu ko, varbūt tomēr gribi uzklausīt to, ko esmu noskaidrojis tavu vecvecāku lietā? – Marks jautāja, brīdī, kad abi vīrieši bija nozuduši katrs savā automobilī un aizbraukuši prom.
- Labi, braucam pie Meganas. – es negribīgi novilku.
- Tu brauc pa priekšu, es tev sekošu ar savu auto. – Marks teica, virzoties uz mašīnas durvīm. Vienu brīdī viņš nekustīgs palika sēžot. – Kas tas? – Marks jautāja, no krēsla apakšas pacēlis baltu aploksni. – Tava?
   Vecmāmiņas rakstītā vēstule. Tā vēl jo projām atradās Brendona mašīnā aizmirsta un neatvērta. Es izrāvu to Markam no rokām, vien nosakot – Mana.