Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 33

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight"
10. decembris, 11:23

Šobrīd sēdēju savā gultā, iepretī Barbarai, un pētoši skatījos viņas nodarbēs ar bērnu. Barbara to baroja, ļoti rūpīgi turot pudelīti ar pienu, un ik pa laikam noslaukot zīdaiņa zodiņu ar mīkstu drāniņu. Viņa bieži vien atrāva skatienu no mazuļa, lai palūkotos uz mani. Ik reizi, kad viņa to izdarīja, ieraudzīju smaidošu, bezgala laimīgu un lepnu sievieti, kuras acis burtiski izstaroja prieku uz visām pusēm. Es kā atbildi, vienmēr pastiepu savas mutes kaktiņus augšup, viegli uzsmaidot arī viņai. Kad mazulis apmierināts gulēja Barbaras rokās, vairs nezīžot pudelīti, personāla darbiniece noteica, ka tikšanās laiks nu ir galā, un mazulim jādodas atpakaļ uz zīdaiņu istabu. Tad gan Barbaras seja izmainījās. Viņa negribīgi atdeva mazuli sievietei, un sakņupa gultā, uzmetot kupri un nolaižot galvu šķietami zemāk par zemi. Redzēju kā uz grīdas nokrīt pāris asaru lāses. Viņa raudāja, taču personāla darbiniece, neliekoties ne zinis par Barbaras paustajām emocijām, ar bērnu uz rokām izgāja no istabas, atstājot mūs divatā.

Es ilgi nezināju, ko iesākt. Cilvēcisks faktors lika man pieiet pie Barbaras un viņu kaut kādā veidā mierināt, taču iekšēji es baidījos no šīs darbības iespējamām sekām. Atmiņas par viņas izturēšanos pret mani nekur nebija zudušas. Tomēr es, saņēmusi visu tobrīd iespējamo drosmi, apsēdos viņai līdzās gultā, ar labo roku apkampjot Barbaras plecu.

-    Neraudi, gan jau drīz atkal redzēsi savu bērniņu. – es klusi noteicu.

Barbara pēkšņi pagriezās pret mani, šo darbību veicot tik strauji, ka es nedaudz salēcos, taču atpakaļceļa vairs nebija. Es biju viņai līdzās, un uzdrošinājos pieskarties. Ar mani būs beigas, es nodomāju. Taču Barbara vien, ar roku noslaukot asaras no sejas, pasmaidīja un teica:

-    Tu redzēji manu puiku? Tāds brašulis. 3,675 gramus smags.

Es atviegloti nopūtos to visu izdzirdot. Es smaidīju un apstiprinoši māju ar galvu. Puika, tā jau man likās pat tad, kad mazulis bija vēl viņas miesās, jo vērienīgie vēdera izmēri liecināja vai nu par puiku vai dubultu atvasi. Mans tētis vienmēr bija teicis, ka vīriešiem grūti samierināties ar to, ka sievietes aizņem lielāko daļu gultas, jo viņi esot pieraduši izplesties pat mātes ķermenī, tāpēc vienmēr ieraugot nedabiski milzīgu grūtnieces vēderu, tas man asociējas ar gaidāmo puisīti. Šoreiz precīzs trāpījums.

-    Piedod. – pēkšņi Barbara noteica.

Es, sejā paužot neizpratni, klusēju, tad ievaicājos:

-    Par ko tu man atvainojies?

-    Tu zini par ko. Patiesībā es negribēju tev nodarīt pāri, tikai nedaudz pabaidīt. Dusmas ņēma virsroku un es pāršāvu pār strīpu ar to pabaidīšanu. Tobrīd, kad tu patiesi vairs neelpoji, es tik ļoti nobijos, ka aiz šausmām nezināju ko darīt. Par laimi, ārsti šeit ir labi, un viss beidzās laimīgi.

Es vēlējos, ko iebilst, taču viņa mani apklusināja, tad turpināja savu sakāmo:

-    Saproti, mani vajā mānija, ka visi man grib nodarīt ko sliktu. Vīrs mani sita dienu no dienas, māte bērnībā nodzērās tik tālu, ka tēvs pakārās aiz šausmām. Pārējo dzīvi esmu pavadījusi bērnu namā, kur mani sākotnēji sita, dauzīja un kur bija jāiemācās pastāvēt par sevi. Tagad esmu šeit, kur pret mani neizturas pēc tiem labākajiem principiem, tāpēc man liekas, ka visi vēl man tikai sliktu. Bet laikam kļūdījos attiecībā uz tevi. Piedod.

Es neko neatbildēju. Tikai apkampu viņu, cieši pieglaužot klāt. Tieši tas man bija vajadzīgs. Silts, patīkams un patiess apkampiens, kas spēja atbrīvot, vismaz uz īsu brīdi, no visām likstām un nelaimēm.

-    Tu jau droši vien izstāstīsi viņiem tagad taisnību, ka es tevi centos nosmacēt ar spilvenu, un tad man liegs satikties ar manu dēlu pat to īso brītiņu, kas mums tiek atvēlēts. – Barbara noteica, skumji skatoties zemē.

-    Es to nedarīšu. – es īsi noteicu. – Neuztraucies par to, aizmirstam un punkts.

Barbaras acīs iezagās neviltot prieks. Viņa pēkšņi mani noskūpstīja uz vaiga un tik cieši apkampa, ka man iesāpējās sirds apvidū.

-    Uzmanīgi, man sāp. – es noteicu.

-    Atvaino, aizmirsu par operāciju. – Barbara atvainojoties, atlaida mani vaļā.

-    Tu zini par operāciju? – es pārsteigta jautāju.

-    Tu smejies? To visi zina. Par tevi taču raksta avīzēs. Vienu rakstu dabūju arī es. Viens sievišķis pamanījās to nospert ārsta kabinetā, kad tas uz īsu brīdi izgājis ārā. Pagaidi, tūlīt iedošu, es to pabāzu zem sava matrača. – Barbara noteica un sāka ar rokām taustīties zem matrača.

Drīz vien manās rokās jau gulēja laikraksta izdevums. Šoreiz pavisam cits, nekā tas, ko reiz man bija atnesis Marks. Tas bija vien pāris dienu vecs. Šoreiz pirmo lapu aizpildīja kāds raksts par rūpnīcas darbinieku sacelšanos pret pastāvošo iekārtu, taču klausot Barbaras mudinājumam šķirt lappuses tālāk, drīz vien nonācu pie raksta ar nosaukumu: " Psihiatriskās klīnikas " Moonlight" slepenā dzīve". Nekavējoties sāku lasīt rakstu zem tā.

" Jau nesen ziņojām par notikumiem psihiatriskajā klīnikā "Moonlight", kurā kāda 21 gadus jauna meitene mēģinājusi izdarīt pašnāvību, nosmacējot sevi ar spilvenu. Tika izplatītas baumas, ka tas veikts ārstu nolaidības dēļ, kuri izvēlējušies meitenei nepareizos medikamentus, tādējādi novedot viņu līdz šai rīcībai. Šobrīd meitene pēc smagas operācijas atlabst klīnikas slimnīcā, stingrā ārstu uzraudzībā. Policija ir veikusi jau meitenes nopratināšanu, un uz mūsu uzdoto jautājumu, vai meitenes rīcībā vainojama ārstu nolaidība, galvenais policijas inspektors Brovns atbild sekojoši:

-    Mums ir pamats domāt, ka šīs izplatītās baumas ir patiesas. Meitene apgalvoja, ka medikamenti, kurus lietojusi, viņai likuši justies savādi un noveduši pie šīs nepārdomātās rīcības. Taču konkrētas atbildes vēl nav, turpinās izmeklēšanu, un vairāk informācijas diemžēl pagaidām jums nevaram sniegt.

Pēc nepārbaudītas informācijas esam uzzinājuši, ka šobrīd klīnikā esot atrasta viela, kura tiek nelikumīgi izmantota konkrētu zāļu izgatavošanā. Tā sniedzot maldīgu efektu zāļu lietotājiem. Pagaidām gan neesot izdevies atrast konkrētās zāles, kurās viela tiek izmantota, taču eksperti turpinot darbu, lai atrastu medikamentus ar konkrēto vielu sastāvā. Varbūt izdosies atrast kādu likumsakarību šīm zālēm ar meitenes likteni, kurš par mata tiesu tika paglābts no briesmām."

Es nolaidu avīzi uz saviem ceļgaliem. Tad tomēr kaut kas virzās uz priekšu šajā lietā un cerība to atrisināt nav zudusi. Man jau šķita, ka pēc sarunas ar policistiem, mana liecība netiks ņemta nopietni, jo mani uzskata par trako, taču laikam cilvēcības nav tikai šeit strādājošiem ārstiem, pārējie tomēr mani vēl uzskata par pilntiesīgu cilvēku. Atceros par ārstu sarunu, kurā viņi sprieda par to, ka tiks iznīcināti medikamenti no četrpadsmitās noliktavas. Droši vien tās ir zāles, kuras meklē policija. Velns, ko lai dara?
Tad man pēkšņi ienāca prātā kāda doma. Es piegāju pie savas gultas un pabāzu roku zem tās matrača. Tur tās bija. Pāris zāļu ripiņas no tās reizes, kad, izliekoties par zāļu iedzeršanu, biju tās noglabājusi zem matrača. Un kas notiktu, ja tās nonāktu ekspertīzē? Varbūt tieši kāda no tām ir īstā. Tomēr es arī biju šo ārstu upuris. Tikai tagad jāizdomā, kā tikt klāt policistiem.