Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 14

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight "
13. novembris, 19:45

   Rokas bija kļuvušas nejūtīgas. Šķiet, klīnikas baltā krekla piedurknes bija sažņaugtas tik cieši, ka asinis ķermenī nespēja pienācīgi riņķot. Galva nedaudz dunēja, taču ķermeni bija pārņēmis atslābinošs miers. Liekas, nekas nespēja vairs mani uztraukt. Es tikai gulēju jau vairākas stundas vienā pozā, vēršot skatienu griestu virzienā. Arī istabā nenotika nekādas rosības. Kalsnā brunete gulēja savā gultā un lasīja nesen atnesto žurnālu, ik pa laikam radot troksni, pāršķirot vienu pēc otras čabošās žurnāla lappuses. Savukārt, mana agrākās istabas kaimiņiene, cilvēks, kuram jau biju sākusi uzticēties, sieviete, kura izrādījās slepkava, gulēja savā gultā tik pat mierīgi kā līdz šim. Vēl jo projām nesaprotu, kāpēc viņa nepretojās manam uzbrukumam, ja to spēja. Viņai tak bija tik vienkārši atsiet savas rokas un ar mani izdarīt to pašu, ko reiz paveica ar nabaga rudmati. Bet viņa to nedarīja. Tieši pretēji, šīs sieviete ļāvās manam uzbrukumam, neizrādot ne mazāko naidu pret mani. Dīvaini.
   Jau biju atmetusi jebkādas cerības šodien tikt vaļā no nežēlīgajiem žņaugiem ap manām rokām, kad pēkšņi istabā ienāca tā pati apaļīgā sieviete baltā halātā, kas šeit bija no rīta, atraisīja mani no gultas, un paziņoja, ka esot jādodas pie psihologa. Tā tad Marks mani gaida. Nezināju vai tas ir saistībā ar šodienas atgadījumu, vai arī vēlas pabeigt mūsu nepabeigto sarunu. Vēl jo projām nesaprotu, ko viņš toreiz domāja, sakot, ka man palīdzēt izkļūt no slimnīcas var kaut kas, kas saistīts ar manu mammu.
   Nokļūstot kabinetā, sajutu, ka šoreiz telpa nesmaržo pēc patīkamā kafijas aromāta. Tieši pretēji, tajā bija jūtama saspīlēta gaisotne. Marks stāvēja pie lielajiem logiem un, pagriezis man muguru, skatījās ārā. Jau atkal tur bija redzama pilsētas rosīgā dzīve, taču šoreiz es tai nepievērsu nekādu uzmanību. Tik piegāju pie galda novietotiem ādas krēsliem un apsēdos vienā no tiem. Redzot, ka Marks neizrāda nekādu interesi par manu atnākšanu, es nedaudz ieklepojos. Tad Marks, vēl jo projām pagriezis man muguru, sāka runāt.

- Padzirdēju par kārtējo skandālu 341 istabiņā. Šoreiz provokatore esot bijusi tu. Kāpēc tev tas bija vajadzīgs, Melisa? - Marks jautāja, nu jau pagriezis skatienu pret mani. Pirmo reizi Marka sejā redzēju tik nopietnu skatienu. Viņš izskatījās dusmīgs, tajā pašā laikā uztraucies. Šīs situācija bija tik dīvaina, ka baidījos atbildēt, turpināju vienkārši sēdēt ādas krēslā un klusēt.

- Saproti, es tev vēlos palīdzēt, bet tu pati sev roc bedri. Melisa, tu apgalvo, ka neesi traka, bet ar savu rīcību citiem parādi pretējo. Vai tā tas ir jāsaprot? Tu nespēj sevi vairs savaldīt? Tad sanāk, ka tavam stāstītajam nevar ticēt. Es šeit strādāju salīdzinoši nesen, pabeidzu studijas, nolēmu iet mācīties tālāk. Mani palūdza atnākt aizvietot šeit vienu psihologu, kamēr viņš dodas atvaļinājumā. Beigu beigās mani šeit pieņēma darbā uz palikšanu. Šajā īsajā laikā esmu sastapies ar daudz trakajiem, kuru teiktajam nevar ticēt jau no pirmā izdzirdētā vārda - es esmu balerīna, esmu Marokas karalis, pārvaldu visu pasauli - šī ir tikai daļa no tā, ko man nākas dzirdēt, taču tu no viņiem visiem atšķiries, tu spried loģiski, goda vārds, sāku ticēt visam ko teici, bet tava rīcība visu to noliek desmit soļus atpakaļ. Man šodien nebija paredzēts seanss ar tevi, bet man tev tas bija jāpasaka. Melisa, domā, ko tu dari, jo šeit katra tava nepareiza darbība ievelk tevi vēl dziļākā bedrē nekā tu esi.

- Es tagad saprotu. - beidzot saņēmos pazemīgi atbildēt Markam. - Nekontrolēju savu rīcību. Es apsolu tā vairs nedarīt. - nodūrusi acis zemē, es noteicu. Sajutos kā maza meitene, kura sastrādājusi nedarbus žēlojas mammai. Bet nespēju vairs izturēt to sajūtu, ka Marks uz mani dusmojas. Tomēr viņš bija tas, kurš reiz man bija paziņojis, ka tic tam, ka neesmu traka. Un tas man bija pats svarīgākais, atrodoties šeit. Tas, ka kāds man tic. Tomēr sapratu arī to, ka Marka dusmas ir pamatotas, mana rīcība bija neadekvāta. Es šeit nedrīkstu tā izrādīt savas emocijas. Es nedrīkstu parādīt to, ka esmu vāja.

- Es priecājos, ka tomēr apzinies savu vainu, tas jau ir daudz. - Marks, nedaudz uzsmaidot man, noteica un apsēdās uz krēsla man līdzās. - Ja jau esi nonākusi vizītē pie manis, tad varbūt vēlies laiku izmantot lietderīgi un par kaut ko parunāt?

- Vispār jā. - es nolēmu izmantot izdevību un noteicu - Tu tomēr esi šeit strādājošs ārsts. Varbūt tu zini, kas slēpjas pārbaužu telpā aiz durvīm, kas atrodas starp dr.Alisones un dr. Melsona kabineta durvīm? Tur atrodas durvis bez jebkādas norādes par to, kas tur ir.

Marks neizpratnē sarauca pieri.

- Tu būsi kļūdījusies. Dr. Alisones un dr. Melsona kabineti atrodas viens otram līdzās. Tur nav nekādu durvju starpā. Par to esmu pilnīgi pārliecināts, jo vēl pirms mūsu seansa biju aizgājis uz dr. Alisones kabineta, un skaidri redzēju, ka no sava kabineta, kas atrodas uzreiz aiz Alisones kabineta, iznāca dr. Melsons. - Marks pārliecinoši noteica.

- Bet es tak no rīta skaidri redzēju durvis starp šiem kabinetiem. Tajās ieveda manu agrāko istabas biedreni. Es to pati redzēju savām acīm.

- Tu kaut ko būsi sajaukusi. Šodien nav tava diena, Melisa. Varbūt medikamenti ir pie vainas. Parunāšu ar dr. Lemonu, varbūt kaut ko var līdzēt šajā jomā. - Marks noteica.

   Tā ar beidzās mūsu saruna, jo uz vizīti pie Marka tika atvesta nākamā paciente. Jutos vīlusies, ka Marks man neticēja. Es tak tik tiešām biju redzējusi tās durvis. Tās tur ir, bet vēl jo projām neesmu noskaidrojusi, kas aiz tām tik slepens atrodas. Nonākot istabā, mani jau atkal piesēja pie gultas. Likās, ka visi jau ir sapratuši, ka vairs neesmu bīstama, taču bija naivi ko tādu domāt. Šajā iestādē priecājās par jebkuru, kas viņiem dod iespēju par sevi pasmieties.