Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 31

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight"
9. decembris, 15:00

   Kārtējā bezrūpīgā diena tiek aizvadīta slimnīcas istabiņā. Savādi, bet es sāku ilgoties pat pēc Barbaras, kura, lai arī kā, taču manu ikdienu atpestīja no rutīnas un bezdarbības. Domāju par to, ko šobrīd dara mana ģimene, tur ārā, pasaulē, kuru neieskauj dzeloņdrātīm apjoztais mūris. Skumstu pēc mazās māsas. Lai arī teorētiski skaitāmies pusmāsas, sev tuvāku dvēseļu radinieku par viņu nevaru iedomāties. Magdalēnai ir tikai astoņi gadi, taču tik plaša un patiesa sirds. Tie brīži, kad viņa, mani satiekot, apkampās ap vidukli tik cieši, ka nespēju paelpot. Tie brīži, kad redzēju viņu dejojam – tik skaistu un graciozu. Tie brīži, kad dzirdēju viņu sakām – es mīlu tevi, māsiņ. Par tiem es atdotu visu, kas man pieder, lai tikai vēlreiz tos piedzīvotu.
   To visus atceroties, man pār vaigu nobira asaras piliens. Es to ātri ar roku noslaucīju. Negribēju, lai kāds šeit mani redz raudam. Viens gudrs cilvēks man šeit reiz teica – šajā iestādē nedrīkst salūst. Ar tādu domu arī dzīvoju, jo katrs mans vājais posms var tik izmantots pret mani pašu.
   Acis īsti nebija atgājušas no pēkšņā emociju uzvirmojuma, kad istabā jau bija ienākusi pavecāka sieviete. Viņa savus gaišos matus bija saspraudusi gredzenā un sejas toni centusies pielabot ar pārāk tumšu pūderi, kas vēl vairāk izcēla grumbas un nepilnības acu apvidū. Nepārprotami viņa bija kāda no personāla, jo apģērbu pārsedza neatņemamais baltais halātiņš. Mēs īsu brīdi skatījāmies viena uz otru, tad viņa nedaudz ķērcošā balsī teica:
- Jūs gaida psihologs.
   Man vajadzēja dzirdēt vien šos trīs vārdus, lai aiz sajūsmas gandrīz vai izlēktu no gultas. Šie vārdi man nenozīmēja vien to, ka mani gaida vizītē psihologs. Man tie nozīmēja to, ka Marks vēlas mani redzēt un beidzot vairs necentīsies izvairīties no mūsu tikšanās. Es, vēl jo projām uzmanoties no straujām kustībām, piecēlos no gultas. Vecā sieviete pat vēlējās man steigties palīgā, taču es vien noteicu, ka pati tikšu galā. Lēnā garā mēs gājām no viena gaiteņa nākamajā. Es nepārzinu slimnīcas ejas, taču ar nepacietību gaidīju, kad nonāksim tā gaiteņa galā, kur pie durvīm būs plāksnīte ar uzrakstu – dr. Elesons. Varbūt jau drīz vien varēs sajust kafijas smaržu, ko Marks man sagādājis. Lai gan ar nepacietību gaidīju, kad viņu ieraudzīšu, rokas visu laiku krampjaini tika sažņaugtas dūrē. Es baidījos. Es baidījos no Marka reakcijas. Ja nu viņš izliekas, ka nekas nav noticis un turpina izturēties tā it kā skūpsta nemaz nebūtu bijis? Ko tad lai iesāku? Es negribu, lai tā būtu. Man viņš, lai arī cik smagi ir to atzīt, ir iepaticies. Pat ļoti. Un šī ignorēšana no viņa puses nedara neko vairāk kā vien sāpina mani.
   Bet ilgi nesanāca par to prātot, jo kā vēstīja vecā sieviete, kura visu šo laiku pavadīja mani, mēs esot klāt. Ieejot telpā, es nesapratnē saraucu pieri.
- Šis nav daktera Elesona kabinets. – es noteiktā balsī teicu.
- Nav gan, mana mīļā. Šis ir daktera Borisa kabinets. Viņš drīz nāks, tu piesēdi tikmēr. – sieviete diezgan laipni noteica, nezaudējot savu ķērcoņu runājot.
- Bet man nevajag citu psihologu. Man bija labi pie Elesona. – es uzstājīgi teicu.
- Mīļo meitiņ, dakteris Elesons šobrīd nepieņem pacientus, paņēmis atvaļinājumu. Nebaidies, dakteris Boriss arī ir ļoti jauks cilvēks. – gados vecā sieviete teica.
- Nu nevajag jau tik ļoti slavēt mani, Šarlote. – zema vīrieša balss teica.
Tikai tagad pamanīju, ka telpā bija ienācis kāds vīrietis. Nedaudz jaunāks par sievieti, kura mani atveda šurp, garām ūsām, īsi apcirptiem matiem un pildspalvu aizbāztu aiz auss. Viņš ik pa laikam pašķobījās, vienu mutes kaktiņu strauji pabīdot uz augšu. Mani tas tracināja. Viņš aizvēra durvis, apgāja galdam otrā pusē un apsēdās pie tā. Tad atspiedies krēslā noteica:
- Šarlote, lūdzu atstāj mūs divatā ar šo jauno dāmu.
Sieviete, šķietami nedaudz paklanījās, un izgāja nekavējoties ārā pa durvīm. Vīrietis sāka sist ar pirkstu galiem pa koka galdu, sākot mani pamazām izvest no pacietības.
- Apsēdies. Domāju, ka tā mums būs vieglāk sarunāties. – vīrietis noteica.
- Es netaisos šeit veidot nekādas sarunas. Runāšu tikai ar savu psihologu. – es, sakrustojot rokas uz krūtīm, teicu.
- Un tavs psihologs ir Marks Elesons, ja? – vīrietis jautāja, ar mēli nobraukājot pa savām lūpām, tās nedaudz samitrinot.
- Jā, tas pats. – es īsi noteicu.
- Nu tad man jāsaka, ka viņš tik ātri nemaz neatgriezīsies. Jauns cilvēks, gribas pabaudīt dzīvi un nedaudz atpūsties. Nekas cits neatliks kā vien sarunāties ar mani. – viņš, nezaudējot savu laipnību, noteica. Man viņš nepatika. Viņam kaut kas bija aiz ādas.
- Apsēdies. – jau striktāk Boriss noteica. Es, nevēloties uzsākt konfliktu, paklausīju viņam. Redzot, ka izpildu viņa pavēles, viņš vien jēli pasmaidīja.
-   Vai tevi kas satrauc? - Boriss jautāja, taču es neatbildēju.
-   Vai tu esi sevī novērojusi dīvainas lietas? - viņš neatlaidīgi turpināja iztaujāšanu, taču es klusēju.
   Tālākais viņa teiktais slīdēja man gar ausīm. Es nevēlējies ielaisties ar viņu nekādās sarunās. Dzirdēju viņa balss toņu pastiprināšanos, tad atkal indīgi laipno balsi, bet nekas no tā nespēja mani iespaidot. Es jutos vīlusies Markā. Kā viņš tā varēja, pēkšņi paņemt atvaļinājumu un atstāt mani šī tipiņa uzraudzībā? Droši vien devies uz Vāciju, kā jau Megana man vēstulē tika stāstījusi. Bet viņam vajadzēja vienkārši pienākt pie manis un izstāstīt situāciju, nevis vienkārši aizbraukt. Mēs tak darbojamies komandā. Man arī ir jābūt lietas kursā. Un kā es varu zināt, vai varu šim tipiņam, vārdā Boriss, uzticēties? Būtu vismaz man pateicis, kā tālāk rīkoties, nevis iemetis kā pēc siltas vannas aukstā dīķī.
Pēkšņi dzirdēju, ka Boriss vairs nerunā.
- Varu iet? – es jautāju.
- Nē. Pirms mēs visu nebūsim nodarījuši, tu šeit uzkavēsies. – Dakteris Boriss teica un lēni tuvojās man. Viņa rokas noslīdēja  gar manu vaigu. Ja vien, Mark, tu zinātu, kādā situācijā mani esi nostādījis.