Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 6

Vašingtona, psihiatriskā klīnika "Moonlight"
8. novembris, 12:00

   Četras baltas sienas. Jau atkal esmu ieslēgta šajās četrās baltās sienās. Saruna ar Sāru un Viljamu mani darīja bažīgu. Tā apstiprina, ka blakus manai istabai kāds atrodas. Pat vēl vairāk, tagad zinu, ka tā ir sieviete, ap gadiem 40. Bet kāpēc tad pārzine man būtu melojusi, sakot, ka tur neviena neatrodas? Man šķita, ka viņa man nekad nespētu melot. Piegāju vannas istabā pie sienas un piespiedu ausi pie tās, cenšoties ko saklausīt. Un sev par pārsteigumu dzirdēju tur smagas elsas. Tās bija biedējošas un niknuma pilnas. Vēl dzirdēju smagus soļus un ķēdes žvadzēšanu. Es pieklauvēju pie sienas, taču kā parasti nesaņēmu nekādu atbildi. Es pieklauvēju vēlreiz nedaudz skaļāk un agresīvāk. Pilnīgi nekā. Pati nesaprotu, kāpēc man ir tik svarīgi izveidot kontaktu ar šo cilvēku. Manī vienkārši ir sajūta, ka to vajag darīt. Iegāju istabā un apgūlos gultā, skatienu verot griestos. Ir taču jābūt kādai iespējai ar šo sievieti parunāt. Nē, aizmirsti. Aizmirsti par šo sievieti, viņa ir tikai parasta slimniece, kura vienkārši novietota blakus istabā. Ar šādu domu es nedaudz piemigu.

* * *

   Es pamodos, jo mani kāds strauji raustīja aiz rokas. Atverot acis, es pamanīju, ka visu manu istabu ieskauj dūmu mākonis. Bija jūtama nepatīkama smaka, dūmi ātri saskrēja elpceļos, un bija grūti elpot. Mani kāds izveda gaitenī, tur bija pilns cilvēku, visapkārt dzirdēju vārdus - ugunsgrēks, ugunsgrēks, ugunsgrēks. Nespēju paelpot, sāku klepot. Man kaut ko pielika priekšā mutei un degunam. Rāva aiz rokas un veda uz ārdurvīm. Caur tām centās izspraukties lērums cilvēku. Satraukums, kliegšana un haoss - tas ir viss, ko atceros no šī brīža.
Attapos jau pagalmā. Bija dzirdamas ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības sirēnas. Ar acīm centos atrast Sāru un Viljamu, taču nespēju. Apkārt bija pārāk daudz cilvēku.
Pagalmā pavadījām aptuveni divas stundas. Beidzot ārsts, kura roku sedza apsējs, izgāja pūļa priekšā.
- Dārgie pacienti, - viņš iesāka, - saglabājiet mieru, nekas ārkārtējs nav noticis, visi esam izkļuvuši no ēkas sveiki un veseli. Kādā no pacienta istabiņām izcēlās ugunsgrēks, drīz vien liesmas pārņēma visu labo spārnu. Šobrīd uguns briesmas ir novērstas. Taču labais spārns ir pamatīgi cietis, tāpēc visus pacientus, kas līdz šim dzīvojuši labā spārna istabiņās, nāksies pārvietot. Kā jau jūs ziniet, klīnikā trūkst vietas, tāpēc jums nāksies vairākiem saspiesties vienā telpā. Atvainojamies par neērtībām, šobrīd klausieties savos pārziņos un drīz vien jau varēsiet doties uz savām istabiņām. - ārsts pabeidza šo runu.
   Tā manī izraisīja nelielu smīnu sejā. Viņš runāja ar visiem tā, it kā mēs šobrīd atpūstos kāda viesnīcā nevis būtu ieslēgti psihiatriskajā slimnīcā.
Drīz vien pūlis pamazām izklīda. Atsevišķi cilvēku bari tika nogādāti atpakaļ iekštelpās pa ēkas kreisā spārna ieejas durvīm. Drīz vien arī es tiku uz savu jauno istabu ar numuru 341. Tajā bija viena pie otras novietotas četras gultas. Divās no tām jau atradās divas sievietes. Viena bija ap gadiem 30, gariem, ļoti bojātiem, tumšiem matiem un kalsnu ķermeņa uzbūvi, kura sēdēja savā gultā un šūpojās no priekšas uz atpakaļu. Pie loga esošajā gultā atradās sieviete, ap gadiem 35-40, izteiktiem vaigu kauliem, rudiem, pusgariem matiem un tetovējumu pār labo roku. Es iegāju istabā, nopētīju nedaudz abas sievietes un apsēdos vienā no brīvajām gultām. Nejutos labi, galva no sāpēm dunēja. Istabā valdīja klusums, neviena no mums neielaidās sarunās. Pēkšņi atvērās durvis. Istabā ieveda kādu sievieti. Divi ārsti viņu noguldīja gultā un piesēja pie tās, ka viņa knapi spēja pakustēties. Dzirdēju vēl divus ārstus pie durvīm sarunājamies.
- Es vienalga neatbalstu šo ideju.
- Mums nav izvēles, trūkst vietas, un būs labāk, ja viņu kāds uzraudzīs, ja nu atkal izdomā ko sastrādāt.
- Tas ir uz jūsu atbildību, bet es uzskatu, ka tas, ko jūs darāt ir neprāts.
   Visi četri ārsti izgāja no istabas, aiz sevis aizslēdzot durvis. Sieviete gulēja gultā un, ar smīnu sejā, skatījās griestos. Viņa pie sevis kaut ko dungoja. Tūdaļ sapratu, ka tā bija tā pati melodija, ko reiz ritmiski bija situsi pie manas vannas istabas sienas.