Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 36

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight "
12. decembris, 17:33

- Piecas.
- Es redzu sešas. – Barbara iesaucās. – Paskaties, arī tā tur, blakus stabam, ir spilgti sarkanā krāsā.
- Jau atkal tu uzvarēji. – es vīlusies noteicu, un, atgājusi nost no loga, apsēdos savā gultā.
   Mēs centāmies sevi kaut kādā veidā izklaidēt, tāpēc bijām stāvējušas pie loga un centušās saskatīt pēc iespējas vairāk vienādas krāsas automašīnu. Tas nebija viegli, jo no sestā stāva viss lejā izskatījās pavisam mazs. Bet laiks gan bija pagājis nemanot. Rūcošais vēders liecināja par drīzu vakariņu tuvošanos. Es apgūlos gultā un, uzlikusi labo roku uz brūci, kura nedaudz niezēja, skatījos griestos. Barbara apsēdās man līdzās uz gultas malas.
- Tev tur ļoti sāp? – Barbara, skatoties uz milzīgo plāksteri uz krūtīm, žēli vaicāja.
- Nu jau nav tik traki. Ļoti niez, laikam jau tas nozīmē, ka dzīst labi. – es, paskatoties uz viņu, atbildēju.
- Pārņem drebuļi paskatoties uz tavu brūci, kad medmāsas tev to pārsien. Tāda pati reiz bija manai jaunākajai māsai. Viņai pirms 5 gadiem pārstādīja sirsniņu. Diemžēl tā viņu neglāba, lai arī operācija bija veiksmīga, organisms beigu beigās padevās. Sāpīgas atmiņas. – Barbara teica un norija veselu siekalu kamolu, kas bija sakrājies kaklā.
- Tu esi daudz pārdzīvojusi. Kā tad ir, tu šeit atrodies sen? – es vaicāju, pagriezusies uz sāniem un cieši skatoties viņas sejā. Jāatzīst mani tas jau sen bija interesējis.
- Biju otrajā grūtniecības mēnesī, kad mani atgādāja šurp. Vari parēķināt, savi septiņi mēneši ir, drīz, man šķiet, ka pat būs astotais. Agrāk ļoti visu pierakstīju, katru sīkumu, kas šeit notika vai atgadījās, bet nu jau daru to retāk, arī dienas līdz ar to vairs neskaitu. Ja tevi interesē, kāpēc esmu šeit, tad atbilde ir pavisam vienkārša – kas gan cits no manis varēja sanākt, augot tādā vidē. Viena nelaime pēc otras, sākot ar mātes dzeršanu bērnībā, tēva pašnāvību, mazās māsas nāvi, beidzot ar vardarbīgu vīru. Normāls cilvēks to visu nevar pavilkt, neradot tam visam kaut kādas sekas. Es noslēdzot tā, ka dusmu iespaidā no manis savs velns nāca ārā. Kad palika pavisam slikti, es nokļuvu šeit. Tagad to visu lieliski apzinos un saprotu, taču pirmie mēneši šeit bija dramatiski, es taču kļuvu nekontrolējama. Tagad esmu iemācījusies sevi savaldīt. Ja vien vēl netiktu doti tie visi medikamenti, kuri man vairāk nepalīdz nekā palīdz, varbūt pat drīz kopā ar savu dēliņu varētu doties mājās.
- Tu saki, ka tu visu esi pierakstījusi? Tev vēl ir tie pieraksti? – es ieinteresēta vaicāju.
- Jā, mans bloknots ir zem gultas. Tu vēlies to palasīt? Būtu aplami teikts, ja apgalvotu, ka pierakstīju absolūti visu, bet liela daļa manas agrākās ikdienas šeit, klīnikā, patiesi ir aprakstīta.
- Ja tev nav iebildumu, es patiesi vēlētos to visu palasīt.
   Barbara vien pasmaidīja un devās savas gultas virzienā. Kaut ko čamdījās zem tās un izvilka ļoti apputējušu grāmatiņu, stingros vākos. Uzpūta tai, saceļot istabā nelielu putekļa mākonīti un drīz jau tā gulēja man klēpī. Maza, brūna, bet ļoti bieza grāmatiņa, uz kuras bija attēlots kāds no plēsīgajiem putniem, zelta spārniem. Pie grāmatiņas bija piestiprināta sudrabota pildspalva.
- Agrāk šeit vēl ļāva ienest kādas savas personīgās mantas, bet aptuveni pirms pus gada kāda augstāk stāvoša klīnikas persona nolēma, ka tas ir jāaizliedz. Šis bija vienīgais, ko man slepus izdevās saglabāt no savām mantām. Pārējās tika ieliktas caurspīdīgos celofānā maisā un, kā stāsta personāls, cītīgi noglabāts drošā vietā.
   Es atvēru grāmatiņu un pāršķirstīju tās lapas. Tajā bija sarakstīts daudz un jāsaka, ka Barbara pierakstus veikusi visai regulāri. Pēc datumiem spriežot, pat dažreiz trīs reizes dienā. Jau biju iesākusi lasīt pirmās lappuses ierakstus, kad Barbara pēkšņi atkal ierunājās:
- Nāc ātri, Melisa. Paskaties, kas notiek ārā. – viņa iesaucās. Man nemanot viņa bija piecēlusies no gultas un nokļuvusi pie loga.
- Kas tur ir? – es jau kāpjot ārā no gultas un nevarot nociesties līdz brīdim, kad visu pati ieraudzīšu, vaicāju.
   Taču pat nesaņēmusi vēl atbildi no Barbaras, es visu ieraudzīju pati savām acīm. Tas patiesi bija pārsteidzoši. Lejā, pie klīnikas augstā mūra stāvēja ļoti liels cilvēku bars, vicinot rokās dažnedažāda izmēra un krāsu plakātus. Varēja just, ka tur ir milzīgs troksnis, taču mūsu istabā dzirdēt nevarēja pilnīgi neko. Ja Barbara nebūtu piegājusi nejauši pie loga, mēs par šo rosību lejā visticamāk nemaz neuzzinātu. Bet tad es atcerējos par man stāstīto, ka šī klīnika, sākot ar sesto stāvu, ir īpaši aprīkota. Arī todien, ugunsgrēka laikā, klīnikas augstākie stāvi par notiekošo neko neuzzināja. Mēģināju nedaudz atvērt logu, kā man tas bija izdevies agrāk, taču nekādi to nevarēju izdarīt. Tas bija kā ar līmi pielīmēts. Es mēģināju atkal un atkal, bet bez rezultātiem. Samiedzu acis un centos saskatīt plakātos rakstīto, bet arī tas nebija iespējams.
- Atbrīvojiet veselos. Ārstu nolaidībai – nē. – pēkšņi Barbara noteica. – Tas rakstīts uz plakātiem. Redzi, es ne tikai vairāk varu saskatīt vienādas krāsas automobiļus, bet arī plakātu uzrakstus no sestā stāva perfekti nolasīt. – Barbara lepni atzina.
   Atbrīvojiet veselos? Nu gan sauklis. Tā droši vien ir tā vīrieša apvienība, par kuru man stāstīja vecmāmiņa. Tad tomēr viņi rīkojas un nestāv uz vietas, rokas kabatās salikuši. Un tik daudz cilvēku, kas iestājas par taisnību. Es aizvēru acis, plaši uzsmaidīju un atviegloti nopūtos. Pēkšņi ap mani bija tik daudz palīdzīgu roku.