Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 20

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight "

25. novembris

13.17

   Centos atvērt savus smagos plakstiņus, taču tiklīdz man tas izdevās, spožiem gaismas stariem iespīdot acīs, es tos atkal strauji aizvēru. Mēģini vēlreiz – es sev klusējot teicu. Un jau atkal plakstiņi tika bīdīti uz augšu. Šoreiz acis tik ļoti nebijās no gaismas, taču viss ko spēju saskatīt bija vien balts plankums, kas ieskāva visu. Es vairākkārt aizvēru un atkal atvēru acis, cenšoties ievērot ko vairāk. Baltais plankums pamazām kļuva gaisīgāks, un es sāku manīt pāris ēnas, kustamies ap gultu, kurā gulēju. Jutu arī kādu turam manu roku, ik pa laikam to cieši saspiežot. Es nedaudz pagriezu galvu sānis, taču, tiklīdz to biju izdarījusi, caur manu ķermeni pārskrēja tāds kā elektrisks strāvojums, un kāds atkal manu galvu atbīdīja atpakaļ. Cenšoties atkal pakustēties, tas vairs neizdodas. Bija dzirdama liela rosība man apkārt, taču nespēju izcelt nevienu vārdu, nevienu skaņu, šķita, ka visi sarunājas vienā mutulī. Jutu, cik lēni un smagi kustas mani plakstiņi. Tie aizvien negribīgāk vērās vaļā, un jau pēc sekundes atkal smagi noslīdēja lejā, pat neļaujot mazlietiņ aptvert apkārt notiekošo. Man uz galvas tika uzlikta kaut kāda maska, no kuras nāca dīvainas gaisa plūsmas, un es atkal ieslīgu tumsas un nomāktības pasaulē.

19:55

   Es vēl jo projām guļu, taču spēju aptvert to, kas notiek manā galvā. Kas ar mani šobrīd notiek? Mans ķermenis šķiet tik smags un masīvs, un tad es pati, maza un ievainojama, ieslogota šajā nespēcīgajā radījumā. Nespēju saprast to vai esmu dzīva, vai tomēr mirusi. Es cenšos atvērt acis, taču tās neklausa manām pavēlēm. Dzirdu to, ka man pie kreisās auss kaut kas neizturami pīkst, jūtu sāpes kreisās rokas locītavā un krūšu apvidū, varbūt tomēr esmu dzīva? Bet ja nu tā ir tikai ilūzija? Man tomēr nedaudz izdodas atbīdīt vaļā savus smagnējos acs plakstiņus. Kā jau pirms tam, nespējot neko vairāk saskatīt kā baltu plankumu tieši virs manas galvas. Jau atkal kāds pie manis ir, šoreiz gan tas ir tikai viens cilvēks, vismaz man tā šķiet. Uz manas pieres tiek uzlikts kaut kas slapjš un auksts, tomēr tas nedaudz mazina dunoņu galvas centrālajā daļā. Manas kreisā roka tiek nedaudz pacelta uz augšu, pie tās piestiprinot kaut ko metālisku. Tik dīvaina sajūta, ka spēj aptvert apkārt notiekošo, bet neesi spējīgs neko izdarīt. Dzirdēju kaut kādu balss sajukumu, kuram pa vidu jaucās neizturamā pīkstēšana. Sasprindzināju dzirdi, lai saprastu, kas man tiek teikts. Melisa, dzirdi? Melisa, atbildi, ja spēj. Melisa, tu dzirdi mani? – tik uzsvērti tika man jautāts. Es gribēju pateikt, ka jā, beidzot es dzirdu, es dzirdu to, ko man saka, taču tas palika nepateikts, jo manas lūpas bija kā paralizētas, nespējot valdīt pār tām. Un es vien caur nelielu spraugu pa atvērto acs plakstiņu noskatījos baltajā plankumā, kurš aizvien nebija pazudis.

26. novembris

7:15

   Šķiet esmu gulējusi vien pāris stundas, varbūt ar nedaudz vairāk, es nezinu, galīgi nespēju orientēties laikā. Jau atkal sajūtu kādu sev blakus, cieši turot manu roku. Pēc sajūtām šķiet, ka tas ir vīrietis vai arī ļoti spēcīga sieviete. Es cenšos saspiest arī šī cilvēka roku, sasprindzinot savus muskuļus, parādot, ka es jūtu viņa klātbūtni un sajūtu apkārt notiekošo, bet man nekādi tas neizdodas, es nespēju ietekmēt sava ķermeņa kustības, tas nekustas. Jūtu, ka uz manām nāsīm un mutes vēl jo projām atrodas aparāts. Arī pīkstoņa blakus nav mitējusies, es pat teiktu, ka tā kļuvusi vēl izteiktāka. Uz brīdi šis aparāts no manas mutes tiek nobīdīts sāņus un pie lūpām īsu brīdi pielikts kas mitrs. Tikai tagad sajutu to, cik ļoti sausas ir manas lūpas. Bet nejūtu ne slāpes, ne izsalkumu. Vēlos vien izlauzties no šī krātiņa, kurā tieku turēta, no šī ķermeņa pār kuru nevaru valdīt. Bet nespēju. Tas mani tur savā gūstā un neļauj aizlidot.

16:28

   Manā galvā parādās neliela vīzija – logs manā klīnikas istabiņā. Es to nedaudz atbīdu vaļā, piespiežu nāsis pie atvērtās loga šķirbas un ieelpoju svaigo gaisa plūsmu, kas nāk no tā. Tas mani nedaudz apreibina. Un tad naža asmens pie manas rīkles, gulta, kurā guļu, ļauni smiekli, un tumsa. Tas ir viss. Viss, ko spēju aptvert un izanalizēt savā prātā. Pēc šī skata atkal cenšos pavērt vaļā savus acs plakstiņus, jāsaka, ka šoreiz tas izdodas daudz vienkāršāk kā citas reizes. Baltais plankums nav nekur zudis, tas tā pat kā citas reizes ieskauj pasauli, kuru tik ļoti cenšos saskatīt. Jā, tas vairs nav tik sablīvēts, caur to redzu tumšu kvadrātu tieši iepretī. Nedaudz pagriežu acs zīlītes uz kreiso pusi, cenšoties ievērot cilvēku, kurš vēl aizvien tur manu roku. Redzu vien plecīgas uzbūves tēlu sev līdzās. Tas ko saka, bet es nespēju savienot zilbes sev saprotamā valodā.  Vairākkārt aizveru un atkal atveru acs plakstiņus, tā kliedējot balto mākoni, kas tik ļoti traucē man saskatīt apkārtni. Un patiesi tas palīdz. Jau skaidrāk spēju saskatīt būtni sev līdzās – vīrietis, gludi skūts, patīkamiem sejas vaibstiem. Nav šaubu, tas ir Marks. Mans psihoterapeits. Bet ko viņš šeit dara? Pie tam tik neatlaidīgi turot manu roku. Viņš nemitīgi cenšas ko pateikt, bet šīs skaņas man ir tik nesaprotamas, ka es pat vairs necenšos tās saprast. Tikai mani pārņem iekšējs miers par to, ka Marks ir kopā ar man. Ar to man pietiek.

20:12

   Jūtu sevi kustībā. Sākumā šķiet, ka atkal sapņoju, bet nē, es tieku kur vesta. Mana roka vēl projām ir sažņaugta Marka lielajā plaukstā. Apkārt ir jūtama liela rosība, sev par pārsteigumu spēju arī sadzirdēt atsevišķas frāzes – pacienti vediet uz 3 operācijas zāli, sagatavojiet aprīkojumu, stāvoklis ārkārtējs. Kas notiek? Jūtu neizturamu spiedienu krūšu apvidū. Tas mani burtiski nospiež. Apkārt ir steiga, tiek šķindināti metāla priekšmeti, pie manis kāds pienāk un uzliek uz manas mutes un nāsīm pavisam citu masku. Cenšos sajust Marka roku, taču tās tur vairs nav. Viens mirklis un atkal jau prātu pārņem tumsa. Tumsa, kurā nespēju valdīt nu jau arī pār savām domām un saprātu.