Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 29

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight"
3.decembris, 12:15

   Dzirdēju vārgu balsi saucam sevi. Tā nerimstoši atkārtoja manu vārdu. Pēkšņi, kā no dziļa miega atmodusies, es atvēru acis. Plakstiņi lēni un smagi slīdēja augšā, pēc īsa brīža atkal aizveroties, un liedzot saskatīt dienas gaismu. Pagāja krietns laika sprīdis līdz apjēdzu, kas apkārt notiek. Pie manas gultas stāvēja vīrietis, baltā halātā, bizītē sapītiem iesirmiem matiem un kārtīgi izķemmētu bārdu. Viņš nedaudz pārliecies pār mani lūkojās tieši acīs. Un aiz viņa uztraukts grozījās Marks. Es ar pirkstu novilku sev gar degungalu. Tur bija uzklāta kaut kāda ļoti spēcīgi smaržojoša viela, kas tik ļoti cirta acīs, ka no tām izspraucās asaru pilieni. Lai arī kā centos notraukt uzklāto vielu, manas darbības nevainagojās panākumiem. Ārsts man ko vaicāja, taču, nesapratusi jautājumu, es vienkārši atbildēju – nē. Viņš turpināja uzdot jautājumus, taču es pat nemēģināju atbildēt, vien centos nedaudz pieslieties sēdus, jo ķermeni pārņēma nelabuma sajūta. Ārsts, spiežot ar roku uz plecu, centās bloķēt manas kustības, bet izdvešot frāzi – man ir slikti – viņš, palīdzot pieslieties nedaudz sēdus, pabāza man zem mutes bļodu. Taču tā man nebija vajadzīga.
   Šķiet Marks no manis ne uz mirkli nenolaida skatienu, lai gan es būtu vēlējusies, lai būtu savādāk. Sajutos tik nepatīkama pati sev, ka šobrīd labāk gribētu būt viena ar savām problēmām. Marks, sakrustojis rokas uz krūtīm, dīdījās ārstam aiz muguras, visu laiku uzdodot tam jautājumus, uz kuriem vīrietis baltajā halātā negribīgi arī atbildēja.
   Tālāk ārsts apskatīja mani, konstatēja, ka brūce ir neskarta, stāvoklis esot stabils, un noteicis, ka īsti nesaprot manu ģībšanas iemeslu, pasauca medmāsu, kurai lika noņemt analīzes.
   Kad telpā jau bija ienākusi jaunā sieviete, kura darbojās ap mani, no rokas cenšoties paņemt asins analīzes, pēkšņi es pārlaidu skatienu pāri istabai. Gabija šeit vairs nebija. Arī ārsts un medmāsa drīz vien pēc manas pamošanās un apskates bija prom, līdzi paņemot dažas uz mana nakts skapīša noliktas stikla pudelītes. Tagad telpā palikām divatā ar Marku. Viņš nervozi staigāja šurpu un turpu pa plašo slimnīcas istabiņu.
- Es nesaprotu. – Marks pēkšņi iesāka. – Man atliek doties pāris stundas prom no klīnikas, kad atgriežoties ar tevi kaut kas jau ir noticis. – viņš pabeidza savu sakāmo smagi nopūzdamies.
Es neko neatbildēju, vien skatījos uz viņu, virinot savus plakstiņus augšā un lejā. Man jau īsti arī nebija ko teikt. Viņam bija taisnība, ar mani pēdējā laikā notika pārāk daudz dīvainu lietu. Lai arī es klusēju, tas netraucēja Markam tālāk izplūst savā monologā.
- Katru reizi dodoties uz darbu man ir jābaidās uzzināt par to vai tu atkal neesi mēģinājusi izdarīt pašnāvību, vai neesi sakāvusies, uztaisījusi histēriju vai vēl ko savārījusi. – Marks, šķietami sarunādamies ar sevi, noteica.
Taču es turpināju klusēt. Mani tas savā mērā uzjautrināja.
- Kāpēc tu klusē? Pasaki taču kaut ko. – Marks, dusmās vārīdamies, teica.
- Tu taču man neko nejautā, tikai izklāsti savus pārdzīvojumus. – es atbildēju.
- Saki kā ir – pati uz savu galvu centies piecelties no gultas un aiz sāpēm noģībi?
- Nē. – es īsi un kodolīgi atbildēju uz Marka uzdoto jautājumu.
- Sadomājies par notikušo ar mammu, un tev palika slikti?
- Nē. – es tik pat tieši, kā atbildot uz pirmo viņa uzdoto jautājumu, noteicu.
- Velns parāvis, kas tad notika? Melisa, runā ar mani tak. – Marks, dusmās ar roku uzsitis pa galdu, jautāja.
- Uzzināju to, ko jau droši vien tu jau sen zini, bet kārtējo reizi no manis esi noklusējis. To, ka esmu hemofīlijas slimniece un man ir problēmas ar asinīm. – es mierīgi noteicu.
Marka seja palika nopietna, parādot, ka viņš šo faktu ir sen zinājis.
- Kas tev to pateica? – Marks, pēkšņi mainot balss intonāciju, un kļūstot pārsteidzoši mierīgs, jautāja.
- Tas nav tik būtiski, taču domāju, ka man ir tiesības zināt visu taisnību par savu veselību. – es vien noteicu.
Šoreiz klusēja un ne vārda nebilda Marks. Bijām mainītās lomās.
- Un tagad atbildi tu man. – es iesāku. – Tu par to jau zināji agrāk, vai ne?
- Jā. – Marks noteica.
Tā bija atbilde, no kuras visvairāk baidījos. Īsu brīdi sagremoju to savā apziņā, tad turpināju:
- Tu vēlies, lai tev palīdzu atmaskot īsto brāļa slepkavu, bet viss, ko tu dari, ir noklusē no manis visu iespējamo informāciju, kas skar tieši mani. Esmu zaudējusi jebkādu uzticību tev. Tu man melo.
- Es tev nemeloju. – Pēkšņi Marks iespraucās manā teiktajā.
- Kā tad tu nosauksi to, ka visu laiku noklusē no manis tik būtiskus faktus?
- Par tevis pasargāšanu. – Marks vien noteica.
- Par manis pasargāšanu? Priekš kam tev mani pasargāt?
- Tāpēc. – Marks noteica un nepagāja viens moments, kad viņa lūpas bija cieši ieskāvušas manas. Viņš darīja to lēni un maigi, ar roku vēl satverot manu  vaigu un noglāstos to. Marka pēkšņais pavērsiens bija mani šokējusi, un viss ko tobrīd spēju izdarīt, bija ļauties viņam. Šis skūpsts ilga vien pāris sekundes, taču šķita kā vesela mūžība. Atraujoties viņa lūpām, Marks cieši ieskatījās manās acīs un noteica:
- Tieši tāpēc es visu šo laiku cenšos tevi pasargāt. – to pateikdams, viņš pagriezās un izgāja no istabas, atstājot mani vienu šajā šoka stāvoklī.
   Gribēju ko iebilst, ko pateikt, lai viņš neaizietu, taču neko vairāk tobrīd nespēju padarīt kā mēmi atvērt un tūdaļ atkal aizvērt savas lūpas, neizsakot nevienu pašu skaņu. Pēc īsa brīža vēlējos atkal ko teikt, taču sen jau bija par vēlu. Marks bija prom.
   Turpmākās stundas šķiet par neko sakarīgu nespēju padomāt. Varētu likties, ka visu to laiku prātoju par Marku un mūsu skūpstu, bet tā nebija. Jutos ierauta tādā kā transā, kas liedza man par to maz iedomāties. Pusdienas tika atstātas neskartas, arī vakariņu trauki tika aiznesti piepildīti ar šīs dienas ēdienu. Mani pat nebaidīja fakts, ka pie gultas sēž uzraudze, kura gaida, kad paēdīšu. Saniknota par iztērēto laiku un nepanākto rezultātu, viņa katru ēdienreizes laiku devās prom ēdienu pilniem traukiem. Bet es tikai sēdēju savā gultā un blisinājos pretējā sienā, līdz pār mani vienu brīdi nāca apskaidrības impulss – Marks mani noskūpstīja. Patiesi, to viņš bija izdarījis, un vēl jo projām līdz galam to nespēju aptvert.