Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 40

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight"
14. decembris, 8:12

  Spilgts gaismas stars iespīdēja man tieši sejā un es nedaudz sašķobījos. Tas mani bija atmodinājis no nepatīkama sapņa. Atvēru acis un nodrebinājos. Telpā bija tik auksts, ka, izpūšot gaisu, spēju saskatīt savu elpu. Es ar labo roku nedaudz paberzēju pa ķermeni, cenšoties sasildīties. Taču nekādi tas neizdevās. Pacēlusi rokas gaisā, es izstaipījos. Man bija nācies gulēt sēžot uz zemes, muguru atspiežot pret sienu, jo telpā atradās tikai viens, gulēšanai piemērots, krēsls, kurš jau bija aizņemts.
   Šī telpa nebija tāda kā parastās istabiņas, kurās uzturējās pacienti. Šeit nebija gultu, pat normāla krēsla, uz kā apsēsties. Vien milzīga kušete istabas vidū, uz kuras, vēl jo projām pieķēdēta, gulēja mana mamma. Vēl šeit bija metāla spainis, pieliets līdz malām ar ūdeni, kurā peldēja dažādi radījumi. Pie loga mētājās norauti un gabalos sadriskāti aizkari, kuri bija nokvēpuši melni un netālu no tiem zems skapītis, kura durvis karājās vienā eņģē. Un sienas. Tās izskatījās tā it kā gar tām plosījies būtu nezvērs. Dziļas rievas tajās bija atstājuši nagu skrāpējumi, vietām pat tapetes apstrādājot tik tālu, ka var saskatīt betona apmetumu zem tām. Un protams jāatzīmē nekārtība, kas šeit valdīja. No griestiem nokarājās zirnekļu tīkli un palodzes klāja bieza putekļu kārta. Nerunājot par haosu, kas valdīja uz grīdas. Tur mētājās saņurcītas papīra loksnes, izlietotas un no pārpildītās kastes izkritušas šļirces un medikamentu iepakojumi. Arī gumijas cimdi un asiņaini vates pikuči tur bija atrodami. Es, to visu redzot, pievilku ceļgalus tuvāk vēderam un šausmās sakampu pirkstus cieši dūrēs.
- Nesēdi uz aukstās grīdas. – vārga balstiņa no istabas centra teica. Tā bija mammas balss.
   Es palūkojos uz viņu. Vairs nebija redzamas zvērojošās acis, nebija dzirdami dīvainie smiekli, redzēju vien sievieti, kura bija tik vārga, ka spēja pēdējiem spēkiem noturēt atvērtas acis. Viņa nekustīga un bezspēcīga gulēja pieķēdēta krēslam. Es pieslējos stāvus un bailīgi devos viņas virzienā.
- Apsēdies man līdzās. Es tev neko nedarīšu. Tikai, lūdzu, nesēdi uz aukstās grīdas. Saslimsi. – viņa, ar grūtībām izsakot katru vārdu, noteica.
   Es, vēl jo projām bijīgi, apsēdos viņai līdzās. Ieturēju diezgan lielu distanci, lai, ja kas pēkšņi atgadās, man vēl būtu atkāpšanās ceļš. Pēc vakardienas redzētā un dzirdētā manī bija uzjundījušas bailes pret šo sievieti. Viņa strauji sakampa manu roku un cieši saspieda to savējā, neļaujot man pat aptvert notiekošo.
- Ko viņi ar tevi izdarījuši? – viņa, vēl jo projām runājot vārgā balsī un lēni virinot plakstiņus, jautāja.
- Iesita, kad pretojos. – es īsi atbildēju.
- Neļauj sev darīt pāri. Nekad neļauj viņiem sev darīt pāri. Neļauj viņiem sevi iznīcināt. – viņa, sakostiem zobiem, teica. – Paskaties uz mani. Tie draņķi man medikamentus dod ēdiena vietā. Tie atņem man visus spēkus, bet es vienalga turos. Man tas ir jādara meitas dēļ. Es vēl ceru, ka kaut reizi viņu redzēšu. Arī tev ir jāatrod iemesls cīnīties.
   Viņa nezina. Viņa nezina, ka meitu, kuru vēlas vēl reizi redzēt, sēž viņai šobrīd līdzās. Vai man viņai tas būtu jāpasaka? Bet kā, lai to izdara? Es nevaru pateikt – es esmu tava meita.
- Vai tev kaut ko neizsaka mans vārds? – es pēkšņi iejautājos, tā mēģinot pateikt vēlamo.
Viņa ilgi klusēja, tad teica:
- Melisa Ārona tevi sauc, vai ne? – viņa cieši uz mani skatoties, vaicāja. Es vien apstiprinoši māju ar galvu, cerībā jau gaidot to kulmināciju, kad viņa beidzot sapratīs likumsakarību. – Nē. Tas man neizsaka pilnīgi neko.
   To izdzirdot, es biju šokā. Apstulbu un nezināju, ko tālāk teikt. Tik tiešām domāju, ka beidzot viņa sapratīs to, ka esmu viņas meita, bet nekā. Viņa mani neatceras?
- Es esmu tava meita. – es, nespējot vairs klusēt, asarām acīs izdvesu. Kad viņa ar neizpratni sejā mani vēroja, es atkārtoju to vēlreiz – es esmu tava meita.
- Nē. Manu meitu sauc Elizabete Alisone Berna. – viņa, bez jebkādām emocijām, vien noteica. – Un es esmu Dženifera Berna. Un mans vīrs Kims Berns.
   Neviens no šiem vārdiem man neko neizteica. Šobrīd jutos vēl vairāk sagrauta kā pirms tam, kad viņa paziņoja par to, ka mans vārds viņai neko neizsaka. Es vien piecēlos no gultas un piegāju pie loga, no kura nevarēja redzēt neko vairāk kā krūmiem aizaugušu teritoriju. Tad Marks būtu man melojis, sakot, ka vēstuli rakstījusi tieši šī sieviete? Varbūt viņš vienkārši kaut ko sajaucis? Bet tādā gadījumā tas ir skarbi, ja esmu tā maldināta. Es taču beidzot biju pieņēmusi faktu, ka mana mamma ir dzīva. Ka viņa elpo to pašu gaisu ko es. Ka viņa ir man līdzās. Es neko vairs nesaprotu. Pār vaigu ritēja milzīgi asaru pilieni, taču es nelikos ne zinis par tiem. Ko lai es tagad iesāku? Kur slēpjas patiesība, un kā man to uzzināt? Ir tikai viens veids kā to noskaidrot. Es atgāju no loga, ar roku noslaucīju asarām pielieto seju un piegāju pie kušetes, uz kuras gulēja sieviete.
- Vai atceries upi, kura ved uz brīnumzemi? Tik zila kā debesis pirms vētras, tik dziļa kā mīlestība pret māti un tēvu, tik dzīvīga kā mazs bērns rīta stundā. Vai atceries māju tai līdzās ar ziedošo jumtu un sarūtotiem logiem un plašo pļavu turpat? Zili, zaļi, sarkanu.
Sieviete tikai gulēja, nedaudz pavērusi muti. Pār viņas vaigu nobira asaras lāse.
- Kā tu to visu zini? – viņa vien vārgi izdvesa.
- Es biju tā mazā meitene, kura to visu uzzīmēja uz mūsu virtuves skapīšiem. Es esmu tā mazā meitene, kura reiz klausījās kā viņas mamma dziedāja dziesmu par mazo princesi. Es esmu tā mazā meitene, kura šobrīd ir izaugusi un mūžam ilgojusies pēc mammas maigā glāsta un mīļā apskāviena. Es esmu tā mazā meitene, kurai sen jau vairs nav tie četri gadi, kad prātā bija blēņas un palaidnības.
- Meitiņ? Manu eņģelīt? – sieviete tik vārgi izdvesa.
   Taču mums vairs nebija laika sarunām. Telpā atskanēja slēdzenes griezīgā skaņa un atslēgu žvadzēšanā. Drīz vien telpā parādījās Lemona pretīgais ģīmis. Viņš ienāca, līdzi velkot metāla ratiņus, uz kuriem bija salikti dažādi medikamenti. Es atkāpos un cieši piespiedos sienai. Viņš mani pat lāga neievēroja, tūlīt devās pie kušetes, uz kuras gulēja mana mamma. Paņēma no ratiņiem sistēmu, un gatavojās to pievienot pie mammas rokā esošās katetras. Viņa gribēja pretoties, taču nespēja. Dakteris Lemons paņēma rokās šļirci un ievadīja tajā medikamentus no tumšas burciņas. Jau grasījās tos injicēt mammai, kad es, vairs nespējot ilgāk tajā visā noskatīties,  pēkšņi pieskrēju klāt un centos izraut no Lemona rokas šļirci. Es turēju viņa roku, taču biju vājāka, jo drīz vien jau atrados nogrūsta zemē. Viņš satvēra mani aiz drēbēm, pieslēja stāvus un piespieda pie sienas, neļaujot pat pakustēties.
- Ak, tad tu tā gribi. – viņš izdvesa un tūlīt injicēja manā kājā medikamentus no šļirces, kuru tik cītīgi biju gribējusi viņam atņemt.