Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 32

Vašingtonā, psihiatriskā klīnika "Moonlight"
10. decembris, 9:12

   Rīts jau rit pilnā sparā. Saules stari spoži spraucas cauri baltajiem aizkariem, cenšoties telpā ieviest gaišu un cerību pilnu paradīzi. Bija kļuvis nedaudz karsti un smacīgi, tāpēc palūdzu sievietei, kura šorīt piegādāja man brokastis, atvērt nedaudz logu, ko viņa arī izdarīja. Tagad telpā bija jūtama ieplūstam auksta vēsma, kura mazdrusciņ kliedēja karstuma radīto smaku. Baltie, cakainie aizkari lēni plivinājās, atgādinot viļņus jūrā. Šodien bija skaista diena. Daudz saules, miera un svētlaimes. To visu ieskāva vientulība, kura katru dienu auga augumā. Biju noilgojusies pēc plašās ēdamistabas, kurā bija nerimstoša rosība. Pēc gaiteņiem, kuros valda čalas un smiekli. Pēc pagalma, kurā viens otram stāsta jaunākās baumas un aizvada laiku spēlējot sporta spēles. Ja arī kādreiz gadījās slimnīcas gaiteņos fizioterapiju nodarbībās sastapt kādu cilvēku, tad viņš ātri vien ārstu pavadībā tika nogādāts atpakaļ istabiņā, neļaujot pārmīt pat pāris vārdus. Tāda nu šeit kārtība – ārstējies un grimsti vientulībā.
   Īsi pēc brokastīm, kurās man kārtējo reizi nācās ēst vienu no slimnīcas putrām, pie manis istabiņā ienāca mans ārsts, kurš regulāri apsekoja brūci un veselības stāvokli. Kārtējo reizi viņš sīki un smalki nopētīja to, cik labi vai slikti dzīst operācijā veiktais iegriezums, ar speciāliem aparātiem konstatēja sirdsdarbību un iztaujāja par pašsajūtu. Man pēdējā laikā ir vērojams liels nogurums, guļu dienā tik daudz, cik šķietami agrāk nedēļas laikā kopumā. To arī ārstam pateicu, uz ko viņš atbildēja, ka tas esot normāli, tagad nākusi klāt fiziska slodze, kura manu organismu spējot nogurdināt. Kā arī tas, ka tomēr esmu novārgusi, un miegs tikai nākot par labu. Pēc rezultātiem viss esot ļoti labi, lai neteiktu vairāk. Pamazām atveseļojos.
- Domāju, ka tu mierīgi vari atgriezties atpakaļ savā klīnikas istabiņā. Uzturēšanās slimnīcā tev vairs nav nepieciešama. Apdraudējumus veselībai nekonstatēju. Protams, tevi turēsim stingrā ārstu kontrolē, arī fizioterapeite pie tevis turpinās iet katru dienu, bet domāju, ka mierīgi vari atgriezties atpakaļ ierastajā vidē. – ārsts, mūsu sarunas beigās, teica.
   Šo dzirdot, es biju priecīga. Tikai smaidīju un piekrītoši ārstam māju ar galvu. Šķiet šīs slimnīcas istabiņas sienas ienīdu vairāk par savu ļaunāko ienaidnieku. Tik ļoti bija apnicis šeit vienai gulšņāt dienu no dienas. Jā, Barbara mani mēģināja nosmacēt ar spilvenu. Šo faktu zinu tikai vienīgi es un pati vaininiece, taču es nebaidos no viņas. Liekas, ka jūtos vēl spēcīgāka kā līdz šim starpgadījumam. Barbarai tomēr neizdevās iecerētais, tāpēc istabiņā varu atgriezties kā uzvarētāja nevis asti kājstarpē iežmaugts kucēns.
- Tikai ar vienu noteikumu. – ārsts turpināja savu iesākto. – Tev man jāapsola, ka vairs nemēģināsi izdarīt pašnāvību. Tu taču esi gudra meitene.
   Es ārstam zvērot pie visa, kas man dārgs un apsolot, ka līdz šādai rīcībai otru reizi vairs nenonākšu, pārliecināju viņu. Ārsts beigās uzsmaidījis, noglāstījis manu galvu un novēlējis drīzu izveseļošanos, izgāja no telpas, pirms tam vēl pasakot, ka drīz ienāks medmāsa, kura  palīdzēs nokļūt līdz agrākajai istabiņai. Šis ārsts bija patiesi jauks. Es viņu asociētu kā laipnu vectēvu, kuram piemīt dziedinošu vārdu spējas, jo vienmēr, kad viņš ko pasaka, ķermeni pārskrien patīkamas tirpas, liekot sajusties mierīgi un pasargāti. Vienīgais, pēc kā ilgošos pametot slimnīcas telpas, noteikti būs viņš, lai gan ārsts pats nosolījās uzraudzīt manu veselības stāvokli arī klīnikas istabiņā.
   Atkal jau sajutos kā dodoties ceļojumā. Tikai pietrūka ceļa somu krāmēšana, jo vienīgā manta, kas man piederēja ir apģērbs, kurš jau uzvilkts mugurā. Pirms kāda laika ar sāpēm sirdī biju saplēsusi mammas un Meganas rakstītās vēstules sīkās driskās un noslīcinot tās tualetes podā, gandrīz to aizdambējot. Man tas bija jādara, jo nevarēju pieļaut, ka vēstules redz kādas ļaunas acis. Turklāt šāda lieta, kā vēstuļu rakstīšana un saņemšana, klīnikā ir aizliegta. Skumji, jo tuvojas Ziemassvētki, un es tik ļoti vēlētos sev mīļajiem aizsūtīt kādu jauku vārdu, kaut vai pāris teikumus, taču tas nav iespējams.
   Šī pārvākšanās atpakaļ istabiņā pie Barbaras varbūt kliedēs arī manas skumjas pēc Marka. Vakarnakt ik pa laikam modos augšā un domāju par viņu. Tas, ko Marks izdarīja, tomēr bija cūciski. Es saprotu, ka runa iet par viņa brāli, taču līdz šim uzskatīju, ka darbojamies kopā un, ja Marks domā, ka, nododot vienu Meganas vēstuli, viņš mani būs informējis par notiekošo, tad smagi kļūdās. Tā ir pilnīga un galīga nerēķināšanās ar mani. Es tomēr šeit tieku turēta kā garīgi slima persona, tad vismaz Marks varēja man dot kādas norādes par to, ko darīt un kam uzticēties, lai sevi vismaz nedaudz paceltu citu acīs, bet tā vietā viņš vienkārši aizbrauc, pat nebrīdinot. Tas apgāž visus labos priekšstatus, kas radās pēc skūpsta, ka es viņam tomēr rūpu.
   Ceļš līdz manai klīnikas istabiņai bija garš un nogurdinošs. Vairākkārt apstājos, lai atvilktu elpu, uz ko medmāsa, kura mani pavadīja, reaģēja diezgan nicinoši. Viņai tomēr esot arī citi darbi darāmi. Vai nu lai es eju, vai arī palieku tepat. Beigās par pareizāko lēmumus tomēr izlēmu turpmāko ceļu pievarēt sēžot ratiņu krēslā. Pavisam netālu tika atrasts viens no braucamrīkiem, un, ērti iekārtojoties, brauciena laikā man bija laiks kārtīgi izpētīt ceļu līdz klīnikas istabiņai. Jāsaka, ka nekā pārsteidzoša un izbrīna vērta nebija. Visi gaiteņi šķita vienādi un katrs nākamais bija tik pat garlaicīgs kā iepriekšējais. Šķietami pēc vairākām minūtēm, beidzot bijām nonākuši vietā, kuru es jau pazīstu. Atkal jau pie milzīgajām metāla durvīm mūs sagaidīja vīrietis zilā formas tērpā, un, pārbaudījis medmāsas caurlaidi, ielaida pa tām iekšā gaišajā gaitenī. Jau atkal acu priekšā izpletās baltās durvis katras sienas pusē, taču mani piesaistīja tikai vienas no tām. Durvis ar 615 numuru. Tās bija īstās. Medmāsai liekot apstāties, es piecēlos no ratiņu krēsla. Es vēlējos pašas spēkiem iesoļot pa šīm durvīm. Atverot tās, es sapratu, ka telpā nekā nav mainījies. Es ar acīm pārskrēju pāri istabai, apstājoties pie katra priekšmeta šajā telpā, un cenšoties atmiņā ataust to eiforiju, kas bija pārņēmusi pirmo reizi šeit ierodoties. Tā es sapņaini lidinājos pa mākoņiem līdz mans skatiens bija nonācis pie Barbaras gultas. Tajā patiesi sēdēja viņa, sieviete, kura reiz man bija centusies atņemt dzīvību. Taču šī būtne gan bija krietni mainījusies. Nu viņas rokās gulēja mazs zīdainītis, ietērpts zilā apģērba gabalā. Barbarai līdzās stāvēja kāda sieviete no personāla, uzmetot man vien vienaldzīgu skatienu, bet drīz pēc tam atkal pieurbjot to Barbarai un bērnam, nepalaižot garām nevienu no abu darbībām. Taču cik savāda man šķita pati jaunā māte. Ne miņas viņas sejā no ļaunuma, naida vai nicinājuma pret šo pasauli, kā tas bija reizē, kad pēdējo reizi šķīrāmies. Viņa izskatījās tik laimīga un zīdaini savās rokās turēja kā vislielāko pasaules dārgumu. Arī es kādreiz tā gulēju savas mammas rokās. Vismaz es gribētu tam ticēt.