Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 51

Vašingtona, večuka namiņš
17. decembris, 9:19

  Saules stari teju jau bija visu pārņēmuši, taču es šonakt vēl nebiju paspējusi aizvērt ne acu. Kopš laika, kad nakts vidū bijām ieradušies večuka namiņā, kurā saimniekoja arī viņa māsa, jauka paskata sirmgalve, mēs to tik vien bijām darījuši kā centušies apturēt Bleisas kājas asiņošanu. Tas nebija nemaz tik vienkārši. Lai arī večuka māsa ir cienījama dziedniece, viņai nācās ilgi nopūlēties, lai savos krājumos atrastu Bleisai vispiemērotākās zāles. “ Šīs var izraisīt alerģiju, kas mūsu gadījumā nav pieļaujams. Šīs līdz tikai pret vieglu nobrāzumu. Arī šīs nebūs īstās – tikai veicinās pietūkumu. “, vecā sieviņa pie sevis bija teikusi, pārcilādama simtiem zāļu pudelīšu. Interesanti ir tas, ka visas šīs mazās zāļu burciņas bija identiski vienādas, vien uzlīmētās etiķetes ar vienu vienīgu ciparu kombināciju uz tām, atšķīra to vienu no otras. Skaidri saredzēju skaitli 17, arī 891 kaut kur pazibēja uz vienas no tumšajām burciņām. Līdz šim brīdim nespēju saprast to, kā pēc šiem skaitļiem večiņa var zināt pudelītes saturu un šķīduma īpašības.
   Tagad Bleisa bija aizmigusi. Viņa gulēja mazā gultiņā, kura bija piebīdīta cieši pie sienas. Tās segas bija ietītas smilšu krāsas pārvalkos ar vijīgu ornamentu. Bleisas kāja bija nedaudz saslieta uz augšu, zem tās paliekot krietni daudz spilvenu. Pašu kāju apvija vairāki lapu tīstokļi, kam pēc večiņas nostāstiem piemītot dziedinošas spējas. Nu nezinu, neticu tam, ka pāris pļavā salasītas lapiņas spēj izdziedināt tādu ievainojumu, kāds rotā Bleisas kāju, bet šai gadījumā man neatliek nekā cita kā uzticēties večiņai. Meitene ik pa laikam ko nomurmināja miegā. Viņa šķita patiesi novārgusi. Bezspēcīga viņa gulēja mīkstajā gultā. Un kā nu ne, viņa šonakt bija zaudējusi patiesi daudz asiņu. Vairāki balti palagi, piesūkušies tumši sarkani, gulēja uz zemes netālu no gultas, kurā pašlaik atradās Bleisa. Pēc večiņas teiktā meitenei drīz vajagot atlabt. Viss liecinot par to, ka atveseļošanās notiks. Ja ne tūlīt, tad pēc kāda laika noteikti. Tas nedaudz mierināja manu sirdi. Redzot Bleisas ciešanas, arī mana sirds bija sažņaugusies kunkulī. Cik smagi redzēt, ka bērnam tā ir jācieš.
   Mēs izgājām no istabas, kurā gulēja Bleisa, līdzi paņemot sasmērētos palagus un pāris zāļu pudelītes. Meitenei vajagot atpūsties mierā un klusumā. Nonācām pavisam mazītiņā virtuvē, kur pie veca koka galda jau sēdēja vakarnakt satiktais večuks. Tagad man bija iespēja viņu labāk nopētīt. Garas, iesirmas ūsas, viscaur pelēki mati, kuri priekšā bija saslējušies stāvus, nedaudz iegrimušas acis, virs kurām izslejas biezas uzacis. Spēcīga miesas būve un vecumam nemaz neatbilstošs spēcīgs augums. Ieejot virtuvē, viņš uzreiz mani uzrunāja, liekot apsēsties pie galda. Kamēr večiņa kur nozuda ( laikam aiznesa uz kādu citu istabu ar asinīm aptraipītos palagus) večuks man tasītē ielēja tikko uzvārītu zaļo tēju. Arī maizītes jau bija sasmērētas. Tikai tagad apjēdzu, cik patiesībā sen nebiju ēdusi.
- Vai tad tev kāds puis' ar ir? – večuks ierunājās, kad biju notiesājusi jau trešo sviestmaizi ar šķiņķi.
- Nē, man neviena nav. – es, pēc lielas klusuma pauzes, noteicu, skatienu paverot ārā pa logu. Neviļus atkal bija nācies iedomāties par Marku.
- Neuztraucies, gan kāds nāks. Lai gan še, mežā, tu neko lāg' neatradīs'. Ja nu vienīg' medniek' dēl', tas tāds godīgs puis' ir. Bet tu jau smalk' pilsēts' dām' es', ka tik tev viš neliekas pa prast'. - večuks, skatīdamies tieši acīs, noteica.
- Es jau nevienu ar nemeklēju.
- Ko tad tev tāds skumīgs skatiens palik', ka mēs par puišiem ierunājās, ja tu nevien' nemeklē? Varbūt jau es' atradus' to īsto, tik nav lemts būt kopā? – večuks ziņkārīgi iejautājās.
- Nedomāju vis. Bet ja nav lemts, tad ar nevajag, ko tur baigi stāties pretī liktenim. – es vien noteicu.
-   Tā vis nesaki, meitēn. Par savu laimi katrs pats cīnās, i ja negrib cīnīties, tad lej sūras asars'. Paskat, ja es būt bijis gudrs puik', un  pacīnījis to sav’ laimi, tad tagad vis nebūtu viens. Eh, muļķis bij', muļķis palikš'.
-   Jums tā mana vecmāmiņa dziļi sirdī palikusi? – es iejautājos, viegli pasmaidot.
   Un nu gan redzēju kā večuka vaigos iezagās sārtums. Viņš nolaida skatienu un nezināja, kur lai liek nervozi kustīgās rokas un kur lai liekas ar pats no kauna.
-   Nu ko tu, meitēn, tas bij' tik sen, ka mēs zem tā ozol' bučojās. Tagad viņ' sen kā precējusies, un re, skaistas mazmeit’ s ar viņai ir.
   Tālāk mūsu saruna nevijās šī temata virzienā, jo virtuvē bija atgriezusies vecīša māsa. Kā vēlāk noskaidrojās, saukta par māsu Harisu. Un vecītis esot Jels vārdā. Māsa Harisa rokā turēja milzīgu karoti un vienu no savām zāļu pudelītēm. Tās saturu viņa ielēja karotē un bīdīja manas mutes virzienā.
-   Iedzer šo, meit, tas noņems tavu bālumu un atgriezīs ķermenī enerģiju. - večiņa noteica.
   Jāatzīst, ka tās saturu spēju norīt vien ar grūtībām. Iedotās zāles garšoja patiesi briesmīgi. Garšoja pēc mēslu un sinepju sajaukuma. Bet pēc īsa brīža jutu kā viegls siltums ieplūst manā ķermenī. Varbūt tiešām šiem briesmīgajiem šķīdumiem piemīt dziednieciskas īpašības. Kas zina, varbūt starp šiem simtiem burciņu atrodas kādas zāles, kas spēj ārstēt mīlas sāpes. Man šobrīd patiesi tās noderētu.
   Brokastis bija paēstas. Kopīgiem spēkiem vācām nost galdu, lai gan jāsaka, ka tas prasīja lielu piepūli, jo mazajā virtuvītē bija grūti pat uzturēties trim cilvēkiem, kur nu vēl rosīties un nemitīgi spraukties viens otram garām. Jau bijām aizsākuši runas par to, kāda dzīve ir meža biezoknī, kad ieskanējās zvana poga. Kāds bija pie durvīm.
-   Kas gan atnācis tik agrā rīta stundā pie mums? – večiņa, šķietami uzdevusi pati sev jautājumu, steidzās pie durvīm.
   Večuks izskatījās tīri ieinteresēts, savukārt man gan bija prātā tikai viena doma – ja nu viesis sev līdzi būs atnesis kārtējās briesmas, kuras apdraudēs manu pastāvēšanu un brīvību? Pēdējā laikā tā notika aizvien biežāk.