Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 63

Vašingtona, iela nr. četrdesmit deviņi, vecvecāku māja
20. decembris, 12:13

Marks klusi un nesteidzīgi nospieda durvju rokturi uz leju, taču vēl negrasījās tās atvērt. Palūkojās uz mani, un ar otru roku norādīja uz netāli esošu telpu, kuras ieeju aizklāja priekšā pievilkti puķaini aizkari.
-    Ieej tur! – Marks čukstus norādīja.
Es neapmierināta uzlūkoju viņu, taču pat nemēģināju iebilst. Tūdaļ izpildīju Marka pavēli. Pavēru puķainos aizkarus un iegāju vecvecāku radītajā lasāmajā istabā. Telpa nebija liela, taču arī šajā mazajā kambarītī viņi bija mācējuši izveidot omulīgu mājas bibliotēku. Pie sienām bija daudz plauktu piekrauti ar neskaitāmām grāmatām, ietītām vecos un nobružātos vākos. Pie sienas, iepretī durvīm, atradās divi logi ar baltiem mežģīņu aizkariem. Tieši tie telpai piešķīra gaišumu un siltuma sajūtu. Starp abiem logiem atradās gleznu mozaīka. Telpas vidū bija novietoti divi, pēc uzbūves masīvi, brūni ādas krēsli, un starp tiem pavisam neliels koka kafijas galdiņš, uz kura bija vāze ar nu jau novītušiem ziediem. Es apsēdos vienā no krēsliem un uzmanīgi klausījos tajā, kas notiek gaitenī. Sev par nelaimi, neko nevarēja dzirdēt, tāpēc nolēmu pieiet tuvāk milzīgā auduma gabala aizklātajai ieejai. Soļus spēru klusi un piesardzīgi, izvairoties no iespējas kādam pat nojaust par manu esamību šajā nelielajā telpā. Tik tikko biju paspējusi nokļūt līdz aizkaru driskām noklātajai ieejai, kad satrūkos.
-    Melisa, nāc, briesmas nedraud! – pēkšņi māju pāršalca skaļš Marka paziņojums.
Tas mani uz īsu brīdi bija izbiedējis, taču, kad atguvos, nekavējoties steidzos pie Marka. Pirms īsa brīža ciet esošās durvis nu jau bija līdz galam vaļā. Piesardzīgi tuvojos tām un ielūkojos iekšā. Redzētais mani patiesi pārsteidza. Neliela drēbju skapja vidū, kur gar sienām bija sakabinātas drēbes, no kurām virmoja patīkams aromāts, atradās koka virtuves krēsls, uz kura piesieta sēdēja pavecāka kundzīte. Vecmāmiņas māsa Suzanna. Marks šobrīd ņēma nost līmlenti, kura nospieda viņas muti. Tā bija tik cieši pielīmēta, ka, plēšot to nost, Suzanna sāpēs savieba seju. Es piesteidzos klāt un ātri centos atsaitēt virvi, kura bija nospiedusi viņas rokas, atstājot uz tām zilus lokus. Tikko Marks bija ticis galā ar līmlenti, Suzanna ievilka dziļi elpu un palūdza ūdeni. Es devos lejā uz virtuvi un drīz vien jau steidzos atpakaļ ar stikla glāzi, līdz malām pielietu ar aukstu krāna ūdeni. Līdz nokļuvu pie drēbju skapja, daļu no tā jau aiz uztraukuma un steigas biju izšļakstījusi. Padzērusies Suzanna kaut ko nesaprotamu murmināja pie sevis. Sapratu vien to, ka viņa ir bezgala priecīga mūs redzēt, domājusi, ka nu ir pienākušas viņas dzīves beigas un ka viņa vairs nevienu no mums neredzēs.
Pēc neilga laika jau visi trīs atradāmies vecvecāku lasāmajā istabā. Nepacietīgi kratīju kāju, nevarējusi sagaidīt, kad varēšu sākt izprašņāt Suzannu, taču Marks mani atturēja no šīs darbības, uz mani ik pa laikam nosodoši paskatoties, tādējādi liekot atmest domu par sarunas uzsākšanu ar Suzannu. Viņš uzskatīja, ka mums ir jādod laiks viņai attapties. Biju jau vairākas reizes skrējusi lejā taisīt tēju, meklēt siltu segu, plāksteri, ko uzlīmēt uz uzsistās brūces pie acs, taču Suzanna tikai klusējot lūkojās laukā pa logu. Gāja laiks, taču nekas nemainījās. Marks apgalvoja, ka viņa esot šoka stāvoklī, notikušais iespaidojis viņas psihi, un viss, kas mums atliekot, esot dot viņai laiku. Jā, laiks gāja, taču nekas nemainījās. Pulkstenis jau nosita pieci, kad Suzanna beidzot sāka runāt, vēl jo projām lūkojoties laukā pa logu.
-    Bija agrs rīts, kad pie mūsu mājas durvīm iezvanījās zvana poga. – Suzanna iesāka, - Māsa devās atvērt durvis, mēs tikmēr ar tavu vectēvu brokastojām viesistabā. Priekšnamā nebija dzirdamas nekādas sarunas, man tas šķita savādi, jo māsai vienmēr patika aprunāties ar tikko atnākušajiem viesiem, taču šoreiz tā nebija. Pēc laika sapratu kādēļ. Māsa ienāca viesistabā un viņai sekoja blonds pusmūža vīrietis. Viņam sekoja divi melnā ģērbti muskuļoti tipi. Tikai vēlāk pamanīju, ka blondais vīrs visu laiku bija turējis pie māsas muguras ieroci, gatavībā jebkurā brīdī izšaut. Viņš visu laiku satraukts lūkojās uz mani. Tikai vēlāk nopratu, ka viņi nebija rēķinājušies, ka mājās būšu arī es. Blondais vīrs nemitīgi bļāva uz māsu, liekot viņai atnest to, kas piederot viņam, taču māsa stāvēja uz vietas tik mierīga. Tik nosvērta savās domās. Man pat vienu brīdi šķita, ka viņai kļuvis slikti, bet par laimi kļūdījos. Viņa vienkārši negrasījās izpildīt vīra pavēles. Māsa spītīgi turpināja klusēt, nebilstot ne vārda. Blondais vīrs kļuva bezgala aizkaitināts. Sāka mest visu zemē, lika vīriem sākt visu pārmeklēt. Tie nu te sāka visu māju griezt riņķī. Blondais vīrs tikmēr apsēdināja māsu blakus tavam vectēvam, piepildīja divas glāzes ar ūdeni, iemeta tajās pa nezināmas izcelsmes tabletei un lika abiem izdzert. Viņi to, man par brīnumu, arī labprātīgi izdarīja. Abi bija aizdomīgi mierīgi, mani gan tas viss satrauca. Aij, kā satrauca. Es visu laiku nemierīgi knibināju savas rokas zem galda. Kad glāzes bija tukšas, vīrs atstāja abus sēžam un sāka pārlūkot telpu. Tikmēr māsa man pasniedza vēstuli, kura bija adresēta tev, Melisa, liekot man to tev nodot. Bet piedod, bērns, vēlāk es to pazaudēju. Kad tavi vecvecāki bija zaudējuši samaņu un novēlušies no krēsliem, kāds sāka dauzīties pie durvīm, ar katru brīdi to darot arvien izmisīgāk. Vēlāk jau sekoja saucieni. Tā bija tava draudzene Megana, uzreiz atpazinu, jo viņai ir tik samtains balss tembrs. Šķita, ka vīri ir uztraukti un galīgi izsisti no sliedēm. Blondais vīrs ātri lika ķerties pie plāna B. Viņš apgalvoja, ka tam visam ir jāizskatās, kā slepkavībai. Viņš pats zvanīja kaut kādam Džekam vai Džeimam vai Džemsam. Vai dieniņ, no visa satraukuma es vairs īsti neatceros. Bet liekas, ka blondais vīrs viņu kaut kā līdzīgi uzrunāja. No somām viens muskuļotais vīrs nekavējoties izvilka pudeles ar sarkanu maisījumu. Vienā mirklī uz grīdas tika apšļakstīti divi sarkani plankumi. Arī tavu vecvecāku galvas. Tikmēr otrs vīrs mani vilka uz augšstāvu un iestūma sienas skapī. Tai brīdī vēstule nokrita uz zemes un palika viesistabā. Piespiedis ieroci man pie deniņiem, teica, ka nošaus, ja izdvesīšu kādu skaņu. Tā nu es trīcēju pie visām miesām, taču klusēju. Tad jau sekoja meitenes kliedziens, ātrās palīdzības sirēnas. Drīz vien pēc ātrās palīdzības atbraukšanas, vīrs, kurš tik izmisīgi bija turējis pistoli pie manas galvas, sāka jau justies brīvāk. Piesēja mani pie krēsla un devās lejā. Dzirdēju, ka pirmajā stāvā ir dzirdama vēl viena vīra balss. Viņš apgalvoja, ka abus var mierīgi nogādāt vēlamajā vietā. Pēc tam viens no vīriem atnāca pie manis, spēcīgi iebelza pa galvu un es pamodos, kad mājā viss jau bija kluss. Tagad viņi katru vakaru ierodas ap astoņiem vakarā, iedod man nedaudz ūdeni un vienmēr uzsver to, ka ļaušot man nomirt pašai, bez viņu palīdzības. Viņi katru vakaru pārmeklē māju vairākas stundas. Es zinu, ko viņi meklē, bet viņiem to neatrast.
-    Ko viņi meklē? – es, noklausoties šo visu notikumu atstāstu, satraukta jautāju.
Suzanna neatbildēja. Vien piecēlās, aizgāja līdz grāmatplauktam istabas labajā pusē, izņēma no tā manu mīļāko bērnības grāmatu par lācīti Telsonu un vietā, kur bija atradusies grāmata, nedaudz pacēla uz augšu plaukta malu. Tā viegli padevās, un mala pacēlās kā lādes vāciņš. Suzanna iebāza roku radušajā caurumā un no tā izvilka papīra lapu. Atkal ļāva plaukta malai noslīdēt lejā, nolika grāmatu vietā un steidzās pie mums, pasniedzot man balto papīra lapu, kura bija salocīta uz pusēm. Nekavējoties to atvēru. Sākotnēji nesapratu, kas tas ir. Tur bija daudz šifrētu uzrakstu. Pētīju tos, taču man nekļuva nekas skaidrs.
-    Kas tas ir? – es apmulsusi jautāju.
-    Tā ir karte. Meklēju to jau kopš Roba pazušanas dienas. – Marks noteica.
-    Karte? Tā nevar būt karte! Te nav nekādu atrašanās vietu, tikai aplami sarakstīti burti. – es iesaucos.
-    Tev šķiet, ka Lemons skaidri un gaiši uz baltas papīra lapas uzrakstītu sava štābiņa koordinātas? - Marks jautāja. - Slepenā laboratorija psihiatriskajā klīnikā ir tikai viņa aizsegs. Biju dzirdējis, ka viņam ir kāda noliktava, par kuras esamību zina tikai nedaudzi. Tur viņš glabājot īpaši svarīgas personas.
-    Jā, un māsa kaut kādā veidā dabūja šo lapu, jau krietnu laiku cenšas to atšifrēt, jo domā, ka tur atrodas arī pārējās personas, kuras bija iesaistītas Lemona meitas pazušanā. Viņa gribēja tās atbrīvot, tādējādi censties uzzināt, kur atrodas meitene.
-    Un man ir aizdomas, ka tur ir arī Robs. – Marks paspēja pateikt, bet tad izdzirdējām soļu apakšstāvā.
-    Pagaidi, Suzanna, tu teici, ka viņi katru vakaru ap astoņos nāk šurp? – Marks čukstus jautāja.
Suzanna vien pakratīja galvu. Es palūkojos pulkstenī, kas atradās pie sienas.
-    Velns, piecpadsmit pāri astoņiem! – es klusi iesaucos, šajā teikumā parādos savu izmisumu.
-    Ātri kāpiet ārā pa to logu! – Marks teica, norādīdams uz vienu no, baltos mežģīņu aizkaros tērptiem, logiem.