Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 5

Vašingtona, psihiatriskā klīnika "Moonlight"
8. novembris, 10:23

   Jau vairākas, nemiera pārpilnas, stundas pavadītas manā istabā. Kas īsti notika blakus telpā brokastu laikā? Kāpēc ārsts iznāca no istabas ar asinīm savīstītu dvieli ap roku? Šie bija jautājumi uz kuriem nespēju rast atbildi. Nolēmu vēlreiz mēģināt pieklauvēt vannas istabā pie sienas. Varbūt šoreiz, tur esošais cilvēks, vismaz dos ziņu par to, ka vēl jo projām tur atrodas. Nekā, kā akā iekritis. Staigāju šurpu turpu pa sava istabu, nevarot sagaidīt brīdi, kad pienāks pusdienas laiks, un varēšu satikties ar Sāru un Viljamu, saviem šejienes draugiem, lai pastāstītu par klīnikā notiekošo. Varbūt viņi ko zina.
 

  Man nepatīk tas, ka atrodos vienvietīgajā istabiņa, jo šeit, būdama pilnīgi viena, tiešām var sajukt prātā, tāpēc aizvien priecājos par tām reizēm, kad tieku uz ēdamistabu paēst kopā ar visiem, kad notiek pārbaudes, un rindā uz tām atvests prāvs cilvēku bariņš, un, protams, nevienu dienu neatņemamais pastaigu laiks. Jā, cilvēki, ar kuriem pašlaik tik ļoti alkstu komunicēt ir šķietami traki, slimi vai garīgi nelīdzsvaroti, tā tos sauc ikviens ārpasaulē, kuram piemin vārdu - psihiatriskā klīnika -, taču patiesībā tie ir cilvēki ar savām problēmām. Slimību, taču mēs neizvēlamies, likteni tā pat, tādēļ priecājos, kad varu aprunāties ar viņiem, uzklausīt, un apzināties dzīves patiesās grūtības, jo man taču ir tikai 21 gads, un esmu ieslēgta četrās baltās sienās. Esot šeit, nākas piedzīvot daudz grūtu un mokošu brīžu - atšķirtību no ģimenes, draugiem, no reālās dzīves.
   Es jau no piecu gadu vecuma dzīvoju kopā ar tēti un viņa jauno sievu. Viņiem ir kopīga meita, Magdalēna, kurai šobrīd ir 8 gadi. Savu mammu atceros tikai pavisam nedaudz, bet atmiņās palikuši viņas skaistie, zeltainie mati un mūždien sārtie vaigi. Kad, maza būdama, jautāju tētim par to, kāpēc mamma mani neapciemo, viņš tikai pasmaidīja un noteica, ka mamma par mani noteikti domā. Augot lielākai, man ļoti pietrūka viņas mīlestība. Tēta jaunā sieva Ešlija no visas sirds centās aizstāt viņas vietu manā dzīvē, bet tas viņai neizdevās visai labi. Viņa nekad nav zinājusi, kā ar mani runāt. Viņa nekad īsti nav sapratusi mani. Ešlija ir laba, taču viņa nav mana mamma, un to neizmainīs nekas. Kā šobrīd vēlētos mammai pavaicāt, kāpēc toreiz viņa mūs atstāja, taču tas vairs nav iespējams. Kad man bija trīspadsmit, viņa nomira. Plaušu dispansers. Tā tētim pateica viņas ārstējošais ārsts. Vēl aizvien atceros kā tētis man izteica šos vārdus. Es nebiju uz viņas bērēm. Tētis atteicās mani turp vest, lai arī cik histēriski es to lūgtu. Es tomēr vēlējos viņu redzēt vēl pēdējo reizi. Tos zeltainos matus, to savas mammas seju. Savas īstās un vienīgās mammas. Viņa tika apglabāta savā dzimtajā pilsētā, kuras nosaukums man vēl aizvien tiek slēpts.

   Šīs pārdomas par ģimeni un ārpusē palikušajiem pārtrauca atslēgu grabināšana pie durvīm. Tā tad klāt pusdienas laiks. Klāt pastaigas laiks. Ilgi gaidītais pastaigas laiks.

8. novembris, 11:10

   Mēs bijām atstāti pāris ārstu klātbūtnē klīnikas pagalmā, kurš norobežots augstu mūra sienu, kuras augšā sakarinātas dzeloņdrātis. Ātri, pagalma labajā pusē uz soliņa, uzmeklēju Sāru un Viljamu, kuri mani ikreiz tur gaida.
- Kā tev klājas? - Klāra jau pa gabalu smaidot vaicāja.
- Paldies, man viss ir kārtībā. Man ar jums, kas steidzams jāpārrunā. Atcerieties tās koši sarkanās durvis blakus manai istabai? - es vaicāju.
- Jā, šķiet, neesmu redzējusi no tām kādu iznākam kopš šeit esmu, un tie jau ir teju seši gadi. Oi, kā tas laiks skrien. - Klāra sapņaini noteica.
Viņu pārtrauca Viljama zemā balss.
- Tur vakar agri no rīta atveda kādu sievieti.
- Kā tu to zini? - es steidzīgi jautāju.
- Vakar ap septiņiem no rīta man bija pārbaude. Kopā ar savu pārzini gājām cauri tavam gaitenim un pēkšņi mums viens no ārstiem strigti noteica apstāties tā galā un gaidīt. Tad no otra gaiteņa gala trīs ārstu pavadībā tika ievesta kāda sieviete, ap gadiem 40, sasieta baltajā klīnikas kreklā. Tas tik bija skats. Kā viņa skatījās, tās zvērojošas acis. Pilnīgi šermuļi pārskrien pār kauliem. Un jā, viņa tika ievesta telpā blakus tavai istabai.
- Un to tu stāsti tikai tagad? - es, ar apvainojumu balsī, jautāju.
- Es taču nezināju, ka tas tev tik svarīgi. Te taču nāk un iet pa pilnam tādu slimo. Kāpēc tu tieši tā interesējies par šo gadījumu? - Viljams jautāja.
   Nepaspēju viņam atbildēt, jo pagalmā viena sieviete biju mēģinājusi otram uzbrukt ar akmeni. Izcēlās liels skandāls un tikām nogādāti atpakaļ savās istabās.